Ēriks Ošs
Ēriks Ošs
Foto – Anda Krauze

Liesmiņa, kas nekad nenodzisa. Sarunas ar Ēriku Ošu turpinājums 0

Sākumā televīzijā man dikti patika. Tas jau atkal bija kā romānā. Viss, kas tur notika, bija absolūta pašdarbība, nekā jau tolaik nebija, nekādu materiālu. Bet darbs jauns un arī paši jauni. Un tad nodibināja “Dadzīti”. Es jau televīzijā biju sācis zīmēt. Atnācu 5. martā, pirmais darbs, ko man uzticēja, bija uzzīmēt Sieviešu dienas sienas avīzi. Puiši teica: labi, ka Ēriks ir atbraucis, viņš prot bildītes zīmēt. Pēc tam man visu laiku bija jāzīmē ķēmi bērnu raidījumiem. Un “Dadzim” jau arī ķēmus vajadzēja. No akadēmijas laikiem pazinu Mežavilku, viņš saka, lai atnesot kaut ko. Izgudroju, uzzīmēju, aiznesu, un to nodrukāja. Īstenībā tas bija liels pārdzīvojums. Mēs ar sievu aizejam uz operu, staigājam pa partera gaiteni, pēkšņi kāda daktere, sievas paziņa, jautā: vai tas jūsu zīmējums “Dadzī”? Es vēl nebiju to žurnālu redzējis, pat nezināju, ka ir jau nodrukāts. Tas bija liels notikums. Ne tā kā tagad. Tagad tā ir ikdiena.

Es biju citādi audzināts

Tagad saka, ka dzīvi ik pa laikam vajagot pārstartēt. Es biju citādi audzināts. Manā laikā cilvēki neko nemeta laukā. Tā viņš man teica. Turpinām pagājušajā numurā iesākto sarunu ar karikatūristu ĒRIKU OŠU.

Reklāma
Reklāma
7 produkti, kurus nedrīkst otrreiz sildīt: tie var nodarīt būtisku kaitējumu veselībai
TV24
Ar ko Lukašenko uzjautrinājis Slaidiņu: “Tur veči stūma ezi ārā ar visām adatām!” 12
TV24
“Mēs ceram uz taisnību!” Sabiedrība sašutusi par soda apmēru ārstam, kura dēļ mira jauna sieviete 50
Lasīt citas ziņas

Televīzija un “Dadzis”
1954. gadā nodibināja televīziju. Mans akadēmijas draugs un pudeles brālis (bija mums tāds grēks) Zigurds Filics bija tur ticis par galveno mākslinieku. Satiekamies 1955. gada beigās Rīgā stacijas bufetē: Zigurds, Jurģis Skulme un es. Zigurds stāsta, ka televīzijā strādājot arī Zigurds Zuze un Gunārs Cilītis, zelta cilvēks, bet Gunārs ejot prom, tāpēc tagad viena mākslinieka vieta atbrīvojoties. Jurģis saka: ņem Ēriku!

Nākamā dienā es atnāku uz Āgenskalnu, kur tolaik bija televīzija. Aizpildu anketu un braucu atpakaļ uz Liepāju.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sieva man mīļš radījums, bet ar raksturu. Viņai Liepājā patika. Viņa bija daktere pēc aicinājuma. Taču, uzzinājusi, ka televīzijā es būšu mākslinieks, šoreiz saka: jā, varbūt.

Pēc mēneša izsauc mani uz televīziju, saka, jāsāk strādāt. No skolas mani palaida, es pārcēlos uz Rīgu un divreiz mēnesī braukāju uz Liepāju. Kad sieva Liepājā bija trīs gadus nostrādājusi, arī atgriezās Rīgā, iestājās aspirantūrā, uztaisīja kandidāta disertāciju ginekoloģijā. Pēc tam vairākkārt man pārmeta: tu mani atvilki uz Rīgu. Kaut gan te viņai bija māja un darbs, viņa labi pelnīja, 340 rubļus uz papīra – tiem laikiem tā bija laba nauda.

Sākumā televīzijā man dikti patika. Tas jau atkal bija kā romānā. Viss, kas tur notika, bija absolūta pašdarbība, nekā jau tolaik nebija, nekādu materiālu. Bet darbs jauns un arī paši jauni. Un tad nodibināja “Dadzīti”. Es jau televīzijā biju sācis zīmēt. Atnācu 5. martā, pirmais darbs, ko man uzticēja, bija uzzīmēt Sieviešu dienas sienas avīzi. Puiši teica: labi, ka Ēriks ir atbraucis, viņš prot bildītes zīmēt. Pēc tam man visu laiku bija jāzīmē ķēmi bērnu raidījumiem. Un “Dadzim” jau arī ķēmus vajadzēja. No akadēmijas laikiem pazinu Mežavilku, viņš saka, lai atnesot kaut ko. Izgudroju, uzzīmēju, aiznesu, un to nodrukāja. Īstenībā tas bija liels pārdzīvojums. Mēs ar sievu aizejam uz operu, staigājam pa partera gaiteni, pēkšņi kāda daktere, sievas paziņa, jautā: vai tas jūsu zīmējums “Dadzī”? Es vēl nebiju to žurnālu redzējis, pat nezināju, ka ir jau nodrukāts. Tas bija liels notikums. Ne tā kā tagad. Tagad tā ir ikdiena.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.