Pēc ierašanās Latvijā lielu daļu ārzemju ebreju izvietoja Rīgas geto un citās ieslodzījuma vietās, nogalināja Biķernieku mežā (1942. gada 5. februārī te nošāva 1500 no Berlīnes un Vīnes ievesto sirmgalvju, bet 13. – 15. aprīlī t.s. “Daugavgrīvas” akcijā iznīcināja ap 4000 Rīgas geto un Jumpravmuižā izvietoto ebreju), bet citi mira no bada, aukstuma, slimībām un necilvēcīgajiem darba un dzīves apstākļiem ieslodzījumā koncentrācijas nometnē “Riga–Kaiserwald” Mežaparkā vai kara beigās tika nosūtīti un gāja bojā nometnēs nacistu okupētajā Polijā. Kopumā no Austrijas, Vācijas un Čehijas uz Latviju deportētajiem ebrejiem Otrā pasaules kara beigas piedzīvoja tikai 1073 cilvēki. 27
“Riga-Kaiserwald” Mežaparkā
Mežaparka koncentrācijas nometnes būvniecība tika uzsākta 1943. gada martā, un tās celtniecību veica kriminālnoziedznieki no Vācijas. 21. jūnijā sekoja SS reihsfīrera Heinriha Himlera pavēle par visu geto likvidāciju. Izpildot šo rīkojumu, līdz jūlija beigām apmēram 5000 Rīgas geto ebreju (1943. gada rudenī viņiem pievienojas arī Daugavpils un Liepājas geto ieslodzītie) tika pārvietoti uz jaunuzbūvēto Mežaparka nometni. Tā bija celta kā dzeloņdrātīm apjozts taisnstūris ar trīs vai četriem sargtorņiem. Aiz ieejas vārtiem sākās zona, kur atradās administrācijas, darba nodaļu barakas un virtuve. Katrā nodaļā bija trīs līdz četras dzīvojamās barakas un baraka, kur ieslodzītajiem mazgāties. Vīriešu nodaļā atradās arī lazarete un morgs. Tā varēja uzņemt apmēram 2000 iemītnieku un bija paredzēta kā vieta, kur ieslodzītos reģistrēja un nozīmēja uz citām satelītnometnēm un darba apmetnēm – rūpniecības, transporta un celtniecības uzņēmumiem, slimnīcām u.tml.
Mežaparka nometni vadīja Vācijas Drošības policija un Drošības dienests, un to apsargāja vācu SS personāls. Mežaparka nometnes komandants bija SS oberšturmbanfīrers Alberts Zauers, kurš kara pēdējās dienās – 1945. gada 3. maijā – krita frontē. Viens no viņa palīgiem bija SS hauptšārfīrers Gustavs Zorge (pazīstams ar biedējošu iesauku – “Dzelzs Gustavs”), kurš pārzināja ne tikai Mežaparka nometnes filiāles Spilvē un Dundagā, bet ar īpašu brutalitāti izcēlās arī kā Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes ieslodzīto slepkava. Pēc kara padomju militārā tribunāla Berlīnē notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā, viņš jau 1956. gadā tika atbrīvots no ieslodzījuma Vorkutas soda nometnē un nosūtīts uz Rietumvāciju kā neamnestēts kara noziedznieks, bet trīs gadus vēlāk Bonnas zvērināto tiesa viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Līdz galam nenoskaidrotu iemeslu dēļ no pelnītā soda izdevās izvairīties SS hauptšārfīreram Hansam Brīneram, kurš bija atbildīgs par Mežaparka nometnes ieslodzīto darbaspēka izmantošanu. Arī SS oberšārfīreram Heincam Vizneram (ieslodzīto lazaretē sastādīja nāvei nolemto sarakstus un aktīvi piedalījās ebreju selekcijās) Diseldorfas Zemes tiesa 1985. gadā piesprieda tikai sešu gadu cietumsodu.
