“Gribēju vai negribēju, neviens man neprasīja” – Māris Gulbis atklāj, kā guvis pirmo darba pieredzi 0
“Runa ir par to, ka vajag disciplīnu! Es padomju laikos jau no 11 gadu vecuma tiku sūtīts kaplēt lauksaimniecības bietes,” šādi mūsdienu aktuālo problēmu par jauniešu spējām strādāt dažādus darbus iesāk Māris Gulbis, uzņēmējs, iekšlietu ministrs (2002–2004).
“Gribēju vai negribēju, neviens man neprasīja, es raudāju; darba uzraugi vēl pārmeta, ka es baigi halturēju,” atceras Gulbis. Viņš stāsta, ka gājis Rīgas skolā, bijis rīdzinieks, taču tur uz lauka pieradināts pie darba: “Kaut kādai disciplīnai ir jābūt!”
Kā viņš atzīst TV24 raidījumā “Preses klubs”, savulaik no krusttēva arī dabūjis “gan žagarus, gan siksnu”, kas dabiski licis sākt respektēt pieaugušos: “Šobrīd es bērnam neko nevaru izdarīt – viņi zina tās savas tiesības, tūdaļ zvanīs bērnu tiesību aizsardzības institūcijām… Tāpēc ir jābūt disciplīnai!”
Kā bēdīgu novērojumu Gulbis atklāj to, ka paši bērni jau vairs neko negrib darīt, jo “visi sociālie portāli ir aizmiglojuši acis – viņi nezina, kas ir reāls darbs. Es redzu, ka tas nav viegli – man arī ir bērni! Ja vecāki turklāt katru dienu lieto alkoholu, kas tad ar šiem bērniem nodarbojas?”
