Laima Kota. “Cilvēks ar zilo putnu”. “Dienas Grāmata”, 2020.
Laima Kota. “Cilvēks ar zilo putnu”. “Dienas Grāmata”, 2020.
Laima Kota. “Cilvēks ar zilo putnu”. “Dienas Grāmata”, 2020.

Līdz pat bērnības atmiņām! Kā Laima Kota iemiesojās Anšlava Eglīša ādā 0

Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
7 dārzeņi, kas palīdz atbrīvoties no taukiem vidukļa zonā, ja tos patērē katru dienu
Putina draudi iebrukt Baltijā un izraisīt Eiropā jaunu karu ir jāuztver nopietni, brīdina bijušais ASV armijas ģenerālis 164
Klusā okeāna ūdeņos atklāta būtne, kuras dzīves ilgums ir cilvēka prātam neaptverams
Lasīt citas ziņas

2020. gada izskaņā apgādā “Dienas Grāmata” tika izdota sērijas “Es esmu…” trešā grāmata. Šoreiz Laima Kota (1962) iemiesojusies ekstravagantā latviešu rakstnieka Anšlava Eglīša (1906–1993) ādā, izvēloties vienu, līdz šim mazāk zināmu un paša autora maz fiksētu dzīves posmu – piecus trimdas gadus (no 1945. līdz 1949. gadam) Vācijas Švābijas daļā Tailfingenas ciemā (romānā – Teilfingena), kurā viņš ar sievu gleznotāju un vēlāk arī rakstnieci Veroniku Janelsiņu (1910–2001) mitinājās, lai gaidītu savas dzīves tālākos pavērsienus, nokļūstot mītnes zemē ASV.

Anšlavs un Veronika Eglīši dzīvoja savrup no lielās latviešu bēgļu nometināšanas vietas Eslingenā, kur latviskā kultūras dzīve mutuļot mutuļoja, taču nereti tur viesojās, apmeklējot latviešu rīkotos kultūras pasākumus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Eslingenas dzīves saules un arī ēnas puses savukārt autors plaši, spilgti, atraktīvi un atklāti raksturojis romānā “Laimīgie” (izdots grāmatā 1952. gadā). Jā, arī Laima Kota trāpīgi atklāj sašķelto latviešu sabiedrību bēgļu nometnēs: “Kā Eglīši bija ievērojuši, viss latviešu dievputniņu koppulks bija plūstoši sadalījies divās lielās nometnēs – praktiķu un gaisā parauto.

Vienus Eglītis būtu nosaucis par labāko Ulmaņpapus lauku inteliģenci, otri bija saistījušies ar universitāti un varēja savstarpēji sarunāties pat latīniski. Pirmie līdz ar rupjmaizi un speķi bija paņēmuši arī neizdzēšamas atmiņas par Latvijas neatkarības pēdējiem labajiem laikiem. Otramējo pasaule bija pilna neziņas, baiļu un arīdzan vilinājumu, kur gods ir uzzināt ko jaunu, nevis slēpt nezināšanu. Vieta, kur latviskās viszinības vietā valdīja šaubas. Arī šīs abas latviskās galaktikas dalījās smalkāk.” (167. lpp.)

Par autoru stāsta romāna kompozīcija

Laima Kota izvēlējusies, manuprāt, lielisku Anšlava Eglīša personības atklāsmes ceļu, proti, lasītājs tekstā iepazīst Eglīšu dzīvi ne vien Vācijas periodā, bet arī ietiecoties Latvijas brīvvalsts un bērnības laikā, kā arī izvēloties romāna kompozīciju veidot pēc Anšlava Eglīša iemīļota principa: romānu sadalot epizodēs (stāstos) un katru epizodi papildinot ar vienu vai divām ilustrācijām – šaržiem (satīriskiem vai humoristiskiem portretiem, kur pārspīlēti uzsvērta kāda attēlotās personas raksturojoša detaļa) – līdzīgā Anšlava Eglīša stilā.

Ilustrācijas vienlaikus reprezentē fotogrāfijas no it kā stāstījumam klātesoša Eglīšu ģimenes fotoalbuma (ilustrācijas rāmi veido fotogrāfijai raksturīgās cakaina veida apgriezuma malas), tādējādi spilgtinot gan romāna sižetu, gan tēlu raksturus.

Jāteic, ka Laima Kota šo uzdevumu veikusi godam, jo, kā zināms, rakstniece 1982. gadā absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Pēcvārdā “Atzīšanās un pateicība” savu izvēli epizodes ilustrēt autore pamato šādi: “Zīmējumi? Grāmatā par rakstnieku, kas ilustrējis savas grāmatas, tiem vajadzēja būt. Atlika tikai paņemt rakstāmo spalvu, un slavenais deguns no Cesvaines Stalboviem un Sarkaņu Eglīšiem iespraucās pats – kā dzīvs!” (326. lpp.)

Reklāma
Reklāma

Pie kompozīcijas “odziņām” vēl var piepulcināt autores izvēlēto atraktīvo izvēli – epizodes sadalot mazos stāstos ar virsrakstu, bet šo virsrakstu – atslēgas vārdu veido kāda produkta nosaukums (“Kūka”, “Olas”, “Voblas” u. c.), kas, protams, sevi attaisno arī attiecīgajā stāsta epizodē.

Un vēl: autore izvēlējusies arī vai ikkatras izstāstītās epizodes beigās ievietot fragmentu no Anšlava Eglīša dienasgrāmatām, kā arī epizodi noslēdz raksts no kāda periodiska izdevuma gan par dīpīšu, īpaši rakstnieku (no DP – angļu val. displaced persons, no kā arī radies latviešu bēgļu nometnēs lietotais nosaukums “dīpīši”; romānā “dievputniņi”) aktivitātēm, gan tieši par Eglīšu ģimenes radošām novitātēm, piemēram, Jānis Rudzītis “Latvju Ziņās” (nr. 28, 1945. gada 16. augustā) rakstā “Latviešu rakstnieki Vācijā” skaudri secina: “[..] Ir zināms, ka citkārt emigrācijā rakstnieki radījuši lielu daļu savu plašāko un labāko darbu. [“] Šoreiz, vismaz pagaidām, nevaram no saviem rakstniekiem prasīt daudz. Liktenis viņiem bijis daudz nežēlīgāks nekā, piemēram, 1905. g. emigrantiem. Pats galvenais, toreiz nebija zudusi saikne ar dzimteni.” (16. lpp.)

Vienīgi romāna gredzenveida kompozīcijas paņēmiens ir ierasts – romāns sākas, kad Eglīši ierodas ciema centrā – Bišu laukā – un beidzas, kad viņi no tā dodas tālāk uz mītnes zemi Ameriku (raisot asociācijas ar gredzenveida notikumu kompozīciju Anšlava Eglīša romānā “Homo novus”).

Ar bīdermeijerisku vērienu

Anšlavs Eglītis bija šarža meistars – šo paņēmienu lietojot gan ilustrācijās, gan rakstītajā tekstā – viens pēc otra tiek “izzīmēti” ļoti spil­gti tuvplāni un situācijas, proti, autoru maz interesē krāsas (izņēmums ir matu, acu un sejas krāsu akcenti), kā arī augumu detaļas, kas vizualizētas tikai lielās līnijās, taču sejas vaibstu līnijās akcentētas vissmalkākās detaļas (sejas forma, grumbas, lūpu līnijas).

Būtībā gan vizuāli, gan tekstuāli šarži reprezentē autora pozīciju romānā, tādējādi šis mākslinieciskais paņēmiens pārsteidzoši precīzi pilda savu uzdevumu, veidojot krāsainu tēlu tipāžu galeriju. Iepriekšteiktais atbilst arī Laimas Kotas tekstam. Autore ne vien ir atspoguļojusi Anšlava un Veronikas Eglīšu piecu gadu dzīvi Tailfingenā, bet arī pielāgojoties / piespēlējot Anšlava Eglīša radošā rokraksta stilam, vienlaikus saglabājot sava radošā rokraksta ļoti bagāto izteiksmes veidu.

Piemēram, aprakstot Eglīšu ierašanos un izskatu Tailfingenā, Laima Kota no vietējā ciema iedzīvotāju skatpunkta (tādējādi iepazīstinot lasītājus arī ar vietējo sabiedrību) redz šādi: “Kaut briļļu abiem nav, izskatās no daudzlasītājiem, iešāvās prātā grāmattirgotājam Kārlim Ruopam. Pēc atsperīgiem soļiem skaidrs, ka šie būs neslimotāji, diagnozi uzstādīja pilsētas dakteris Frīdberts Otts. [..] Zīda filcs, zilsvītrota vadmala, angļu vadmala, sasodīts, kur tādu var raut šajos laikos!

Mētelis no kamieļvilnas, karakulādas apkakle, mazliet apsvilusi. Karakuls paliek karakuls, smalks paliek smalks. Cūkādas cimdi, sapulcējušies teilfingenieši novērtēja šurp nākušos [..]”. (17.–18. lpp.) Starp citu, romāna epizodē “Iejavs” autore apraksta Anšlava Eglīša radošo procesu, bilstot: “Viņa ornamentālās literatūras rakstīšanas laiks bija pagājis.

Eglītis atskatījās uz rakstīto, kas bija tapis kaut kad viņos laikos, bet bez skumjām. Īsi izteikties ir grūtāk.” (194. lpp.) Taču Laima Kota visā romānā spoži atrāda savas latviešu valodas krājumus, spridzekļo un mazliet pat atgādina savulaik vāciski runājošajās zemēs tik raksturīgo bīdermeijera stilu, kas gan vairāk izpaudās tēlotājā mākslā un sadzīves kultūrā, taču savu zīmogu ir atstājis arī literārajos tekstos – ornamentāla ciku-caku valoda, detalizēti apraksti un raksturojumi sīkpilsoņu – šajā gadījumā Otrā pasaules kara nomocītajā švābu – sadzīvē. Un, ziniet, šādu valodu var lasīt aizgūtnēm un ar baudu! – tā lietota gan situāciju, gan kolorītos tēlu aprakstos.

Romāna jestrā, daudzkrāsainā valoda, tikpat atraktīvi un kolorīti atainotā notikumu gaita, precīzi uztvertā Anšlava Eglīša personība tiešām var apliecināt šīs sērijas “Es esmu…” pamata uzstādījumu – rakstniece pārliecina lasītāju, ka “Es, Laima Kota, esmu rakstnieks Anšlavs Eglītis”. Rakstniece tik tiešām ir iemiesojusies!

Romānu lasīt ir patiesa bauda un piedzīvojums!

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.