Latvijā
Sabiedrība

Vija Beinerte: Kur bija Dievs, kad latviešus izsūtīja?9


Vija Beinerte
Vija Beinerte
Foto: Polina Viljuna

Vija Beinerte, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Kur bija Dievs, kad bērnu, kas piedzima lopu vagonā, konvojieris izmeta pa braucoša vilciena logu? Kur bija Dievs, kad kūpēja nāves nometņu skursteņi? Kad bailes un izmisums bija ieēdies ādā?

Tā vakar man jautāja draugs. Atbildēju: nevajag Dievam piedēvēt cilvēku darbus!

Viss, kas ir radīts, ir radīts mīlestībā un mīlestībai – mīlestība ir radības izcelsmes pamata cēlonis un arī tās mērķis. Taču mīlestības priekšnoteikums ir brīvība. Ar varu nevar piespiest mīlēt. Arī Dievs. Tāpēc mums ir doti baušļi jeb kompass un karte, lai neapmaldītos dzīves ceļā, un pilnīga brīvība tos pieņemt vai atmest.

Kas vieglo bausli “mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu” dara par dzīves pamatu (ne aiz bailēm no soda, bet aiz mīlestības uz likuma devēju), tas pat visskarbākajos pārbaudījumos nes sevī debesis. Kas pārgalvīgi atsakās no kartes un kompasa, tas visu pārvērš par elli – gan sevī, gan arī ap sevi.

Janušam Korčakam, poļu rakstniekam, pedagogam un ārstam, trīs reizes bija dota iespēja glābt savu ādu.

Pirms Polija tika okupēta, viņš varēja emigrēt, taču nolēma palikt kopā ar paša dibinātā Bāreņu nama bērniem.

Otru reizi – kad viņš atteicās bēgt no Varšavas geto.

Trešo reizi – kad vilcienā, kas devās uz Treblinkas nāves nometni, pie viņa pienāca virsnieks, kurš, atpazinis rakstnieku, teica: Esmu lasījis “Karali Mati­ušu”, laba grāmata, ejiet, jūs esat brīvs! – Bet bērni? – Bērni paliks, taču jūs varat izkāpt no vagona!

Korčaks neizkāpa. Dažas dienas vēlāk kopā ar bērniem viņš devās uz gāzes kameru, mazākos turot uz rokām un stāstot viņiem pasakas.

Kur bija Dievs, kad kūpēja Treblinkas skursteņi? Korčaka sirdī. Un vēl daudzu citu viņam līdzīgu cilvēku sirdī.

Debesis un elle ir nevis vieta, bet dvēseles stāvoklis. Mēs nevaram izvēlēties apstākļus, bet varam izvēlēties savu rīcību tajos.

Daudzi, protams, gribētu, lai Dievs pasauli iekārto tā, ka visiem labajiem klājas labi, lai tie, kas godīgi strādā, varētu dzīvot pārticībā un viņu darbs būtu novērtēts. Lai valsts netiek izzagta un izsaimniekota. Un visi ļaunie lai ir salikti cietumā.

Taču realitāte ir tāda, ka virs Zemes labajiem ir jāsadzīvo ar ļaunajiem un viedajiem ar muļķiem. Turklāt teikšana lielākoties ir tiem, kas pazīst tikai vienu – naudas – varu un atzīst tikai vienu – personiskā izdevīguma – likumu. Nav viegli dzīvot plēsoņu orģiju vidū. Bet – kā reiz teica kāds cits mans draugs – uzdevums ir būt un izturēt. Pat ja ne vienmēr uzreiz vari izprast, ko labu tas vai cits pārbaudījums dod tavai dvēselei.

Tiesa, gana daudz ļaužu tādas dvēseles nemaz nepazīst. Viņi nezina citu dzīvību kā vien sava mirstamā ķermeņa dzīvību. Un neapgrūtina sevi ar domām par to, ka cilvēks ir ne tikai bioloģiska būtne vien.

Atšķirā no kustoņiem, mums ir ne tikai miesa un dvēsele, bet arī dzīvs gars – daļa no neradītā  – no Dieva gara. Un brīvība izvēlēties – tiekties pēc mūžības mērķiem vai kļūt par instinktu vergu un palikt sagūstītam mirstamā miesā.

Kas es esmu un kāpēc te atrodos? Un kas ir pēc tam? Tiem būtu jābūt mūsu galvenajiem jautājumiem. Jo attieksme pret nāvi nosaka arī mūsu attieksmi pret dzīvi.

Kristus spēja apsaukt vēju un jūru, izdziedināt klibos, tizlos un aklos, atdzīvināt Jaira meitiņu un Lācaru, bet pats mira mokpilnā nāvē. Kāpēc? Kāpēc bija vajadzīga Kristus nāve pie krusta?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu jāizstāsta visa kristīgā reliģija.

Vai arī jāizdzīvo viens vienīgs mirklis – lielāks par vārdiem un lielāks par klusuciešanu.

Ne jau Dievs gribēja Kristus nāvi, bet cilvēki. Tie paši, kas vēl svētdien bija saukuši “alleluja” un izklājuši Viņam ceļu ar palmu zariem un savām drēbēm, piektdien brēca: “Sit viņu krustā!”

Kristus padevās mīlestības gribai sevī nevis tāpēc, ka Dievam būtu labpatika gar ciešanām un asinīm, bet tāpēc, ka Viņam bija žēl cilvēku. Tieši tāpēc Viņš ļāva, lai cilvēki piepilda savu ļauno gribu. Un, miris no cilvēku rokas, Viņš augšāmcēlās pats savā spēkā.

Kā reiz teica mācītājs Ingmars Zemzaris, ir vai nav Kristus augšāmcēlies, tas, protams, ir ticības jautājums. Taču šis ticības jautājums vienlaikus ir arī dzīvības vai nāves jautājums. Jo patiesībā tas ir jautājums par to, vai tu pats esi nemirstams.

Tāpēc Kristus saka: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” Jo Viņš nenāk sakārtot mūsu ekonomiku vai politisko sistēmu, Viņš nāk, lai sakārtotu cilvēku, lai Viņa mīlestība uzlauztu nāves cietoksni – cilvēka sirdi – no iekšienes.

Tāpēc Viņš saka: “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.”

Mūžīgā dzīvība nav stāvoklis, kas iestāsies kādreiz pēc nāves. Tas ir, kad jau šeit, virs zemes dzīvodams, tu dzīvo saskaņā ar Dieva vārdiem.
Saistītie raksti

Jo Dieva vārds ir dots nevis tālab, lai mēs to pētītu, analizētu vai citētu, bet gan tālab, lai mēs dzīvotu, kā tur teikts. Tajā un vienīgi tajā ir gan miers, kura tik ļoti pietrūkst šai pasaulei, gan mūžīgā dzīvība.

Kurš nomira brīdī, kad bērnu, kas piedzima lopu vagonā, konvojieris izmeta pa braucoša vilciena logu?

Māte? Bērns? Vai tas konvojieris?

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Lauris pēc trieciena palicis bez apziņas un mēdz nekontrolējami staigāt. Kāpēc dzērājšoferi Jāni apcietināja tiesas zālē? 20
9 stundas
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Čakarē, “lien pakaļā” un azartiski izlec pretējā joslā – kā “vidējais latvietis” brauc pa Rīgas apvedceļu 1
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. “Nozaga pusmiljonu eiro, bet Balandinu atstāja dzīvu kā brīdinājumu,” Krieķis atklāj patiesību
1 stunda
TA
Tavs Auto TV
Ekonomika
Lietuvā lietoti automobiļi ir lētāki. Kādēļ?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Daudzi vienā pilsētā un “Dinamo” sportisti: lielajam Covid-19 inficēto skaitam “pa pēdām”
3 stundas