0
Garīgo principu “cirks”
Tieši Dāvidam es varu arī pateikties par aizvešanu uz, viņa vārdiem izsakoties, “cirku”. Ir 2009. gada vasaras vidus, un tikko kā Jeruzalemes mērs ir paziņojis par jaunas tūkstoš četrsimt vietu autostāvvietas “Safra” atvēršanu pilsētas vēsturiskajā daļā, cieši blakus haredimu apdzīvotajām vietām. Lielā problēma ir tā, ka autostāvvieta gatavojas darboties arī sestdienā, un, protams, automašīnas vadīšana – tāpat kā noparkošana – arī ir darbs, kam nav vietas sestdienā.
Dāvids man iztulko malu malās izlipinātos uzsaukumus autostāvvietas sakarā: “Pirmoreiz Svētās pilsētas vēsturē laicīgā municipālā vara ir atvērusi tik milzīgu izmēru iestādi, kas apgāna svētās sestdienas tradīciju, un tagad no visas valsts ielūdz bezdievjus, kas neievēro sabatu. Nedrīkst pieļaut, lai Jeruzaleme pārvēršas par kauna pilsētu!”
Un haredimi arī dara visu, lai to nepieļautu. Klāt “cirkam” mēs netiekam un arī īpaši nevēlamies, jo te var dabūt ar akmeni pa pieri, taču arī no malas ir patiesi iespaidīgs skats, kā apmēram pusotra tūkstoša ultraortodoksu – savās klasiskajās drēbēs, protams, – pēc organizācijas “Edah Haredit” garīgā vadoņa Joela Krausa aicinājuma šturmē pilsētas municipalitāti un iesaistās īstā akmeņu kaujā ar policiju.
Jau pēcāk uzzinu, ka lielajai jezgai ir bijis arī rezultāts – pašvaldība vispirms paziņo, ka vismaz kādu laiku stāvvieta sestdienās būs slēgta, bet, kad sadumpojas “civilie”, municipalitātes jaunais lēmums ir – šī stāvvieta sestdienās būs slēgta, toties atvērta būs cita, netālu no vecpilsētas Jafas vārtiem, kur tuvumā nav nekādu ultraortodoksāļu dzīvesvietu. Taču īstie jūdaisti vienalga ir sašutuši – un konflikts turpinās.
Dāvids lietišķi stāsta, ka ir bijuši laiki, kad haredimi ir cīnījušies gan pret plakātiem, uz kuriem bija attēlotas meitenes bikini, gan pret sestdienas darbu, gan pret arheoloģiskiem izrakumiem, bet visasāk – pret jebkuru mēģinājumu kaut kā ierobežot viņu īpašo vietu viņu pašu nemaz neatzītajā valstī un sabiedrībā. Tas, ka ultraortodoksāļi nepieņem un lāgā neatzīst Izraēlas valsti, nekādā veidā netraucē viņiem izmantot visus labumus, ko šī valsts viņiem nodrošina. “Viņi nestrādā un nedien armijā, bet pārtiek no pabalstiem, lasa Toru un vairojas…” smīkņā Dāvids – un izrādās, ka tas nemaz nav pārspīlējums.
Lasa Toru un vairojas…
Tas nav arī joks: Mea Šearimas rajona iedzīvotāju skaitīšanas rezultāti ir tieši atkarīgi no tā, kas skaita, – ja Finanšu ministrija pabalstu u. tml. aprēķināšanai, tad vairāk, bet, ja Aizsardzības ministrija iesaucamo skaitīšanai, tad mazāk. Rezultātā neviens nevar precīzi pateikt, cik pašlaik ir ultraortodoksāļu – varbūt četrsimt piecdesmit tūkstoši, bet varbūt visi septiņsimt. Taču skaidrs ir viens – viņu skaits tikai aug: ortodoksāļu ģimenēs vidējā dzimstība ir gandrīz astoņi bērni ģimenē.
Armijā haredimi faktiski var nedienēt. Viss sākās ar sīkumu – 1948. gadā Ben–Gurions atļāva nedienēt armijā apmēram četriem simtiem ješivu – reliģisko skolu audzēkņu, taču kopš tā laika šis skaits ir palielinājies simtkārt. 2002. gadā tā sauktais Tāla likums noteica, ka ješivu audzēkņiem divdesmit divu gadu vecumā ir izvēle – pārtraukt mācības un nodienēt četrus mēnešus īstajā armijā vai gadu alternatīvajā dienestā jeb arī pabeigt mācības un tad dienēt pa īstam.
Oficiālā statistika liecina, ka pastāvīgā darbā nav nodarbināta apmēram puse haredimu. Ģimenes galvai nav jāmeklē darbs, jo viņi saņem valdības pabalstu kā Toras pētītāji – un Toras pētīšana ir lieta, ko var sekmīgi darīt visu mūžu, savukārt pabalsti gan nav karaliski, taču puslīdz iztikt ar tiem iespējams. “Badu mēs nemirsim, mūsu spēks ir kopienā, bet kopienas spēks ir mīlestībā uz Visaugstāko,” skan viens no haredimu saukļiem.
“Tikai tas ir brīvs, kurš aizņemts ar Toras izpēti,” – arī tā ir viņu pārliecība. Toras lasīšana ir vienīgā patiesi vērtīgā nodarbe, kam veltīt dzīvi. Pašiem haredimiem lielākoties ir diezgan vienalga, ko par viņiem domā un ko runā, – viņi dzīvo citā Visumā, nu, vismaz citā dimensijā, kurai ir ļoti maz kā kopīga ar realitāti. Un, protams, arī pēc pilnīgi cita laika – īstenticīgajam jūdam 2015. gada septembrī ir sācies 5776. gads kopš pasaules radīšanas. Un iepūtiet, ja kādam kas nepatīk.
Reālajā pasaulē Izraēlas valsts vadītāji pamazām sāk saprast, kādas ziepes draud. Akli mēģinot nodrošināt stabilitāti un ar to primitīvi saprotot ebreju vairākumu, Izraēlas valsts vadītāji un ideologi ir nonākuši ne visai patīkamā situācijā: ja kāds ebreju spārns arī nostiprinās, tad tie ir ultraortodoksāļi, kuriem, kā jau pieminēts, Izraēlas valsts ir gandrīz tikpat nepatīkama kā arābiem (bet varbūt vēl nepatīkamāka).
Viņu kļūst tikai vairāk un vairāk, un Izraēlas skolu pirmajās klasēs jau trešā daļa pašlaik ir haredimu bērni, trešā daļa – arābi un tikai atlikusī trešā daļa – “civilo ebreju” bērni. Tikai šī pēdējā trešdaļa būs tā, kas dienēs Izraēlas armijā (jo arī Izraēlas arābu pilsoņus armijā neiesauc)…
Citus stāstus par zemēm, kuras vieno islāms – vienā vietā tā ir valsts reliģija, otrā – no valsts nodalīta reliģija, trešajā – ienaidnieku reliģija, lasiet Lato Lapsas grāmatā “Zem Muhameda bārdas”.
