“Es patiesībā konkrētajā gadījumā ārstu kļūdu neredzēju” – Pēteris Apinis par mediķu atbildību BKUS un citos smagos gadījumos
0
Par traģisko notikumu bērnu slimnīcā beidzamajās dienās runājuši un rakstījuši daudzi. Tiesa gan, ir pāragri gaidīt kādus “spriedumus” vai lēmumus, jo nezināmo ir vēl daudz. Sabiedrībā jūtams nosodījums par mediķu neuzmanību, taču pilnīgi noteikti situācija nav viennozīmīga un, no mediķu puses raugoties, arī ir savi apsvērumi. Lai rosinātu par tiem aizdomāties, uz sarunu aicināju savu kolēģi – Pēteri Apini.
Kāds ir tavs viedoklis, vai par visiem nāves gadījumiem ir jāziņo, tie ir jāizmeklē?
Nē. Katru dienu Latvijā vidēji nomirst 68 cilvēki un aptuveni puse no tiem – slimnīcās. Jebkurš cilvēks piedzimst un nomirst, arī mēs ar tevi nomirsim, un ar milzīgu varbūtību – es nomiršu ievērojami ātrāk par tevi, jo esmu sasniedzis to vecumu, kurā “vidējais” latviešu vīrietis mirst. Nemirstīgu cilvēku nav. Tātad nāve slimnīcā ir mūsdienu realitāte, atšķirībā no 19. gadsimta, kad visi mira mājās vai nelaimes gadījumu vietā.
Lielajās slimnīcās, tādās kā mūsu universitātes slimnīcas, intensīvās terapijas vai reanimācijas nodaļās nonāk paši smagākie slimnieki. Šajās nodaļās nomirst 20–25% pacientu. Bet viņi šajās nodaļās nonākuši arī tālab, ka 75–80% šajās nodaļās tiek glābti un pārvesti tālākai ārstēšanai uz ķirurģijas, terapijas vai neiroloģijas nodaļu, bet vēlāk dodas mājās.
Te mums ir viena no lielākajām medicīnas dilemmām – vai katrā konkrētā gadījumā, kad kāds pacients miris, ārsts vai medicīnas kolektīvs varēja rīkoties citādāk, labāk, gudrāk, un konkrētais pacients būtu izdzīvojis?
Pasaules literatūra saka, ka globāli ceturtais nāves iemesls aiz sirds asinsvadu slimībām, onkoloģiskām slimībām un plaušu slimībām ir nepietiekama vai nepareiza ārstēšana. Tas nenozīmē, ka tās visas ir kļūdas ārsta veiktajā diagnostikā vai ārstēšanā, šeit ir arī novēlotas diagnostikas un ārstēšanas gadījumi, šeit ir kļūdainas diagnozes. Cilvēka organisms ir tik fantastisks komplekss veidojums, ka slēpj slimības pazīmes, simulē tās, un pat datortomogrāfijā vai magnētiskajā rezonansē nereti rāda kaut ko citu. Un tādēļ mēs sakām, ka medicīna ir skaista, jo mēs katru mūža dienu varam mācīties un apgūt kaut ko jaunu, lai palīdzētu citiem pacientiem. Nāve bieži medicīnā dod iespējas citiem dzīvot.
Kur ir tā robeža, kad ir un kad nav šādi gadījumi jāizmeklē?
Būsim atklāti – tu man jautā par gadījumu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur cilvēcīgas kļūdas pēc – nu tā jādomā pēc manā rīcībā esošas informācijas – bērnam onkoloģisko slimību nodaļā tika ievadīts nepareizs medikaments. Es to šobrīd nevaru ne apstiprināt, ne noliegt – neesmu lasījis dokumentus, un mana informācija ir nepietiekama. Bet tādi gadījumi – nepareizi un nāvējoši šķīdumi vēnā – ir bijuši un būs.
Es domāju – Latvijā aptuveni reizi divdesmit gados. Es itin labi atceros iepriekšējo gadījumu kādā Latvijas piejūras pilsētā. Padomju laikos tas notika biežāk, tagad, pateicoties kvalitātes kontrolei un priekšrakstiem, ievērojami retāk, bet bija, ir un būs. Un šajos gadījumos lielākoties nav ļaunprātības un nolaidības.
Jāziņo un jāizmeklē būtu tie gadījumi, kad iespējama apzināta ļaunprātība vai nolaidība. Tādi gadījumi medicīnā ir ļoti, ļoti reti. Jā – vismaz reizi gadā kādā pasaules valstī tiek konstatēts, ka kāds medicīnas darbinieks apzināti paātrinājis viena vai vairāku pacientu nāvi. Un noskaidrot – vai tas ir tā – var tikai izmeklēšana.
Cik objektīvi notiek šīs izmeklēšanas?
Es domāju, ka izmeklēšana pašā slimnīcā, un šeit es domāju Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, ir ļoti pedantiska, precīza, gudra un daudzpusīga. Šīs izmeklēšanas rezultāti ļaus nekad nepieļaut konkrēto kļūdu. Bet konkrētās kļūdas atrisināšana globāli notiek – visus onkoloģiskos preparātus šķīdinot un jaucot tikai oficināli – slimnīcas aptiekā ar speciāliem robotiem, pilnīgā sterilitātē – nu kaut kas līdzīgs ražošanai.
Savulaik Anda Čakša kā Veselības ministre sapņoja par šādu robotu, kas apkalpotu Bērnu slimnīcas un Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas onkoloģijas nodaļas, bet tad pa vidu mums vajadzētu uzbūvēt tiltu pāri Jūrmalas un Jelgavas dzelzceļam, lai ļoti ātri un bez bažām nokļūtu no vienas slimnīcas uz otru.
Bet izmeklēšanai, ko veiktu policija vai Veselības inspekcija es lāga neticu, jo gan policijas izmeklētājam, gan inspekcijas ierēdnim tas būtu vienīgais gadījums mūžā, pie kam pilnīgi bez jebkādām priekšzināšanām, toties ar revolucionāru pārliecību.
Piemēram, ierindas ārsts sniedz palīdzību. Ja kāds ārsta palīdzību traktē kā kļūdu, lieta nonāk tiesā, kur tiesnesis, prokurors, advokāts (neviens no viņiem lāgā medicīnu nesaprot, tiesa, Latvijā praktizē daži advokāti ar ārsta izglītību) pieaicina ekspertus. Ekspertam (profesoram, metodes izstrādātājam, šauram speciālistam) no tiesu medicīnas ekspertīzes telpas vienmēr ir labāk redzama iespējamā kļūda nekā ierindas ārstam vai māsai slimnīcā, praksē vai neatliekamās palīdzības izsaukumā pie pacienta gultas ar satrauktiem radiniekiem apkārt, sliktu apgaismojumu, vidusmēra aprīkojumu un 24 stundu dežūras pēdējā stundā.
Attiecībā pret iespējamu noziedzīgu nodarījumu vismazāk palīdz policista vai prokurora revolucionārā pārliecība. Piemēram, policists vai prokurors uzskata, ka ārsts nozīmējis pārlieku lielas pretsāpju līdzekļu devas, un savu pārliecību smēlies tablešu paciņas anotācijā, bet ārsts ir vadījies pēc principa – noņemt vēža slimniekam sāpes, kad iepriekšējā (vai zāļu ražotāja dokumentos ierakstītā draudzīgā) deva vairs nelīdz. Bet policists vai prokurors paliek pie sava – lielāka zāļu deva ir ārsta kļūda.
Vai sabiedrībai ir jāzina par šādiem notikumiem (caur medijiem, piemēram)?
Mediji ir domāti tam, lai sabiedrību informētu. Un neviens nevar un nedrīkst diktēt medijiem – ko drīkst vai ko nedrīkst publicēt. Man šķiet, ka nekādu pozitīvu atsaucību nesaņems arī šī – tava intervija ar mani par to, ka nāve ir neizbēgama, ka visi nomirst, ka bieži medicīnas iespējas būtu bijušas dzīvildzi pagarināt, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav paveikts. Tātad – ja nu televīzija vai kāds no portāliem uzzina par kādu neparastu notikumu medicīnā, tad publicitāte šim notikumam ir garantēta. Cits stāsts – vai šim notikumam ir jābūt ar lielāku publicitāti, plašāk atspoguļotam par karu Ukrainā, kur katru dienu vardarbības dēļ mirst simtiem jaunu cilvēku un gandrīz katru dienu – bērni.
Tomēr es vēlos norādīt – ka Bērnu slimnīcas gadījumā slimnīcas un nodaļas vadība ir izdarījuši visu, lai izprastu notikušā apstākļus un pilnībā izslēgtu šādu scenāriju atkārtošanos. Lai gan – tas gan ir tikai mans viedoklis – ar daudzlapu dokumentiem un nolikumiem, ko katram darbiniekam liek parakstīt, kvalitātes kontrole neuzlabojas. Veselības ministrija ir radījusi (un notici – pēc šī gadījuma sarakstīs vēl foliantus) tik daudz dokumentu, ka tos neviens nespēj izlasīt un iegaumēt, ja vien vēlas darīt ikdienas medicīnas darbu. Un šī birokrātija ir tā, kas notrulina, samazina uzmanību un atdod iespēju rasties šādām kļūdām.
Bet atgriezīsimies pie medija, kas ir kaut ko nelāgu uzzinājis par notikušo slimnīcā.
Kad presē parādas skarbas publikācijas par it kā pāragri nomirušu slimnieku, par no slimnīcas nepamatoti izrakstītu slimnieku, par ārsta sarunu pacientam nesaprotamā valodā vai nenozīmētu laboratorisku analīzi, datortomogrāfiju vai speciālista konsultāciju, beigu beigās parasti nonākam pie kopsaucēja: komunikācijas problēmas.
Komunikācijas problēmas daži pacienti nosauc par morālo kaitējumu un vēršas veselības inspekcijā vai pat prokuratūrā. Parasti tieši no preses par šīm komunikācijas problēmām no preses, televīzijas vai interneta portāla uzzina veselības ministrs un taisa no tā politiku. Nezināma iemesla dēļ nevainības prezumpcija pret mediķiem nedarbojas nekad, un publiski aicinājumi ārstu sodīt bez profesionālās darbības izmeklēšanas atskan gan no politiķiem, gan interneta komentētājiem, gan adokātiem, kas gatavi nopelnīt uz vienas vai otras medicīnas problēmas rēķina.
Kā jau teicu – ne ministrija, ne Veselības inspekcija, ne mēdiji nekad un neko nav dzirdējuši par nāvi kā jebkuras dzīvības beigām, par ārstu kļūdas iespējamību un par ārstēšanas neveiksmi. Ministrijas viedoklis – pacienti dzīvo saules mūžu, no visām slimībām pacientu var izārstēt. Realitātē diemžēl tas tā nav. Šo rindu autors ir reanimācijas ārsts, kuram nācies saskarties ar daudziem mirstošiem pacientiem, un es līdz šim brīdim atceras daudzas savas neveiksmes, īpaši – kad izdevies pacientu atdzīvināt no klīniskās nāves, bet pacients spītīgi pēc dažām dienām tik un tā aiziet viņsaulē.
Vārdu sakot, komunikācijas problēmas ir. Visvairāk komunikāciju problēmu ir ārstiem ar medijiem. Dažbrīd šķiet – ārstus nedzird, nesaprot. Iespējams, ka mediju puse domā pretēji. Ārsti saka – kad tiek veiktas 100 veiksmīgas operācijas, prese klusē, kad viena neveiksmīga – mediji kliedz. Iespējams, ka biežāk televīzijā un portālos mēs redzam pozitīvus medicīnas sižetus, bet mediķi sāpīgi pārdzīvo it kā retākās negatīvās ziņas.
Pēc šī stāsta manās ausīs nonākuši vēl pāris par bērnu nāvēm slimnīcās. Vecāki norāda, ka nesaņem praktiski nekādu emocionālo atbalstu. Vai tas ir normāli?
Zini, es nebūšu advokāts emocijām. Es zinu pretējo pusi.
Pēc zaudētas cīņas par pacienta dzīvību reanimācijas zēlē izdeguši un izsmelti ir visi šīs cīņas dalībnieki. Es nezinu, kas sniedz māsai emocionālo atbalstu, kad viņai jāaizved līķis un jāsavāc aparatūra, instrumenti, jāsatīra asinis pēc tam, kad pārējie šīs neveiksmīgās cīņas dalībnieki jau devušies citos darbos.
Izstāstīšu tev kādu stāstiņu no savas jaunības, kas man dziļi iespiedies atmiņā. Tālajā 1991. gada 20. janvārī Bastejkalnā tika nogalināts kinooperators Andris Slapiņš, bet nāvīgi ievainots Gvido Zvaigzne. Viņš nonāca 1. slimnīcā. No Zviedrijas nākamajā dienā tika atgādāts mākslīgās ventilācijas aparāts, kādu mēs līdz tam nebijām redzējuši – ar dažādām funkcijām, plašām gāzu maisīšanas iespējām, spēju pielāgoties pacienta elpceļiem. Līdz tam mēs bijām strādājuši ar padomju “dzelzs plaušām” RO6. Pēc Zvaigznes nāves šis aparāts palika 1. slimnīcā.
Savukārt tautieši ārzemēs jau bija sametuši naudu otram līdzīgam Siemens aparātam, kas nonāca Gaiļezerā. Un pie šī aparāta tika pievienota 18 gadus veca paciente, labas Rīgas latviešu skolas talantīga audzēkne, kas bija nokritusi no līdztekām un salauzusi 2. kakla skriemeli. Viņa nekad vairs nebūtu pati elpojusi, runājusi, iespējams – pat nebūtu nākusi pie samaņas, bet visādi citādi bija dzīva, vesela un pie labas veselības. Bet es atceros, kā un kad tika pieņemts lēmums meiteni no šī Siemens noņemt un pieslēgt pie RO6, lai glābtu cita jauna pacienta dzīvību. Protams, pie RO6 paciente pēc dažām dienām aizgāja.
Es atceros daudzus pacientus, ko nav izdevies glābt, pie kam, iespējams, manu nezināšanu, neprasmes, tehnoloģisku trūkumu dēļ. Ar to es tev vēlos teikt, ka šajā dzīvības un nāves krustpunktā nevienam nav viegli un neviens nav pietiekami emocionāli atbalstīts.
Vai un kā tiek kontrolēts, lai mediķi iedod pareizās zāles? Cik viegli ir kļūdīties?
Onkoloģiskajiem pacientiem zāles gatavo un ievada speciāli sagatavotas, ļoti kompetentas medicīnas māsas. Kā jau teicu – kļūdas iespējamība ir ļoti maza, un tāda var Latvijā rasties reizi 20 gados.
Bet šoreiz mums ir pienācis laiks parunāt par bērnu onkoloģiju ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Neviens onkoloģiskais preparāts nav pētīts uz bērniem. Uz visu šo preparātu anotācijām ir rakstīts, ka tos bērniem nedrīkst lietot, izņemot gadījumos, ja ārsta skatījumā ieguvumi būs lielāki par iespējamajiem zaudējumiem.
Tātad ārsts, kuram konkrētas vēža formas pacients gadās reizi gadā, divos vai desmit gados, tiek atstāts par vainīgo – ar kuriem medikamentiem šo bērnu ārstēsim (un vēl jau ne visi onkoloģiskie preparāti Latvijā ir pieejami – valsts finansiālās iespējas ir ierobežotas).
Es šeit runāju par ķīmijterapiju plašākā kontekstā – kā visus tos medikamentus, ko ļaundabīgo šūnu bendēšanai, imūnsistēmas stiprināšanai, organisma funkcionēšanai ievada cilvēkam ar onkoloģisku slimību. Daudzi no šiem medikamentiem ir ļoti stipras indes, bet sasniedz mērķi – nogalina vēža šūnas vai vismaz mazina vēža attīstību. Bet pasaulē netiek veikti pētījumi bērniem par šiem preparātiem, un ārsts lielākoties uzticas publikācijām – sak – tajā ASV klīnikā ar šo medikamentu ir bijuši labi rezultāti pie šīs konkrētās onkoloģiskās slimības formas. Nezinu – kā lai tev un mūsu lasītājiem paskaidro, ka vēzis nav viena slimība, bet ļoti, ļoti atšķirīgas slimības, ar ļoti, ļoti atšķirīgu ārstēšanu un prognozi.
Tātad – tikpat labi izmeklēšana (stulbs policists) var izlasīt zāļu instrukciju un nolemt, ka ārstam nebija tiesības konkrētu medikamentu vēža ārstēšanai lietot, jo to formāli nav atļauts lietot bērniem. Kaut arī – citu iedarbīgu medikamentu nav.
Vai nevajadzētu medikamentu izdalē ieviest 4 acu principu, lai būtu drošība, ka viss būs iespējami precīzi?
Cik zinu – onkoķīmijterapijā četru acu princips darbojas, bet vienmēr var atrasties iespēja kaut ko neredzēt. Bet tāda iespēja, ka katrai māsai Latvijā, kas liks sistēmu vai ievadīs medikamentu vēnā allaž kāda cita skatīsies uz pirkstiem – tāda sistēma nav un nebūs.
Kā ārstiem tikt galā psiholoģiski pēc šādām kļūdām/problēmām?
Es domāju, ka visai Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai būs psiholoģiski grūti tikt galā ar šo problēmu. Jo vairāk televīzija par šo tēmu vārīsies, jo biežāk par šo jautājumu portāla augšgalā būs nāvējoši atmaskojošs materiāls, ka kaut kas šajā gadījumā nav bijis tā kā vajag, jo vairāk būs iespējamu atlūgumu, māsas pāries strādāt uz privātām praksēm, ārsti izvēlēsies konsultēt privātās poliklīnikās. Strādāt bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā ir varonība vai augstākais līdzcietības līmenis. Tas par ko parasti nerunā, līdzīgi kā par to, ka nav pierādījumu zāļu lietošanai bērnu onkoloģisko slimību gadījumā, ir stāsts par to, ka onkoloģija bērnu vecumā nereti ir daudz agresīvāka un postošāka nekā vecu cilvēku gadījumā. Tajā pašā laikā pacienti ir dzīvelīgi, draudzīgi, enerģijas pārpilni, bet ārstam un māsai diemžēl bieži ir zināma prognoze gadu izteiksmē.
Es vēlos publiski pateikties visiem ārstiem, māsām, ārstu palīgiem, māsu palīgiem, fizioterapeitiem un citiem, kas strādā Bērnu klīniskās slimnīcas onkoloģijas nodaļā.
Vai ārsts var turpināt pēc tam strādāt, tavuprāt?
Es patiesībā konkrētajā gadījumā ārstu kļūdu neredzēju. Bet, ja mēs pēc katras ārstu kļūdas, ārstu svītrosim no medicīnas un aicināsim viņu medicīnu atstāt, tad tiešām slimnīca būs tikai sienas un gultas.
Bet es izmantošu iespēju un atgriezīšos pie tēmas par ārsta kļūdu un medijiem. Pasaules medicīnas literatūrā ir daudz publikāciju, kas pierāda, kā ar vienu negatīvu rakstu vai raidījumu var nostādīt daudzus pacientus pret ārstiem, ārstniecību, konkrētu operāciju vai manipulāciju, likt viņiem atteikties no zālēm. Tipiskākais piemērs ir viena apzināta publikācija, kurā tika izteiktas aizdomas, ka vakcīnas var izraisīt autismu, un pēc tās miljoniem cilvēku atteicās savus bērnus vakcinēt pret infekcijas slimībām un pat radās pretvakcinācijas kustības.
Literatūrā un īpaši kinematogrāfā ir itin daudz daiļdarbu, kur slepkava vai ļaundaris izrādās ārsts, turklāt viņš slepkavo, lai tiktu pie nieres transplantācijai vai mantojuma. Eiropā nav neviena pierādīta gadījuma, kad cilvēkam būtu vardarbīgi izņemti orgāni, lai kaut kādā pagrīdes klīnikā citam pārstādītu. Vēl vairāk – mūsdienu civilizācija nepieļauj apzināti ļaunprātīgu medicīnas speciālistu darbošanos, kā tas bija, piemēram, eksperimentējot ar ieslodzītajiem Padomju Savienības un fašistiskās Vācijas koncentrācijas nometnēs.
Diemžēl arī tādās demokrātijas valstīs kā ASV 20. gadsimtā smagi mentāli slimi pacienti vai nabadzīgāku valstu iedzīvotāju eksperimentāli tika inficēti ar venerisku slimību izraisītājiem vai hepatīta vīrusiem, tika veiktas pat vēža šūnu injekcijas. Tas viss pagājušajā gadsimtā ir noticis, un to paveikuši daži noziedznieki, atstājot nedzēšamus traipus uz pasaules medicīnas baltā virsvalka. Tādu noziedznieku bija daži desmiti, ārstu pasaulē šobrīd ir desmit miljoni, bet argumentāciju par ārstu sodīšanas nepieciešamību likumdevēji balsta uz šo dažu desmitu neliešu padarītā.
Tātad – Latvijā joprojām darbojas likumdošana (Krimināllikuma 138. pants), kas paģēr ārstniecības personas par profesionālo pienākumu nepienācīgu pildīšanu sodīt ar brīvības atņemšanu (līdzīgi ir arī nākamie panti par donora orgāniem utt.).
Kāpēc Latvijas Krimināllikumā ir šāds pants, bet citām Baltijas un Rietumeiropas valstīm – nav?
Latvijas Krimināllikuma 138. panta līdzinieku Padomju Savienības likumdošanā 1924. gadā ieviesa ar Josifa Staļina stingru roku – Staļins uzskatīja, ka ārsti par kļūdu vai neārstēšanu jāliek cietumā. Turklāt tas notika laikā, kad Staļins pat negrasījās maksāt ārstam cik necik cienījamu algu, jo uzskatīja, ka labu ārstu tauta pabaros, bet sliktajam jāmirst nost. Attiecībā uz medicīnu Staļina propaganda radīja stereotipu – visi ārsti ir kukuļņēmēji. Šīs aksiomas publiskais blakusprodukts bija – ārsti ne velna nejēdz, jo pacienti mirst.
Diemžēl agri vai vēlu mirst visi pacienti, un agri vai vēlu mirst arī visi ārsti paši kā pacienti. Bet Staļina likums saka – ja nu pacients ir miris, tātad – kaut kur ārsts ir kļūdījies.
Ārsts par kļūdu vai ārsts par neveiksmi atbilstoši padomju un postpadomju telpai ir tiesājams un apcietināms uz ilgiem gadiem, un šī norma palikusi gandrīz visā bijušās PSRS teritorijā līdz pat mūsdienām, tai skaitā Latvijā. Tiesa, no igauņu un lietuviešu krimināllikumdošanas šis pants ir pazudis, bet Latvijā nostiprināts un paplašināts.
Jādomā, ka Latvijas likumdevēji, kas atstājuši 138. pantu Krimināllikumā, cerējuši, ka likumam būs preventīva daba – lai nu dakteris, kas ir kaut ko sliktu izdarījis, tiktu sodīts un turpmāk nekad tā vairs nedarītu, kā arī ģenerālā prevencija – lai visi citi apkārt redzētu, cik bargi mēs Latvijā par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem sodām un lai visi citi no jebkādām kļūdām atturētos. Patiesībā tas ir likumdevēja brāķis, kas nodara lielu postu iedzīvotāju veselības aprūpei un medicīnas attīstībai. Medicīnisks gadījums tiek pielīdzināts vispārējiem kriminālnoziegumiem, slepkavībām un par to tiek piespriests cietumsods, kas ir ilgāks nekā par nāvējošu bērna notriekšanu ar mašīnu dzērumā, turklāt uz gājēju pārejas pārsniedzot ātrumu.
Globāli galvenā atziņa medicīnā skan – mācīties no savām un svešām kļūdām, lai tās nekad vairs neatkārtotu. Ja kļūda tiek kriminalizēta, ja par iespējamu kļūdu ārstam draud vismaz ilga tiesāšanās, lieli morāli un materiāli zaudējumi, ja ne ilgstošs cietumsods, tad ārsts vienkārši vienmēr papīrus aizpildīs pareizi un nevienam neatzīsies, pat ja slimnieka stāvokļa pasliktināšanos vai nāvi ir izraisījušas medikamentu blaknes, konkrēta blakusslimība, antibakteriāla rezistence, anatomiska anomālija operācijas laukā utt.
Mācīties no kļūdām (angļu learning from errors) nozīmē rūpīgi izpētīt sistēmiskos cēloņus, klīnikas un ārstniecības iestādes izveidotos kļūdu aizsargmehānismus, ārstniecības komandas sadarbības faktorus, saprast to, kas nenostrādāja, noskaidrot – kāpēc nenostrādāja, un atrast potenciālu pilnveidei.
Ir operācijas, kuru rezultāts jau iepriekš nesola pacientam saules mūžu un veiksmīgu operācijas rezultātu. Piemēram, aizkuņģa dziedzera operācijas nevar būt simtprocentīgi veiksmīgas, tās ir ļoti sarežģītas ar lielu risku, vismaz trešdaļa pacientu mirst arī pēc izcili veiktas aizkuņģa dziedzera operācijas. Diemžēl aizkuņģa dziedzera vēža pacientiem ir ļoti neliela iespēja ar šo diagnozi nodzīvot piecus gadus, vēzi lielākoties diagnosticē novēloti, kad bez operācijas pacients nomirtu dažu dienu laikā. Nosakot, ka neviens pacients pēc operācijas nedrīkst mirt, jo tad šī nāve tiks uzskatīta par kļūdu, nozīmē – neviens ķirurgs neriskēs operēt nevienu aizkuņģa dziedzera slimnieku.
Katram gadījumam vai negadījumam ir cēlonis. Ja negadījums notiek pirmoreiz, tā varētu būt nejauša neveiksme. Ja tāds pats gadījums notiek otrreiz, tad tas ir iemesls to analizēt un novērst tā iespējamību, iesaistot visus, kas komandā nodarbojas tieši ar konkrēto jautājumu. Un šis ir tas stāsts – vai nu mēs mācīsimies, vai nemācīsimies no savām un svešām kļūdām. Ja likums saka, ka visas kļūdas ir jātiesā, tad vairākums kļūdu tiek noslēptas, neviens tās neanalizē un līdzīgi negadījumi būs arī trešo un ceturto reizi. Tiesa, ir ļoti grūti runāt par identisku kļūdu, jo nav divu vienādu pacientu, identisku simptomu, situāciju. Par medicīnisku kļūdu mēs uzskatam negadījumu vai notikumu, kas ir novēršams pastāvošo medicīnisko zināšanu ietvarā, tātad – pats notikums, kurā bez cilvēka (ārstu, māsu un citu medicīnas profesionāļu darbības kļūdām, kļūdainiem lēmumiem vai nepareiziem rīcības plāniem) zināma loma ir daudziem citiem faktoriem, parasti – ārstniecības komandas, klīnikas, iestādes vai pat nacionālā līmeņa faktoriem.
Tipiskās cilvēka kļūdas visbiežāk rodas situācijas uztveres dēļ. Cilvēks nav spējīgs koncentrēties vienlaikus uz visu, cilvēka uztvere ir ietekmējama, cilvēks var izlasīt to, kas konkrētā dokumentā pat nav uzrakstīts, var sadzirdēt citādi, nekā kāds to ir teicis vai domājis, nereti arī to nosaka aizmāršība (mūsu priekšstati par atmiņas kapacitāti ir pārspīlēti, cilvēks var atcerēties arī to, kas vispār nav bijis), jo cilvēks ir interesanta būtne, uz cilvēku vien nedrīkst balstīt visu drošību – sistēmas, kas ir balstītas tikai un vienīgi uz cilvēka atmiņu, uzmanību, vērību, ir nedrošas un agri vai vēlu rada kļūdu. Diemžēl medicīnā cilvēka kļūda var maksāt dzīvību. Jābūvē droša sistēma, kurā grūti kļūdīties, bet kļūdas faktu, iespējamu novirzi ārstēšanā var ātri uzķert un koriģēt.
Bet varbūt šādu ļoti sarežģītu onkoloģisku pacientu ārstēšanai piesaistīt tikai ļoti pieredzējušus ārstus un māsas?
Katra operācija un katra manipulācija katra ārsta dzīvē kādreiz ir pirmā. Latvijas likumdōšana un Veselības ministrijas izstrādātie normatīvie akti netieši nosaka, ka katru operāciju un manipulāciju jāveic pieredzējušam speciālistam. Bet pat endoskopists Hosams Abu Meri taču kolonoskopu dibenā kādam pacientam ievadīja pirmoreiz.
