Romāns Meļņiks: “Vai nav tā, ka privātais un nevalstisko organizāciju atbalsts Ukrainai ir lielāks nekā valsts atbalsts?”
0
Satrauc ziņa, ka samazinās Latvijas iedzīvotāju atbalsts Ukrainai. Jā, tas joprojām ir augsts, taču ar tendenci pakāpeniski samazināties. Kas noticis? Karš būtu beidzies un atbalsts vairs nebūtu nepieciešams? Nē! Esam pieraduši, ka blakus ir agresorvalsts, kas tepat netālu karo pret mums draudzīgu valsti? Jā, tā izskatās, ka kara briesmas kļūst par normu, tās neuztveram tik saasināti, kā vēl pavisam nesen.
Un ne tikai mēs – sabiedrība. Arī valsts. Vai pie Ministru kabineta ēkas joprojām plīvo milzu Ukrainas karogs, kā tas bija vēl pirms pāris gadiem? Vairs nē. Tāpat arī citur zili dzeltenos karogus vairs nemana – vismaz ne tik lielā skaitā kā iepriekš.
Arī citas izpausmes rāda atslābumu.
Ja pirms pāris gadiem galvenās rūpes bija vērstas uz mūsu robežas aizsardzību un vienlaikus palīdzību Ukrainai, tad tagad priekšplānā zobenu un dekoratīvu pušķu iegāde virsniekiem, garas diskusijas par to, cik nehumānas esot kājnieku mīnas
vai kā mēs cipariski palielināsim finansējumu aizsardzībai, nepievēršot uzmanību, cik mērķtiecīgi un efektīvi to izlietosim.
Vēl nesen Latvija tā kā uzņēmās līdera lomu dronu koalīcijā. Kas ar to? Kāpēc par to nerunājam kā milzu veiksmes stāstu? Jo nav veiksmes stāsts? Viss šķiet apaudzis ar birokrātiju un it kā kaut kas notiek, bet rezultāts minimāls? Jo īpaši uz pašas Ukrainas straujā uzrāviena šajā jomā – ja 2023. gadā Ukraina saražoja aptuveni 300 000 dronu, tad 2024. gadā ražošanas apjoms pieauga līdz 2,5–3 miljoniem dronu, bet 2025. gadā plānots sasniegt līdz pat 4 miljoniem dronu gadā, ar mēneša ražošanas apjomu ap 200 000 dronu.
Salīdzinājuma tas, ko šī gada sākumā vēstīja Aizsardzības ministrija: Starptautiskās Dronu koalīcijas ietvaros tika noslēgti līgumi par teju 54 miljonu eiro vērtām piegādēm no starptautiskā dronu fonda, lai nodrošinātu Ukrainu ar 30 000 droniem. Divi Latvijas komersanti piegādās ap 12 000 dronu 17 miljonu eiro vērtībā.
Vai te ir stāsts par atbalstu Ukrainai vai varbūt naudas apgūšanu cēla mērķa vārdā?
Un vai nav tā, ka privātais un nevalstisko organizāciju atbalsts Ukrainai ir lielāks nekā valsts atbalsts? Varbūt ne naudas izteiksmē (budžetā var sazīmēt un apgūt sazin ko), bet praktiskā veidā – dronu, automašīnu, dažāda veida ekipējuma skaitā utml.?
Sākumā pieminēju, ka mazinās atbalsts sabiedrībā. Pēc aģentūras LETA pasūtījuma SKDS veiktās aptaujas dati rāda, ka pērn 38,7% respondentu apliecinājuši, ka ir ziedojuši Ukrainas vai kara bēgļu atbalstam. Salīdzinājumam 2023. gadā šādu atbildi sniedza 41,9%, bet 2022. gadā – 39,2% aptaujas dalībnieku. Atbalsta šķietami gana liels joprojām, taču, redzot valstisko institūciju attieksmi (kaut vai ar tiem pašiem karogiem, kuru ielās paliek mazāk), ir bažās, ka šī gada aptaujas dati var uzrādīt krietni bēdīgāku ainu.
Jā, var sazin cik reizes teikt, ka esam ļoti pateicīgi Ukrainai, ka tā mazina Krievijas spēju uzbrukt citām valstīm, tostarp Latvijai. Var lielīties ar to, ka iepriekš esam palīdzējuši teju vai visvairāk (rēķinot naudu pret valsts IKP). Var atrunāties, ka cilvēki nevar būt ilgstoši ļoti mobilizēti. Taču tas ir ceļš uz slīgšanu pašapmierinātībā.
Apdraudējumi vēl ne tuvu nav beigušies. Tikai tad, ja drošību ne vārdos, bet reālā darbībā ilgstoši uzturēsim kā īpaši augstu prioritāti, varam cerēt uz mierīgu dzīvi nākotnē. Robežas stiprināšana jāorganizē nevis mierlaiku, bet ārkārtas režīmā. Mūsdienu kara galvenā ieroča – dronu – ražošanā jāorientējas ne tik daudz uz kādu lielu uzņēmumu piesaisti valsts pasūtījumiem, bet gan uz atbalstu inovatīviem risinājumiem, lai droni būtu efektīvāki, viegli pielāgojami mainīgajai situācijai, iespējami lēti un ātri lielā skaitā saražojami, maksimāli izmantojot vietējās komponentes.
Un ne mazāk svarīgi – jāturpina ļoti demonstratīvi apliecināt Latvijas atbalstu Ukrainai, tās cīņai pret ārējo agresoru.
