Vai šis novedīs pie Putina valdīšanas gala? Šveicē velk paralēles ar 1917. gadu 0
Šveices laikraksts “Neue Zürcher Zeitung” raksta, ka rindas un degvielas krīze Krievijā atgādina 1917. gadu, kad sabruka Krievijas impērija un valsts iegrima pilsoņu karā.
Šveices “Neue Zürcher Zeitung” norāda, ka šodienas rindas pēc benzīna Krievijā raisa vēsturiskas paralēles ar 1917. gadu, kad maizes rindas Petrogradā kļuva par vienu no Krievijas impērijas sabrukuma, valsts sairuma un pirmā pilsoņu kara sākuma detonatoriem.
Toreiz valsts, ko bija novājinājis ilgstošais Pirmais pasaules karš, līdz ar cara Nikolaja II atteikšanos no troņa sabruka haosā. Tomēr mūsdienu Putina Krievija ir daudz stingrāka, slēgtāka un drošības struktūru daudz labāk kontrolēta nekā vēlīnā cara monarhija.
Izdevums apraksta rindu pie “Lukoil” degvielas uzpildes stacijas Čeboksaros: ap septiņiem vakarā tā bija izstiepusies vairāk nekā 500 metru garumā. Cilvēki sēdēja automašīnās, gandrīz nesarunājās un gaidīja benzīnu. Kāds autovadītājs pēc 80 minūšu gaidīšanas pajokoja: “Ņemiet premium klases benzīnu! Tas vēl ir tīrs.”
Pat Krievijas dziļākajos reģionos, norāda NZZ, cilvēki vairs neuzticas nekvalitatīvai vietējai degvielai, kas bojā automašīnu dzinējus.
Rindām Krievijā ir sena politiska vēsture. PSRS laikā cilvēki stāvēja rindās pēc desas, sadzīves precēm un grāmatām, un tieši rindās dzima baumas, joki un neuzticēšanās sistēmai. Taču bīstamākais piemērs ir 1917. gada februāris, kad izsalkušo cilvēku rindas pēc maizes Petrogradā pārauga protestos, sadursmēs ar policiju un armiju, bet pēc tam arī Nikolaja II atteikšanās no troņa.
NZZ Putina karu pret Ukrainu salīdzina ar Pirmo pasaules karu: arī tas ir izsīkuma karš bez acīmredzamas vitālas nepieciešamības pašai valstij. Taču politiskie apstākļi šodien ir pavisam citi.
1917. gadā Krievijā pastāvēja Valsts dome ar liberālo opozīciju, marksistiem un rūpniekiem, kuri atklāti apsprieda cara kļūdas. Pat daļa elites un Nikolaja II radinieku runāja par nepieciešamību pēc konstitucionālas monarhijas.
Putina laikā šāda situācija ir gandrīz neiespējama. Cara apsardzē bija mazāk nekā 2000 virsnieku un līdz 20 000 ziņotāju. Šodien, pēc Rietumu aplēsēm, tikai FSB un FSO strādā simtiem tūkstošu cilvēku, bet digitālā kontrole, viedtālruņi, interneta pakalpojumu sniedzēji un miljoniem kameru padara valsti daudz ciešāk kontrolētu un represīvāku.
Ir arī militāra atšķirība. 1917. gadā miljoniem karavīru pārvietojās caur lielajām pilsētām, hospitāļiem un garnizoniem, un no kara nogurušās vienības varēja kļūt par sacelšanās spēku. Pašlaik Krievijas karavīri, kas piedalās karā pret Ukrainu, valsts iekšienē parādās izkliedēti – atvaļinājumos, pēc ievainojumiem vai demobilizācijas. Viņi neveido lielu organizētu spēku, kas spētu ātri mainīt politisko situāciju.
Tāpēc rindas pēc benzīna pašas par sevi diez vai novedīs pie 1917. gada scenārija, uzskata apskatnieki. Tomēr tās Kremlim ir bīstamas citā ziņā: degvielas krīze grauj normāluma sajūtu.
Karš pārstāj būt televīzijas bilde un ienāk cilvēku ikdienā caur tukšām degvielas uzpildes stacijām, sliktu benzīnu, zaudētu laiku un sadzīvisku dusmu. Tā nav revolūcija rīt, taču tā ir uzticības erozija sistēmai, kas solīja stabilitāti apmaiņā pret klusēšanu.
