VIDEO. “Latvija man ir mūsu mājas!” Audžumamma Dzintra Rabkēviča par 19 puikām un sirdsdarbu 0
“Kas man ir Latvija? Protams, ka Latvija ir mūsu mājas. Tā ir dzimtene. Te ir manu vecāku, vecvecāku mājas un arī manu bērnu un mazbērnu, un, protams, arī manu audžubērnu mājas,” atbild tukumniece Dzintra Rabkēviča, audžumāte daudziem Latvijas puikām.
Kā mēs esam uzņēmušies paņemt puikas un audzināt viņus līdz skolas beigām? Vai patiesībā visu mūžu?
Tas iesākās pat tīri nejauši – no izlasīta sludinājuma, no drauga ieteikuma 2010. gadā. Parēķinājām, cik tas būs ilgs laiks. Tie būs piecpadsmit gadi. Un tad, sākot ar pirmo bērnu, kuru mēs adoptējām, viņš ir pilnībā mūsu bērns. Līdz pārējiem nonācām pakāpeniski. Vakar vakarā sēdēju, gribēju saskaitīt, cik audžubērnu ir izgājuši caur ģimeni, ārprāts – deviņpadsmit gabali. No tiem viena meitene.
Jā, puiši pamatā mums ir lieli. Iemesls tam – man bija darbs.
Vīram patika darboties ar lieliem, nevis ar maziem. Un ar tiem lielajiem vienmēr ir bijusi kāda problēma. Iespējams, arī citi grib ar viņiem darboties, bet tas nav vienkārši. Tie ir pieauguši cilvēki, faktiski katrs ar savu – kaut kādu ļoti negatīvu pagātni. Un jautājums – ko viņiem mēs gribam iedot. Tās ir, iemaņas darbam, iemaņas dzīvei, iemaņas attiecībās, uzticēšanos. Ja man tas puika atnāk no skolas, piemēram, pastāsta tiešām no sirdij to, ko pastāsta, nu tad es domāju, mēs esam arī varbūt draugi vairāk pat nekā mamma un bērns. Bet tur vienmēr ir jābūt tai robežai, ko drīkst darīt un ko nedrīkst un cik tālu var ļaut. Nu cenšamies nebūt birokrātiski. Cenšamies būt saprotoši, jo viņi jau nenāk no kaut kādas vieglas vides. Viņiem katram ir savs stāsts.
Kāpēc viņi ir palikuši šajā dzīvē vieni, kad viņus var un vajag kādam adoptēt vai pārņemt? Es domāju, ka iemeslu ir ļoti daudz. Tā ir gan šī brīža sociālā situācija, gan tā ir audzināšana, gan varbūt arī vēl citi kaut kādi iemesli vai iemaņas, vai nemīlestība pret bērnu.
Ja gribam runāt, ka bērni ir prioritāte, tad ir jau arī labi stāsti. Pieci gabali no mums ir aizgājuši atpakaļ pie vecākiem un ļoti veiksmīgi. Ar viņiem ir strādājuši dienesti. Viņi paši ar sevi strādājuši un sapratuši. Nu ir tādi arī, kas paliek pie mums un ir jau pilngadīgi. Un tiešām ir problēmas, kur viņiem tālāk likties, bet mēs mājas neliedzam.
Divi šovasar palika pilngadīgi, aizgāja uz Kuldīgu, uz tehnikumu, mācās, nedaudz viņus atbalsta pašvaldība. Paldies viņiem!
Principā puikām ir jāiemācās tikt ar visu pašiem galā. Nu ir tādi, kas ir aizgājuši strādāt. Ir tādi, kuriem jau ir ģimenes un savi bērni. Viens puisis mums ir pabeidzis Liepājas Jūras skolu un ir amatā uz kuģa un ļoti labi situēts. Ļoti dažādi tie stāsti.
Par skolu. Iepriekšējās dzīves sekas mēs redzam, protams, galvenokārt tā ir nelaimīgā matemātika. Un nevis tāpēc, ka viņi varbūt nevarētu kaut ko iemācīties vai izdarīt, bet ir mētājušies kaut kur no vienas vietas uz otras. Nav pamata. Ir arī nesekmīgas atzīmes. Ir
otrgadnieki, bet ir arī sekmīgi. Stāsts par katru audžubērnu ir pilnīgi atšķirīgs. Bet nu arī to, ko es varu teikt, pagājušā gadā, piemēram, puisis, atnācis ar sliktu uzvedību, ar pozu un karu pret visu pasauli, tad šogad ir kā apmainīts. Sapratis ir, ka jā, ka pašam viss jādara ir. Un mēs mēģinām tā ar mieru, ar motivēšanu.
Ar vīru iemācām viņiem arī amatus. Viņi iemācās visu, sākot ar to, ka uztaisa ēst. Mazgā paši savu veļu. Paši, protams, kopj savu vidi, savu dzīves vietu, gultu un tā tālāk. Nu jā, prot arī zāģēt un prot arī pļaut. Un, iespējams, ka prot arī metināt un darīt īstus vīru darbus. Bet tā īpaši ar to mēs neaizraujamies. Ja vajadzētu, droši vien, ka varētu iemācīt visus tādus darbus.
Mājās mums ir basketbola grozs, kurš reizēm cieš no sportošanas. Tādi īpašie sportisti mums nav. Ir pamēģinājuši komandās, nepatīk, vairāk spēlē paši savā starpā. Jā, iet arī uz Tukuma Porziņģa laukumu. Kopā iet uz tādām publiskām vietām, kur bumbu var paspēlēt.
Tukumā mums ir hokeja halle. Var iznomāt slidas un paslidot. Un hokeju uzspēlēt.
Tas – vai valsts pietiekami atbalsta šādu te ģimeni, kas izmisīgi mēģina izpildīt valsts funkciju, ir diskusiju jautājums, protams, pēdējā laikā ļoti aktuāls, jo finansējumā īpaši nekas nav mainījies.
Mums ir lieli puiši un ar piecdesmit eiro sen jau vairs neko nevar nopirkt, kur nu ziemas apģērbu un izpildīt visas tās vēlmes, kādas viņiem gribētos. Tāpat kā pārējiem visiem. Ja man nebūtu alga vai tagad pensija, būtu ļoti grūti. Tā kā tas ir svarīgs jautājums.
Cik es zinu no statistikas un no Terēzes centra informācijas, arī no tā, kas mums ir pārrunāts starp audžuģimenēm, es saprotu, ka audžuģimeņu skaits iet mazumā, bet bērnu skaits iet vairumā. Tā kā, ja pie šīs sarunas es varu kādu iedrošināt un kuri baidās vai domā, ka tas ir kaut kas tāds, dariet – kļūstiet par audžuvecākiem! Nu, protams, tam ir jāpatīk, ir jābūt iekšā un jāmīl bērni. Bet nevajag baidīties kļūt par audžuģimeni.
Vai puiši, kas nonākuši pie manis ir iemīlējušies manās meitās? Ja arī ir, tad nesaka. Ja arī ir, tad viņas ir māsas, tur nav variantu.
Tas ir patiesi nozīmīgs darbs, ko Dzinta Rabkēviča dara Latvijas labā. Lai viņai ļoti labi veicas, viņas ģimenei, un viņas audžubērniem!
