Liekulība un bezspēks! Latvijā aizvien ir skolas, kurās krievu valoda tiek piedāvāta kā vienīgā iespējamā otrā svešvaloda
0
Latvijā 2025. gadā vēl aizvien ir skolas, kurās krievu valoda tiek piedāvāta kā vienīgā iespējamā otrā svešvaloda. Un nē, tas nav stāsts par pieprasījumu, vēsturiskām saitēm vai skolēnu izvēlēm. Tas ir stāsts par birokrātisku stagnāciju un nespēju mainīt spēles noteikumus, pat ja spēle sen jau ir mainījusies.
Kā šajās dienās vēstīja “Nekā personīga”, Rīgā šobrīd ir 7 izglītības iestādes, kur kā otro svešvalodu piedāvā tikai krievu valodu. Bet vēl jo skaļāki aprēķini, kas pieminēti raidījumā — lai vispār atteiktos no krievu valodas kā otrās svešvalodas un ieviestu alternatīvas (vācu, franču, spāņu utt.), Latvijā būtu nepieciešami papildu 300–350 skolotāji. Vai nu mums viņu nav, vai arī sistēma nav gatava viņus piesaistīt.
Un te nu ir jautājums: vai tiešām, ja nav kas māca citas svešvalodas, mēs esam spiesti turpināt mācīt krievu valodu kā obligātu otro svešvalodu? Un kāpēc mēs to vispār pieļaujam?
Ir skaidrs, ka Ministru kabineta noteikumos Nr. 747 “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem” ir noteikts, ka skolēniem jāapgūst divas svešvalodas. Bet vai tas ir akmenī iekalts? Vai šobrīd piespiedu kārtā mācīt valodu, kura ir ģeopolitiski toksiska, sabiedrību šķeļoša un maz izmantojama ārpus bijušās PSRS teritorijas, var būt attaisnojama tikai ar to, ka standarts paģēr mācīt divas svešvalodas un tad nu mācām tajās, kurās ir pieejami mācībspēki? Bet kāds ir šīs normas par svešvalodu apguvi mērķis?
Attīstīt bērna valodas spējas, paplašināt redzesloku, dot viņam konkurētspēju nākotnē. Kurā valodvidē tad novēlam būt konkurētspējīgiem? Vai tomēr nebūtu jāpieturas pie Izglītības un zinātnes ministrijas iepriekš deklarētā, ka otrā svešvaloda drīkst būt tikai kāda no Eiropas Savienības oficiālajām valodām (IZM 2023. gada 28. februāra paziņojumā: “Otrajai svešvalodai vispārējā izglītībā jābūt kādai no Eiropas Savienības valodām.”)?
Ja nav speciālistu, kuri var mācīt citas valodas, tad varbūt lietderīgāk būtu pārskatīt pieminēto MK noteikumu Nr 747 prasību par svešvalodu skaitu?
Ja trūkst skolotāju, kāpēc uz laiku nevar atcelt otro svešvalodu vispār, ļaujot šīs mācību stundas izmantot latviešu valodas, matemātikas vai, piemēram, digitālās pratības stiprināšanai?
To nevar? Tad jājautā – kur ir izglītības politikas elastīgums? Kur ir spēja pielāgoties reālajai situācijai?
Neviena starptautiska organizācija mūs nesodīs, ja uz laiku pielāgosim izglītības saturu mūsu nacionālajai un politiskajai situācijai. Ja kāds grib apgūt krievu valodu brīvprātīgi, papildus obligāti apgūstamai mācību vielai, nav problēma – tā tad ir paša izvēle.
Ir vairāk nekā skaidrs — ja izglītības sistēma nav spējīga atrast 300 skolotājus, valdībai ir jāspēj grozīt noteikumus, nosakot, ka līdz skolotāju pieejamība nav nodrošināta, otrā svešvaloda nav obligāta. Punkts.
Pretējā gadījumā šis kļūst par liekulības un bezspēka simbolu. Vienā elpas vilcienā prasām atbrīvot sabiedrību no Kremļa ietekmes, bet otrā – ar likuma spēku liekam mūsu bērniem ietekmes instrumentu mācīties izrunāt pareizi.
