“Latvija man nozīmē pilnīgi visu” — Elita Veidemane par zemi, kas nekad netiks aizstāta
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Žurnāliste, savulaik “Atmodas” galvenā redaktore Elita Veidemane
Latvija man nozīmē pilnīgi visu. Tāpat kā katram cilvēkam māte ir viena, tāpat kā katram cilvēkam tēvs ir viens, tāpat arī man Latvija ir viena. Man nebūs citas dzimtenes, citas mītnes vietas. Man būs tikai Latvija ar savām pļavām, ar saviem pauguriem, ar jūru, ar savām brīnišķīgajām upēm, ar visu, kas ir Latvijā.
Labie rakstiskie teksti, protams, sākās “Atmodā”, jo pirms tam nebija ļauts neko tādu publicēt, un mēs bijām pirmie, kas to iedrošinājās. Protams, virs mūsu galvām stāvēja cenzūra. Bet es pat neatceros nevienu reizi, kad tā cenzūra būtu kaut ko izņēmusi ārā.
Mēs bijām pirmie, kuri sāka runāt par represētajiem, par cilvēkiem, kuri bija izsūtīti. Tostarp mana vecmāmiņa arī bija izsūtīta četrdesmit devītā gadā un atgriezās piecdesmit sestajā gadā. Tā kā tas viss manī krājās un manos kolēģos krājās. Un tas tika uzrakstīts, un tas paliks uz mūžiem. Ir divi milzīgi “Atmodas” numura sējumi, kuri paliks mūžam. Tā kā to neizdzēsīs nekāds laiks.
Ko nozīmē būt labam žurnālistam un asam žurnālistam Latvijā? Pirmām kārtām, ir daudz jālasa. Problēma ir tāda, ka daudzi cilvēki, kuri tagad tikai top par žurnālistiem, vai vismaz domā, ka viņi top par žurnālistiem, viņi maz lasa, daudz par maz lasa un viņu vārdu krājums ir ārkārtīgi neliels, nabadzīgs un līdz ar to viņi nevar izteikt ne domas dziļumu, ne domas plašumu. Tā kā ir daudz jālasa, pirmām kārtām.
Otrām kārtām, ir jāatšķir labais no ļaunā. Ir jāanalizē ārkārtīgi daudz faktu. Ja tu paskaties vienā portālā, otrā, divdesmit devītajā un trīsdesmit ceturtajā, tu saproti, ka viedokļi ir ārkārtīgi dažādi un tev ir jāprot atšķirt to viedokli, kas tev vistuvākais. Nu, es nevaru apgalvot, ka viss manī ir pareizs. Bet tas ir mans viedoklis un tikai mans.
Kāpēc mēs dažreiz nevaram lepoties ar to, kas mums žurnālistikā tiek rakstīts? Šobrīd. Tieši tāpēc, ka daudzu neprofesionālu žurnālistu valoda ir nabadzīga, un nabadzīgā valoda neko nevar izteikt. Mēs, protams, vārdos varam teikt: “Ak, kā mēs mīlam latviešu valodu! Kāda mums tā galvenā valoda, valsts valoda un tā tālāk.” Bet tad, kad tas tiek uzlikts uz papīra, tu lasi un brīnies. Ne tur gramatikas, ne tur sintakses.
Arī valsts dokumentos. Tiem dokumentiem ļoti attāli ir saistība ar labskanīgu latviešu valodu. Šos valsts dokumentus acīmredzot raksta tādi iedzimti birokrāti. Kad es kādu sesto reizi izlasu kaut kādu dokumentu, mēģinot saprast, ko ar šo dokumentu autors ir vēlējies pateikt. Un bieži vien tas ir gandrīz neiespējami.
Es domāju, ka noteikti ir arī tādi jauni cilvēki, kuri daudz lasa, daudz apgūst, skatās pasaulē apkārt. Es neticu tam, ka žurnālistika ir mirusi, ka žurnālistikas nav. Tā nav gluži patiesība. Būs žurnālistika, noteikti būs.
Savai Latvijai – zemei, tautai un valstij viņas simts septiņos gados es vēlu mieru. Es vēlu mierīgas debesis, mierīgas robežas, gudrus, dziļus cilvēkus, gudrus, dziļus valsts vadītājus, kuri nedomā tikai par kaut kādām savām privātajām interesēm un neizdveš kaut kādus murgus un priekšstatus. Es ļoti gribētu, lai valsti vada gudri cilvēki. Es ilgojos pēc tā.
Bet, kā teica aktieris Gundars Āboliņš – viņš šobrīd neredz valstsvīrus. Nu es viņam varētu daļēji arī pievienoties, jo mums nav tādu ļoti dziļu un gudru valsts vadītāju. Es neredzu kandidātus. Nu varbūt es pārāk kritiski raugos, bet es neredzu arī.
Mans vēlējums valstij. Būt stiprai, skaistai un taisnīgai.
