Krievijas sabiedrība ir dziļi nozombēta, bet…Pabriks atklāj, kas notiek Putinam aiz muguras 0
Krievijā pēdējo mēnešu laikā varētu pieaugt nedrošība par kara gaitu un valsts nākotni, TV24 raidījumā “Preses Klubs” domnīcas “Ziemeļeiropas politikas centrs” direktors, Militāro tehnoloģiju, dronu un robotikas asociācijas vadītājs Artis Pabriks.
Viņš, komentējot jautājumu par Krievijas sabiedrības noskaņojumu, norāda, ka šāda veida aptaujas jāvērtē piesardzīgi. Pabrika ieskatā tajās bieži vien tiek mēģināts saprast nevis objektīvu realitāti, bet gan to, ko cilvēki domā par to, ko domā citi. Šāda pieeja ne vienmēr ir balstīta faktos.
Tomēr, raugoties analītiski, viņaprāt, ir redzams, ka pēdējie mēneši un viss šis gads Krievijā rada arvien lielāku spriedzi. Pabriks pieļauj, ka aizvien vairāk cilvēku, iespējams, arī varai pietuvinātās aprindās, sāk saprast – realitāte neatbilst tam, kā karu un situāciju valstī oficiāli pasniedz propaganda.
Tas var radīt lielāku nedrošību pašā Krievijā, īpaši varas augšgalā. Ja elite sāk apzināties, ka karš neiet tā, kā iecerēts un kā sabiedrībai tiek stāstīts, tas var atvērt durvis dažādiem tālākās attīstības scenārijiem.
Vienlaikus Pabriks uzsver, ka jautājums par to, vai Krievijas pilsoņi atbalsta karu, ir daudz sarežģītāks. Viņa ieskatā Krievijas sabiedrība ilgstoši bijusi pakļauta ļoti dziļai propagandas ietekmei, un tas būtiski ietekmē cilvēku spēju kritiski vērtēt notiekošo.
Viņš salīdzina šo ietekmi ar totalitāru režīmu radītām sekām sabiedrības domāšanā. Ja nacistiskās Vācijas režīms, pastāvot 12 gadus, spēja dziļi ietekmēt vācu tautas psiholoģiju un domāšanu, tad Krievijā līdzīga propaganda un imperiāla domāšana esot veidojusies daudz ilgāk.
Tieši tāpēc Pabriks nav īpaši optimistisks par to, ka Krievijas sabiedrība tuvākajā laikā masveidā spēs atzīt savas kļūdas vai pārvērtēt atbalstu karam. Viņaprāt, pārmaiņas Krievijas iekšienē no ārpuses nenāks.
Viņš norāda, ka Krievijā nebūs ne ārējas okupācijas, ne piespiedu pāraudzināšanas, ne cita līdzīga mehānisma, kas varētu strauji mainīt sabiedrības domāšanu. Tāpēc jautājums par šīs sabiedrības spēju ieraudzīt realitāti paliek ļoti sarežģīts.
Pabriks uzskata, ka reizēm zaudējums ir vienīgais veids, kā cilvēks vai sabiedrība spēj kaut ko iemācīties. Tas attiecas gan uz politiku, gan dzīvi, gan jebkuru citu jomu. Ja sabiedrībai nepārtraukti tiek stāstīts tikai par uzvarām, tā var kļūt pašapmierināta un nespējīga saprast savas kļūdas.
Viņa vērtējumā Krievijas sabiedrībai būtu jānonāk līdz brīdim, kad tā spēj atzīt sakāvi vai vismaz saprast, ka esošais kurss nav vedis pie uzvaras. Taču šāds process, visticamāk, nebūs ātrs un vienkāršs.
Pabriks secina, ka Krievijā var pieaugt iekšējā nedrošība, īpaši varas aprindās, tomēr tas automātiski nenozīmē strauju sabiedrības atmošanos. Propagandas ietekme ir pārāk dziļa, un pārmaiņas šādā sabiedrībā parasti notiek tikai pēc smagiem satricinājumiem.
