Lagzdiņa prognoze: “14. Saeimas intelekta līmenis būs augstāks, jo ievēlēs pāri 70% deputātu ar pieredzi parlamentārā vai valdības darbā”” 100
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājnieks, bijušais LR Augstākās Padomes un vairāku Saeimu deputāts Jānis Lagzdiņš šovasar atzīmējis apaļu 70 gadu jubileju. Jānis ir ilggadējs politisko notikumu vērotājs un nereti ar saviem apsvērumiem un vēlēšanu iznākumu prognozēm dalījies ar “Latvijas Avīzes” lasītājiem.
Jāsaka, Lagzdiņa teiktais dažreiz atbildis vēlākajam rezultātam gandrīz mats matā. Arī šogad lūdzu ekspertu izņemt no skapja kristāla bumbu un ielūkoties tur redzamajā.
Kā jums šķiet – vai nav tā, ka, iedzīti depresijā par apkures rēķiniem un pieaugušo dzīves dārdzību, pandēmijas ierobežojumu nomocīti, nobijušies par Latvijas drošību, vēlētāji, balsojot par 14. Saeimu, var sagādā nepatīkamus pārsteigumus?
J. Lagzdiņš: Paredzu, ka lielu pārsteigumu nebūs. Manuprāt, vēlēšanu rezultāti ir diezgan prognozējami. Pirmkārt, varas partijas nav īpaši pievīlušas savus – uzsveru, savus – vēlētājus, tāpēc summāri koalīcijā pārstāvētie spēki saņems vairāk balsu, nekā ir šobrīd parlamentā.
Iznākumu būtiski ietekmēs tas, ka tā saucamās krievu partijas ir sašķēlušās, droši vien Saeimā iekļūs arī Krievu savienība, jo cittautiešu – “Saskaņas” – vēlētājs ir dezorientēts šīs partijas valstiskās nostājas dēļ pret Ukrainas karu.
Var teikt, ka saskaņieši mētājas, bet, ņemot vērā elektorāta noskaņojumu, nostāja ir šai situācijā optimāla. Viņi cenšas nezaudēt savu vēlētāju. Bet vēlētāju, protams, zaudēs, un “Saskaņai” būs sliktākais rezultāts nacionāla mēroga vēlēšanās pēdējo divdesmit gadu laikā.
Uz neapmierināto vēlētāju balsīm šoreiz pretendē Apvienotais saraksts, kurš piedāvā pieredzējušus politiķus, bijušos Saeimas deputātus, pašvaldību vadītājus, tādēļ nevar īsti pretendēt uz jaunu ceļu gājēju tēlu.
Protams, šī liste saņems ievērojamu sabiedrības atbalstu balsojumā, taču paredzu, ka viņi paliks otrajā vietā, jo, pēc manām domām un kā rāda aptaujas, 14. Saeimas vēlēšanās uzvarēs “Jaunā Vienotība”.
Nacionālā apvienība un “Saskaņa” dalīs trešo vietu, arī “Attīstībai/Par” saņems vairāk nekā desmit mandātus. Iespaidīgi zaudēs “Konservatīvie”, jo viņu pozīcija politiskajā spektrā ir ārkārtīgi neizdevīga.
Viņi atrodas starp “JV” un NA, kuri jau spēlē nacionāli – centriski – pragmatiskajā nišā, un, daudziem bijušajiem bordāniešu atbalstītājiem izšķiroties starp šiem diviem spēkiem, “Konservatīvajiem” būs grūti pārkāpt 5% barjerai.
Kur paliks “Progresīvie” – viņi aptaujās jau dažreiz pārspēj konkurējošo “AP” firmu?
Viņi pārvarēs piecu procentu robežu, tāpat kā ZZS, kurus tradicionāli atbalstīs diezgan liela daļa lauku vēlētāju. Ko tas nozīmē? Ka nākamajā Saeimā atšķirībā no šīs būs iespēja izveidot dažādu partiju koalīciju kombinācijas.
14. Saeimas intelekta spēju līmenis būs nesalīdzināmi augstāks nekā pašreizējais, jo tiks ievēlēti pāri 70% deputātu ar pieredzi parlamentārā vai valdības darbībā.
Tos papildinās pieredzes bagāti pašvaldību vadītāji, sekmīgi biznesa pārstāvji.
Saeimas kandidātu sagatavotības un izglītības pakāpe gan ir zemāka nekā jebkad iepriekš, bet tas ir tamdēļ, ka sarakstus iesnieguši nepieredzēts skaits sīkpartiju viendienīšu, kuri listes veido, pa kaktiem sagrābstot kandidātus.
Bet viņus nevēlēs – ievēlēs piemērotus profesionāļus.
Lagzdiņa pareģotais liecina, ka 14. Saeimā nebūs iespējams atkārtot Krišjāņa Kariņa valdības sasniegumu – pārvaldīt valsti visu pilnvaru laiku vienā koalīcijas sastāvā.
Līcīša kungs, jums pilnīga taisnība. Nākamajā parlamentā būs iespējams veidot trīs četras koalīcijas, bet to iespējamībā liela loma būs tā saucamajai pēcvēlēšanu grāmatvedībai, cik balsu kurie spēki iegūs.
Un tam, vai “Konservatīvie” tiks pāri 5% robežai vai ne. Gribu vērst lasītāju uzmanību, ka pašreizējā valdība ir stabila, pateicoties Bordāna partijas novilktai sarkanai līnijai pret Aivaru Lembergu un ZZS.
Kariņam jāsaka lielo paldies par savu un valdības darbu bez pārtraukuma “Konservatīvajiem”, neraugoties uz viņu vēlāk sastrādātām muļķībām un neprognozējamiem gājieniem.
Cilvēki saka – partiju par daudz! Daži pat neiešot uz vēlēšanām, jo nespējot orientēties 19 sarakstu piedāvājumā. Vai nevajag kaut ko pamainīt vēlēšanu likumā, paaugstinot kritērijus uz Saeimu startējošiem spēkiem? Un jājautā – vai tiek pārbaudīti pašreiz kandidējošie par atbilstību, piemēram, 500 partijas biedru skaitam?
Likums nav jāmaina, jāuzlabo likuma izpildes kontrole. Proti, jānodrošina juridiski korekta partijas biedru uzskaite un kontrole, jo ir pilnīga pārliecība, ka vismaz pusei uz Saeimu startējošo mikropartiju nav 500 biedru.
Tie ir formāli, uz papīra salasīti cilvēki, kuri ļāvuši dibināt partiju, bet to pašreizējo daudzumu neviens nepārbauda. Bet liela sīkpartiju klātbūtne šajās vēlēšanās ļaunumu mūsu politiskajai sistēmai nenodarīs, jo esmu pārliecināts, ka vietas iegūs ne vairāk kā deviņas partijas.
Arī Šlesera spēkam ir minimālas izredzes pārlēkt 5% latiņai, jo ar valdības darbu neapmierinātie cilvēki, kuri tradicionāli gatavi balsot par jaunu, populistisku listi (iepriekšējo reizi tie bija JKP un “KPV LV”), šajās vēlēšanās tādus jaunienācējus neatrod.
Glābējs – mesija nav ieradies!
Šlesers, Krištopans piedāvā, tā teikt, vecos blēžus, savukārt Pīlēna arsenālā ir Tautas partija nr. 2, tikai bez harismātiskā līdera.
Pēc iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām sasniegta vēlētāju apmeklētības zemākā grīda – 34% no balsstiesīgajiem ieradās iecirkņos. Vai iespējams krist vēl zemāk?
Arī Saeimas vēlēšanās šaubos, ka vēlētāju procents pārsniegs piecdesmit. Tāpēc, ka Latvijā kā daudzās citās valstīs kritusies iedzīvotāju interese par politiku.
Dzīve piedāvā izvēles iespējas, dažādas izklaides, aizraušanās. Pirms 30 gadiem politiķi un politika bieži bija masu mediju centrālais jautājums, bet šobrīd mediji piedāvā visu citu, par ko interesēties un kas liekas perspektīvāks, materiālus labumus nesošāks piedāvājums. Politika nav vairs topā cilvēku vērtību sistēmā.
Otrs iemesls, kāpēc atnākušo skaits būs neliels, – atbilstoša politiskā fona trūkums. Ja Latvijā būtu ekstremāli iekšpolitiski, ārpolitiski ekscesi, vēlētāji vairāk piedalītos vēlēšanās.
Biju nobažījies attiecībā uz Pārdaugavas obeliska nojaukšanu, jo neesmu pārliecināts, vai ždanokieši neizmantos pieminekļa aizvākšanu politiskās interesēs, aktivizējot ļaudis, sējot neapmierinātību.
Šķiet, notikušais neietekmēs vēlēšanu gaitu, cilvēki lielākoties ir apzinīgi.
Vai līdzšinējie krievpartiju atbalstītāji nav apzinājušies savu bezcerīgo stāvokli, turpinot atbalstīt vecos elkus?
Tā ir, viņi ir dezorientēti, pasīvi un neatrod sarakstos jaunas sejas, par ko balsot. Katastrofāli trūkst jaunu līderu. Politikas veterāns Jānis Urbanovičs daudzus gadus ir politiķis nr. 1 šajā flangā.
Ir tāda “Stabilitātes” partija, kur līderis Rosļikovs ar aktivitāti soctīklos viens pats spējot pacelt publiku. Pēc uzskatiem gan līdzīgs spēks Krievu savienībai.
Krievu elektorāts kļuvis tikpat sašķelts kā latviešu. Viņiem ēsmas sagatavojuši dažādākie politiskā spektra pārstāvji. Arī “Latvija pirmā vietā” pretendē uz zināmu krievu vēlētāju loku, bet nedomāju, ka bez “Saskaņas” un LKS kāds iekarotu daudzu prātus un sirdis.
Par ko nobalsos Kurzeme? Liepājnieki un apkaimes ļaudis vēro Pīlēnu, kurš pats nekandidē, bet ir Apvienotā saraksta virzīts uz premjera amatu. Ventspilī līdzīgi ir ar Lembergu un ZZS, un arī kuldīdzniekiem ir izvēle, jo no “JV” saraksta balotējas Kurzemes hercogiene, ilggadējā pilsētas galva Inga Bērziņa.
Savulaik – kolēģe Tautas partijā. Kurzemē, īpaši Liepājas novadā, vislielāko atbalstu gūs Apvienotais saraksts, kaut tādēļ, ka vairākums listē iekļauto ir pazīstami liepājnieki.
Bet saraksts saņemtu ievērojami vairāk balsu, ja ar pirmo numuru startētu neformālais līderis Uldis Pīlēns. Tā ir lielākā šīs partiju apvienības kļūda, ka viņš nekandidē.
Ne vien vācot balsis, bet arī tādēļ, ka pēc vēlēšanām, neesot apvienībā, frakcijā, Pīlēnam agri vai vēlu zudīs ietekme šajā daudzšķautņu organizācijā. Viņš būtu ļoti piemērots apvienības, Saeimas frakcijas vadītāja, ministra, protams, iekšpolitiski vērtējot, arī Ministru prezidenta postenī.
Uldis Pīlēns ir viens no Latvijā augstāk vērtētajiem uzņēmējiem, turklāt ar kultūras, humanitāro ievirzi un būtu labs valsts vadībā, bet aiz viņa ir arī būtiski mīnusi sekmīgai premjera darbībai. Aiz Pīlēna nestāvētu vienota partija, bet dažādu spēku bloks, un viņam nav starptautiskās pieredzes.
Spriedzes situācijā, kad Ukrainu plosa karš, Latvijai kā mazai valstij kategoriski nepieciešams starptautiski respektēts premjerministrs, kuru pazīst Eiropā.
Jo mazāka valsts, jo vairāk tai nepieciešams valsts vadītājs ar starptautisku autoritāti.
Pēc šī atzinuma jūtu, kā ļimst ceļi Kariņa–Levita režīma pretiniekiem. Viss skaidrs – Lagzdiņš premjera vietu atkal rezervējis gaišajam cilvēkam, vienotībniekam.
Šos vārdus sakot, es neaģitēju ne par Kariņu, ne Pabriku, ne jebkuru citu, kuru pazīst ārpus Latvijas robežām. Norādu vien uz vitāli nepieciešamām mazas valsts līdera īpašībām. Igaunijas prezidents Kariss no akadēmiskām aprindām. Ko par viņu dzirdam, kur ir viņa – valsts galvas – diplomātiskās aktivitātes?
Vai jūsu vēlēšanās prognozētie skaitļi un vērtējums valsts līderu pozīcijai dod cerību otrreizējai Egila Levita atbalstīšanai amatā Rīgas pilī?
Valsts prezidents Levits ir bieži pamatoti kritizēts, bet savā amatā nodrošinājis vismaz trīs svarīgas lietas. Pirmā – konsekventi atbalstījis Latvijas proeiropeiskumu. Jebkurš uz Eiropu orientēts latvietis var justies drošs, kamēr pilī sēž Egils Levits.
Otrkārt, prezidents nešaubīgi bijis Latvijas patriots un, kas ir ļoti būtiski, nodrošinājis, ka valstī uz neatgriešanos aiziet oligarhu ēra. Arī nodrošinājis valdības stabilitāti, un Levitam būtu liela loma pēcvēlēšanu valdības veidošanā.
Kas teikuši, ka Levits ir tukša vieta, sākot ar 2. oktobri, pieredzēs savus dziļus maldus.
Jau minēju koalīcijas sasniegumu – spēju vienkop noturēties četru gadu garumā. Kādi vēl panākumi ierakstāmi Kariņa valdības bilancē?
Pirmais ir, ka nebūtībā aizgājusi lielā politiskā korupcija – ar ļoti maziem izņēmumiem. Tas ir kopējais valdības nopelns. Otrkārt, ne brīdi neradās šaubas par valdības ārpolitisko orientāciju. Tā bija vērsta Eiropas virzienā.
Četros gados esam izvairījušies no lieliem iekšpolitiskiem skandāliem, un šajā laikā es personīgi esmu juties drošs, ka nesagaidīšu nekādus negaidītus pavērsienus un milzīgas kļūdas.
Par daudzām lietām – sasteigto skolu reformu vai nekompetenci, pandēmijas ierobežojumus pieņemot, – esmu dusmojies vai, kā tautā saka, cepies. Bet lielās līnijās esmu apmierināts un, negaidīti sev, varu atzīt, ka esmu apmierināts pat ar šī parlamenta darbu, lai arī tur visādi brīnumi gadījās.
Ko mums darīt ar Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, kuri citus saukā par fašistiem, draud pieminekļa nojaucējiem un saka – varot atkārtot mūsu valstī 1945. gadu?
Protesti tomēr ir mazskaitlīgāki, nekā daži cerēja. Nav jāiebilst, ka cilvēki pulcējas mītiņos, protestē, raksta petīcijas valdībai – tā ir demokrātijas sastāvdaļa. Kā bijušais politiķis un Latvijas pilsonis neatbalstu šajos protestos izvirzītos lozungus, bet tas, ka Latvijā ir tiesības dažādi domāt, ir labi.
Ja runājam par proputiniski noskaņotiem iedzīvotājiem, šī situācija, kad milzīga, īpaši gados vecāko iedzīvotāju, daļa tika pakļauta masveida Krievijas TV propagandas lauka ietekmei, nerada izbrīnu.
Esmu pārliecināts, ka daudzi krievvalodīgi runājošie, mainoties politiskajam stāvoklim, Krievijai izvēršot aktivitātes Baltijas valstu virzienā, nenostātos Latvijas pusē. Viņi būtu par Krieviju. Tā ir realitāte.
Domāju, daugavpilieši, par kuriem daudzi uztraucas, nav tik lieli Putina atbalstītāji kā daļa Rīgas iedzīvotāju, jo galvaspilsētas krievvalodīgie nejūtas tik komfortabli kā Daugavpils iedzīvotāji.
Teicāt, ka cilvēki dotos balsot, ja Latvija būtu iemesta ekstremālu ekscesu straumē. Vai Krievijas agresija pret Ukrainu, karš robežu tiešā tuvumā nav sabangojis sabiedrību, neveicinās vēlētāju aktivitāti?
Es kā miljoni citu cilvēku neparedzēju tik klaju uzbrukumu suverēnai valstij. Gribu piekrist, Krievijas uzbrukums ietekmēs vēlēšanu rezultātus.
Tādējādi, ka Ukrainas kara dēļ Latvijā apdraudētākie jūtas eiropeiski noskaņoti cilvēki, un šie vēlētāji centīsies paust simpātijas partijām, kuras visā darbībā un uzskatos ir pierādījušas konsekventu Eiropas ievirzi.
Kā prognozējat, kā varētu beigties karš Ukrainā?
Kamēr Putins redz Ķīnas, Indijas, citu valstu dažāda veida atbalstu, tikmēr līdz Krievijas ekonomiskam, politiskam sabrukumam ir tālu.
Šobrīd Putins un Krievija tāpat kā Staļins 1942. gadā cer uz ziemu. Cer, ka enerģētiskās problēmas var piespiest Eiropas lielvalstis uz kompromisiem.
Ja Eiropa pārvarēs ziemas energokrīzi, ja eiropieši nepadosies šajā karā, kas, kaut karo Ukrainā, notiek starp aziātiskām un Rietumu vērtībām, nākamajā vasarā Maskavā var rasties nopietnas iekšpolitiskas domstarpības un šķelšanās.
