– Varbūt būtu vērts atgriezties pie svētku pirmsākumu idejas – vienkāršas koru kopā sadziedāšanās, tautas, nevis augstās mākslas svētkiem? 3
– Patiesībā no šīs pirmsākumu idejas nekad neesam atteikušies, taču laika gaitā tautas organiska nepieciešamība ir bijusi attīstīties, ceļot savu dziedāšanas prasmi. Tik daudz enerģijas un laika veltot koru dziedāšanas tradīciju uzturēšanai, būtu dīvaini, ja svētki norisinātos to sākotnējā veidolā. Jāatceras, ka pasaules priekšā unikāli esam tieši mūsu a cappella dziedāšanas dēļ. Šī tradīcija ir jāsaglabā, un šo latiņu nevaram laist lejā. Daži nesaprot, bet mana pārliecība ir – ja nebūs Dziesmu svētku, nebūs arī latviešu.
– Tomēr esat teicis, ka svētki pirmkārt domāti dalībniekiem. Dosit vārdu repertuāra izvēlē arī viņiem?
– Kaut kādas pretenzijas pret repertuāru būs vienmēr. Nekad nevar izdabāt pilnīgi visiem. Domāju, ka mākslā simtprocentīga demokrātija nav iespējama. Repertuāra izvēlē mijiedarbība diriģentu, dziedātāju un svētku veidotāju starpā vienmēr ir bijusi, to arī domāju saglabāt. Jaunas vēsmas, idejas vienmēr tiek uzklausītas, prezentētas un diskutētas.
– Neapmierinātību raisīja dažs iepriekšējo svētku Noslēguma koncertā atskaņotais jaundarbs, iesniegts koriem pēdējā brīdī. Rīkosit jaundarbu konkursu vai aicināsit jau pārbaudītus kompozīcijas lauka censoņus? Un kāda būs jaundarbu proporcija?
– Uz jautājumu, vai rīkošu konkursu, vēl nevaru atbildēt, jo šobrīd nezinu savu kā mākslinieciskā vadītāja pilnvaru apjomu. Repertuārs pašreiz ir tapšanas stadijā, un paredzēt jaundarbu proporciju programmā ir grūti, bet tādi noteikti būs. Mežaparka estrāde ir koncertzāle, kurā ne katrs skaņdarbs izskan kā iecerēts, tā ir laimes spēle. Cerēsim, ka laimīgā loze trāpīsies savlaicīgi. Manuprāt, pēdējos gados komponisti ir radījuši daudz izcilu skaņdarbu, kuri noteikti ir cienīgi ieņemt savu paliekošu vietu Dziesmu svētku repertuārā.
– Jūsuprāt, pēc iepriekšējiem Dziesmu svētkiem ir uzlabojusies situācija, kādā strādā koru diriģenti, sevišķi novados, kur viņu atalgojums nereti ir pašvaldību rocības, pašu koru vadītāju ieredzētības un entuziasma ziņā?
– Kultūras nesēji nevar pārtikt no zila gaisa. Situācija novados ir atšķirīga. Daļai sabiedrības šķiet, ka Dziesmu svētki ir reize piecos gados, un tas arī viss. To, kas notiek šo piecu gadu laikā, uz šiem svētkiem ejot, bieži vien negrib pamanīt un saprast vai arī nezina. Joprojām nav vienotu atalgojuma kritēriju. Turklāt šis darbs nav stundās sarēķināms. Diriģents ne tikai strādā mēģinājumos, veido repertuāru, plāno kora koncertdarbību un sadzīvi, viņš ir arī savā ziņā sociāls darbinieks, zina, kas kuram sāp, patīk, nepatīk, kurš laimīgs, nelaimīgs. Lai iegūtu nepieciešamo kvalifikāciju, jāizglītojas daudzus gadus, un būtu tikai normāli, ja ar šo darbu varētu arī izdzīvot. Bet tā nav, šobrīd tas joprojām balstīts lielā diriģentu entuziasmā. Labi, ka ir atjaunota valsts mērķdotācija Dziesmu svētku procesa uzturēšanai, bet tā neatrisina problēmu.
– Vai šobrīd var teikt, ka Dziesmu svētku tradīcijas nepārtrauktība ir pilnībā nodrošināta un tā ir stabili prognozējams process?
– Mūsu nozare ir nopietni sasparojusies, varbūt pat brīžiem pārsātināta. Visu laiku liekam par sevi manīt, katru gadu kaut kas notiek. Šī vasara ir notikumiem bagāta, nākamgad būs vairāk pasākumu reģionos, bet 2017. gadā Rīgā notiks Eiropas koru olimpiāde. Lai process būtu stabili prognozējams, ir nepieciešama izpratne visos līmeņos, prognozējams ilgtermiņa finansējums, izglītības sistēmas sakārtošana.
