Latvijā
Sabiedrība

Lai nepaliktu tikai dažas sūdu mušas. Saruna ar DAP ģenerāldirektoru Andreju Svilānu0


Andrejs Svilāns: “Latvijas dabas vērtību saglabāšana ir mūsu kopējā atbildība.”
Andrejs Svilāns: “Latvijas dabas vērtību saglabāšana ir mūsu kopējā atbildība.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Pirmo mēnesi Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora amatā aizvadījis līdzšinējais Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns. Viņš atzīst, ka jaunajā amatā negrib būt tas, kurš “ierodas ar mēslu dakšām” un izārda visu, kas bijis. Svarīgais uzdevums ir nākamgad pabeigt dabas skaitīšanu, lai atbildētu uz jautājumu, vai Latvija, kurā šobrīd dzīvojam, ir zaļa.

Jau pirmajā jūsu darba dienā plaši izskanēja ideja apvienot Nacionālo botānisko dārzu ar Dabas muzeju.

A. Svilāns: Doma par Dabas aizsardzības pārvaldes, Nacionālā botāniskā dārza un Dabas muzeja sadarbības stiprināšanu, tajā skaitā vienas iestādes ietvaros, nāca no ministra. Es neredzu būtiskus šķēršļus.

Nacionālais botāniskais dārzs un Dabas muzejs varētu kļūt par Dabas aizsardzības pārvaldes struktūrvienībām ar plašu autonomiju atbilstoši to statusam un specifiskajām funkcijām.

Dabas aizsardzības pārvalde līdztekus tiešajai dabas aizsardzības nodrošināšanai, īpaši aizsargājamo teritoriju apsaimniekošanai nodarbojas arī ar vides izglītību, dabas aizsardzības popularizēšanu, informācijas izplatīšanu par dabā notiekošo. Jau līdz šim gan Nacionālais botāniskais dārzs, gan Dabas muzejs ir sadarbojušies ar Dabas aizsardzības pārvaldi gan Latvijas dabas vērtību saglabāšanā, gan dabas izglītības jomā. Tur pretrunu nav. Kādas ir piemērotākās sadarbības formas, par to varam runāt.

 

Jūsu lielais darbs ir dabas skaitīšana. Vai cerat pabeigt laikā?

Ceram, ka pabeigsim nākamajā gadā. Tikai pēc tam, kad būs pabeigta dabas inventarizācija, varēsim ar pilnu atbildību pateikt, kuri biotopi gājuši vairumā, kuri mazumā, un līdz ar to arī par īpaši aizsargājamām sugām un vidi, kur tās dzīvo. Tad redzēsim rezultātus. Kā vienā upē divreiz neiekāpt, tieši tāpat ir ar dabu, klimata pārmaiņas un mēs paši ietekmējam sugu sastāvu – kāda jaunajos apstākļos jūtas sliktāk, kāda labāk.

Vēl pirms desmit gadiem sūdzējāmies, ka mums ir ar usnēm un krūmiem aizauguši lauki, bet tagad zemnieki cīnās par katru jaunu zemes pleķīti.

Krūmāji aizaugušās lauksaimniecības zemēs atkal tiek pārvērsti par aramzemi. Līdz ar to mainās arī apstākļi, kur kāda no sugām jūtas labāk, cita sliktāk. Arī ķimikālijas, lai gan lietojam ar prātu, tāpat nonāk apkārtējā vidē.

Viens no darbības laukiem, kam noteikti vajadzēs pievērsties, ir invazīvās citzemju sugas. Dabas skaitīšanā ir atrastas ne tikai Latvijas augu valstī par izzudušām uzskatītas sugas, ir atklājušās arī tādas sugas, kurām savvaļas izplatība ir pietiekami tālu no mūsu robežām, bet tām Latvijas apstākļi iepatikušies.

Ja šāda svešā suga atrasta, tātad brīdinājuma šāviens izskanējis, jāsāk skatīties, kā nevēlamais ciemiņš uzvedas citur.

Ir citzemju sugas, kas jau sen nav retums un kam būtu jāpievērš nopietna uzmanība – Kanādas zeltslotiņa jeb zeltgalvīte, ošlapu kļava, puķu sprigane, sīkziedu sprigane, vārpainā korinte… Ir arī jāapzinās, ka dažu šādu sugu iznīcināšana vai ierobežošana faktiski nodarīs lielāku ļaunumu dabai, nekā šī suga nodara netraucēta, piemēram, invazīvā krokainā roze piejūras kāpās aug cieši un draudzīgi kopā ar jūrmalas dedestiņu – īpaši aizsargājamu sugu.

Bet, protams, ir sugas, saistībā ar kurām jāskandina trauksmes zvans, piemēram, attiecībā uz Spānijas sarkano kailgliemezi.

 

Vai tiek plānots invazīvo sugu sarakstā, kur šobrīd ir tikai Sosnovska latvānis, pievienot vēl kādu?

Būs! Tiesa, Eiropas Savienības dokumentos ir iekļautas vairākas sugas, kas aktuālas arī Latvijā, bet ir, protams, sugas, kas Latvijai nav aktuālas un, domājams, tādas arī nebūs vismaz tuvāko piecdesmit gadu laikā.

Piemēram šajā sarakstā ir milzu gunnera – apmēram divus metrus liels augs ar milzīgām lapām, bet pat Austrumvācijā tas ir augs, kas pa ziemu jānes istabā.

Rietumvācijā gan piesedz ar sausām lapām un tas jūtas labi. Bet, jo tālāk uz dienvidiem, jo lielākas problēmas šis augs rada. Vai ūdens hiacinte – ļoti dekoratīvs augs, bet tropu joslā izplatījies tik ļoti, ka nosedz visu ūdenstilpes virsmu, neļaujot gaismai iespīdēt ūdenī, turklāt veidojas milzīgs atmirušās augu masas daudzums. Ūdens hiacinte mums bija botāniskajā dārzā un nosala pat oranžērijā.

Jāatzīst, viena daļa sugu ir tādas, kuru priekšā esam spiesti kapitulēt. Piemēram, Kanādas elodeja, sīkziedu sprigane ir sugas, ar kurām nekas cits neatliks kā sadzīvot. Tās Latvijā ir uz palikšanu. Elodeja veido velēnas un ciņus ūdenstilpēs, tajā skaitā tekošos grāvjos, kur tādēļ mainās straumes plūdums, kas nelieliem strautiem un upītēm veicina krastu izskalošanos. Elodeja arī strauji palielina trūdošās organiskās masas daudzumu ūdens baseina dibenā, veicinot tā aizaugšanu un skābekļa deficītu.

Spānijas kailgliemezis pagaidām ir sastopams apdzīvotās vietās, mazdārziņos, bet, kad tas iemuks stāvās, mežainās upju nogāzēs, kā tas, starp citu, draud Siguldai, būs jau par vēlu cīnīties.

Tās nav tikai Latvijas problēmas. Klimata pārmaiņas var ietekmēt arī slimību un kaitēkļu izplatīšanos.

Šīs pēdējās divas ekstremāli sausās un karstās vasaras Rietumeiropā – man ir ziņas konkrēti par Vāciju un Ukrainu – un arī pie mums veicinājis egļu mežu izkalšanu. Kā koki sāk kalst, tā tiem uzbrūk egļu astoņzobu mizgrauzis. Vācijā vietām pēdējos trīs gadus mežā netiek nekas cits darīts, jo nespēj izvākt atmirušo koksni… Nākamā gada pavasarī teritorijās, kuras ir Dabas aizsardzības pārvaldes apsaimniekošanā un kur šobrīd ieviesies egļu astoņzobu mizgrauzis, izliksim feromona lamatas.

 

Varbūt šādos gadījumos, lai apturētu mizgrauža izplatību, jāiejaucas valstij?

Manā skatījumā būtu tikai loģiski, ja Valsts meža dienests veiktu monitoringu, koordinētu, kur nepieciešams ielikt feromonu lamatas, lai astoņzobu mizgrauzis neizplatītos par daudz. “Latvijas valsts meži” ļoti cītīgi strādā pie savu mežu aizsardzības. Problēma šobrīd ir daļa privāto mežu apsaimniekotāju.

Kaut kādā mērā zūd jēga, ja viens cīnās ar kaitēkļiem, bet turpat blakus ir jauni šī bīstamā meža kaitēkļa perēkļi.

Valsts meža dienesta pārstāvji žēlojas par dažu labu meža īpašnieku, kuru pat nevar dabūt rokā un kurš, iespējams, domā, ka pēc gadiem divdesmit varēs cirst savu mežu, un nemaz nezina, ka tur vairs palikuši sausu, atmirušu koku stumbeņi. Šī ir viena no jomām, kur tikai kopēja darbība un sadarbība nesīs pozitīvu rezultātu.

 

Vai pastāv kādas alternatīvas formas īpaši apdraudētu biotopu aizsardzībai, izņemot mikroliegumus?

Līdz šim gluži otrādi esam saskārušies ar dabas skaitīšanas ļaunprātīgu izmantošanu, lai par nelielu naudu izkrāptu mežus. Vidzemē atsevišķās vietās bijuši izlīmēti pat plakāti – cērt savu mežu ātrāk, kamēr kāds nav ierīkojis mikroliegumu. Manā skatījumā tā ir ne tikai ļaunprātīga demagoģija, bet apzināta krāpniecība. Esam vērsušies tiesībsargājošās institūcijās, lai ierobežotu šādu sabiedrības maldināšanu un pēc būtības apzagšanu.

Tas, ka jūsu īpašumā konstatēts kāds īpaši aizsargājams biotops, vēl nenozīmē, ka saimnieciskā darbībā tiks apturēta pilnīgi, galīgi un neatgriezeniski.

Retās aizsargājamās sugas parasti neprasa, kur ieviesties, kam pieder šis mežs – tas ir privātais vai valsts? Drīkst te ievākties vai nedrīkst? Ir jāsaprot, ka Latvijas dabas vērtību saglabāšana ir mūsu kopējā atbildība. Piemēram, ir daudzas aizsargājamās augu sugas, kuras var pavairot botāniskajā dārzā un pēc tam atjaunot vietās, no kurām tās izzudušas. Tajā pašā laikā ir sugas, ļoti retas, ar kurām tas nav iespējams, kuras dzīvo tikai tur, kur pašas grib. Gluži kā kaķis, kurš staigā tikai tur, kur pašam patīk.

 

Cilvēku atbildība ir viens, taču valsts kompensācijas par īpašuma izmantošanas ierobežojumiem – kas cits.

Atļaušos apgalvot, ka kompensācijas ir nebeidzamais stāsts.

Dabas aizsardzības pārvalde, godprātīgi aprēķinot kompensācijas, savā jomā jau ir pārsniegusi šim nolūkam atvēlēto budžetu.

Piedalāmies diskusijās par kompensācijām meža īpašniekiem par saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Šobrīd turpinās iesaistīto pušu diskusija par to, cik lielas tās varētu būt. Pagaidām varu pateikt tikai to, ka vēlmes svārstās ļoti plašā amplitūdā. Jautājumos par dzīvnieku nodarīto zaudējumu kompensēšanu, iespējams, ir nepieciešamas izmaiņas likumos. Šobrīd tas sāk iegūt biznesa pazīmes.

Varbūt valstij lētāk nopirkt šos īpašos biotopus?

Arī tāda iespēja ir jāizskata. Laiku pa laikam tur, kur līdzās jau ir kādas lielākas īpaši aizsargājamas teritorijas, tas noteikti būtu lietderīgi. No apsaimniekošanas viedokļa nav lietderīgi pirkt mazus pleķīšus, kas izkaisīti lielā teritorijā, to apsaimniekošana prasīs milzu resursus.

Vai jums ir idejas, kā samazināt piesārņojumu mežos? Vai depozītu sistēma būs risinājums?

Ejot sēnēs, es dažkārt paņemu plastmasas maisiņu atkritumiem… Depozītu sistēma būtu viens no veidiem, kā samazināt atkritumu daudzumu mežā, bet tajā pašā laikā īstais atslēgas vārds ir – sabiedrības vides apziņa, atbildības sajūtas veidošana. Vienmēr būs tādas atkritumu kategorijas, kas neiekļausies nevienā depozītu sistēmā.

Vienmēr būs cilvēki, kuriem 10 vai 20 centi, kas jāpiemaksā par minerālūdens pudeli, neko nenozīmēs, taču daudziem cilvēkiem būs pietiekami svarīgi dabūt atpakaļ šos centus.

Tas palīdzēs samazināt šo atkritumu daļu. Bet, tā kā vienmēr būs atkritumi, par ko naudu atpakaļ nedos, tad vienīgais loģiskais ceļš, kā samazināt atkritumu daudzumu mežā, ir izpratnes veicināšana par dabu un tās saglabāšanu.

Viens no maniem uzdevumiem, kas izrietēja sarunā ar ministru Juri Pūci, ir akcents uz dabas izglītību un informāciju. Tai ir jāiet plašumā, jābūt saprotamākai. Mēs bieži vien runājam par dabu no šauri un augsti profesionāliem plauktiem. Dabas izglītībai jābūt saprotamai, caur katra cilvēka zināšanu un pieredzes prizmu – gan bērnam, kurš lēnām sāk apzināties pasauli un priecājas par zivtiņu akvārijā, gan pieaugušajam, kuram botāniskā dārza sakarā pirmais jautājums ir, no kura kaktusa tekilu var dabūt, no kura nevar.

 

Tad kā jūs īsi formulētu, kāpēc dabas aizsardzība ir tik svarīga?

Iedomāsimies pļavu ar kamolzāli, kurā lido dažas sūdu mušas, un pļavu ar puķēm, kur ir gan taureņi, gan kamenes un bites. Ko jūs izvēlētos?

 

Jūs esat arī Zaļās partijas biedrs. Vai jums nešķiet, ka partija pamazām zaudē savas pozīcijas vides aizsardzībā, atdodot iniciatīvu citiem politiskiem spēkiem? Mūsu “puķīšu mīlētāji” izskatās visai mēreni salīdzinājumā ar zaļajiem citur…

Latvijas Zaļā partija vienmēr bijusi savā ziņā unikāla Eiropas zaļo partiju kontekstā. Rietumeiropas zaļo partiju niša ir kreisā, tāda zaļi sarkana un vēl dažu varavīksnes krāsu var nosaukt, bet Latvijā Zaļā partija bijusi labēja un nacionāli konservatīva. Līdz ar to Latvijas Zaļā partija salīdzinājumā ar Rietumeiropas zaļajām partijām ir bijusi diametrāli pretējā politiskās telpas punktā.

Jā, neapšaubāmi, pēdējās Saeimas vēlēšanās pie apvāršņa parādījās vairāki jauni politiskie spēki, tajā skaitā arī tādi, kas pretendē uz šo zaļi sarkano kreiso nišu. Neizslēdzu varbūtību, ka Latvijā varētu veidoties divas zaļās partijas – viena labēji nacionāli konservatīva, otra kreisi zaļi iesarkana.

 

Vides aizstāvībā šobrīd aktīvi iesaistījušies jaunieši, kuri ir polāri noskaņoti, viņiem ir tikai balts un melns. Vai viņi sadzirdēs mērenas frāzes?

Šobrīd ir vērtību pārvērtēšanas laiks. Tā sauktajai “millenium” paaudzei veidojas ļoti atšķirīga vērtību hierarhija. Starpkaru paaudzei ļoti liela loma joprojām ir reliģijai un ģimenei, dzimtai, nācijai, toties padomju periodā cilvēkiem uzsvērts, ka galvenais ir pienākums un kā mērķis izvirzīts sauklis pakļaut dabu. Lielai daļai “millenium” paaudzes centrālais objekts ir viņa paša ego – viņš ir pasaules naba.

Traģiskākais, ka viņu zināšanu un izpratnes līmenis reizēm ir zem kritiskā. Viņu pasaule dažkārt aprobežojas ar intelekta robežām mobila tālruņa izmēros.

 

Kā jūs šajā kontekstā skaidrotu vides aktīvistes zviedru pusaudzes Grētas fenomenu?

Klimata pārmaiņas ir ļoti nopietna problēma neatkarīgi no tā, cik tās ir dabisks process un cik lielā mērā atkarīgs no cilvēka darbības. Mums ir jādomā par atbildīgu savu resursu izmantošanu un vēl vairāk jādomā, kā mēs pielāgosimies šīm klimata pārmaiņām. Jādomā, kā līdzsvarosim tautsaimniecības vajadzības ar vides vajadzībām.

Ir labi, ka Grēta apzinās šīs klimata problēmas. Es ceru, ka viņa apzinās. Bet vai tas bija adekvātākais solis, kā no ANO tribīnes paust bažas par klimata problēmām?

Es zinu cilvēkus, kas par to sajūsminās, bet tajā pašā laikā mana pirmā asociācija ir naidīgā sejas izteiksme.

Atbalsts Grētas paustajam varētu liecināt arī to, ka sabiedrībai nav gluži vienalga, kas notiek ar vidi.

Ļoti viegli mīlēt visu pasauli, grūti mīlēt konkrētu cilvēku ar visiem plusiem un mīnusiem. Viegli iestāties par atkritumu apjoma samazināšanu un klimata glābšanu, grūti katru rītu atcerēties ielikt auduma maisiņu somā, lai nav jāņem vienreizlietojamais.

Saistītie raksti
Ir viegli runāt par principiem, daudz grūtāk tos ieviest pašam savā dzīvē. Mums jāmācās būt atbildīgiem ne tikai par planētu, bet arī pašiem par savu rīcību.

 

Kas notiks ar Nacionālo botānisko dārzu?

Esmu saņēmis atļauju savietot darbu ģenerāldirektora amatā ar nelielu slodzi Nacionālajā botāniskajā dārzā. Jo vienīgais un galvenais iemesls, kāpēc es visus šos gadus strādāju šajā sistēmā un neesmu aizbraucis uz ārzemēm, ir Nacionālais botāniskais dārzs.

LA.lv
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
Diena vēsturē. 1880. gada 29. februārī. Eiropas kalnu inženierijas brīnums
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Vidzemes ziemeļos gaisa temperatūra pazeminājusies līdz -10 grādiem
5 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
Valstsvīrs ar statistiķa aicinājumu 1
5 stundas

Lasītākie raksti

LE
LETA
Latvijā
GKR sola pārbūvēt visus lielākos Rīgas tiltus un paaugstināt izglītības darbinieku algas 1
35 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Erdoans pieprasa Putinam “aizvākties no ceļa” Sīrijā
12 minūtes
VK
Vita Krauja
Kultūra
Arī sabiedrība ir atbildīga par cilvēka izvēlēm. Saruna ar Rēziju Kalniņu
Intervija 2 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
VIDEO. Komiski par traģisko! Mediķi aizsargtērpos dejo “Gulbja ezeru”
2 stundas
LE
LETA/LA.LV
Sports
VIDEO. Porziņģa 24 punkti neglābj “Mavericks” no zaudējuma
1 stunda