Kam jāuzņemas atbildība BKUS mirušā bērna lietā – ārsta kļūda? Medmāsas kļūda? Kurš ir vainīgs? 0
Pēdējās dienās plašu mediju un sabiedrības uzmanību piesaistīja kāds traģisks notikums Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS), kur, iespējams, mediķu kļūdas dēļ miris bērns. Šīs gadījums aktualizējis jautājumu par medicīnā pieļautajām kļūdām, to iemesliem un sabiedrības reakciju uz tām.
Ārsts Māris Belte savā “Facebook” ierakstā uzsver, ka šādas situācijas nav izolēti gadījumi, un atgādina par līdzīgām kļūdām, kas notikušas arī citās slimnīcās: “Kālija hlorīdu ielaist Nātrija hlorīda vietā nav pārāk laba prakse. Vai arī to pašu Nātrija hlorīdu 10x lielākā koncentrācijā kā tas bija pirms daudziem gadiem Ventspils slimnīcā, kad arī mira bērns. Ne pirmais gadījums, ne pēdējais…”
Belte norāda, ka, pieprasot atbilstošu atbildību, rodas jautājums – kurš tieši ir vainīgs šādās situācijās, kad mediķi pieļauj kļūdas. Šajā kontekstā viņš aicina domāt ne tikai par individuālo vainu, bet arī par sistēmas vājajiem punktiem: “Ārsta kļūda? Māsiņas kļūda? Kurš ir vainīgs? Sabiedrība alkst taisnīgas tiesas. Vai mediķi jāsoda?”
Belte skaidro, ka kļūdas medicīnā būs vienmēr, un tās slēpšana vai noliegšana kavē izpratni par to cēloņiem. Viņš norāda, ka viens no risinājumiem ir sistemātiska pieeja, kurā tiek mazināti iespējamie nākotnes riski: “Kļūdas bija un būs. To paslaucīšana zem paklāja, neļaus atrast kļūdu cēloni un ieviest sistēmisku pasākumu kompleksu, kas turpmāk minimizētu risku. Attīstītās valstīs mediķu kļūdas ir dekriminalizētas, par tām ierosina runāt, bet zaudējumus sedz riska fondi. Būsim godīgi, neviens ārsts vai māsiņa apzināti nav vēlējusies nogalināt savu pacientu. Kamēr sabiedrība brēks pēc taisnīguma un aicinās uz raganu medībām, mirs bērni un pieaugušie par kuriem varam arī neuzzināt.”
Ārsts īpaši norāda, ka BKUS gadījums ir labs piemērs, kā šādām sāpīgām tēmām jārunā atklāti, lai izprastu sistēmas nepilnības, ieviestu preventīvus pasākumus un mazinātu risku, ka līdzīgas traģēdijas atkārtosies nākotnē.
Taču, kā domā sabiedrība, vai mediķus šādās situācijās jāsoda individuāli, vai tomēr jāmaina sistēma, lai nākotnē līdzīgas kļūdas vairs nenotiktu? Sociālajos tīklos un komentāru sadaļās viedokļi dalās. Daļa uzsver nepieciešamību pēc taisnīgas atbildības un sodīšanas – mediķiem jāuzņemas atbildība par pieļautajām kļūdām, īpaši gadījumos, ja tās rezultējas pacienta nāvē.
Citi akcentē sistēmas nepilnības un uzsver, ka vainas meklēšana indivīdos var būt destruktīva. Tā vietā jāveido mehānismi, kas novērš riskus un mazinātu traģēdiju iespējamību.
Piemēram, Līga norāda, ka neuzmanību nevar salīdzināt ar apzinātu ļaunprātību: “Mediķis jau sevi ir pats sodījis, jo šāda neuzmanības kļūda kādam ir maksājusi dzīvību… Taču pilnīgi atbrīvot no soda arī nebūtu loģiski. Piemēram, ja neuzmanības dēļ bremzes vietā nospiežu gāzes pedāli un kādu sabraucu, mani taču arī sodīs…”
Inga norāda, ka viņu mulsina doma, ka medicīnā pieļautās kļūdas būtu jāuztver gandrīz kā neizbēgamas: “Arī ceļu satiksmē neviens vadītājs parasti negrib speciāli kādu sabraukt, tomēr, ja notiek nelaime, atbildība un sekas pastāv. Sabiedrība to pieņem kā pašsaprotamu.
Kāpēc tad medicīnā — jomā, kur tiek uzticētas cilvēku dzīvības — kļūdas mēdz tikt izskaidrotas ar to, ka “tā notiek”, un bieži vien vainīgie paliek bez individuālas atbildības? Kaut kas šeit nelīmējas. Ja situācija būtu otrādi un cietušais būtu paša mediķa bērns, vai tad viņš arī teiktu, ka nevienu nevajag sodīt un viss ir “sistēmas kļūda”? Ļoti šaubos.”
Gundega uzsver, ka visās profesijās cilvēkiem iestājas juridiskā atbildība arī par neuzmanības kļūdām, mediķi nevar būt izņēmums.
Lūk, ko par šo domā citi.
“Neuzmanība, bezatbildība vājās zināšanas, valodas neprasme vai pārgurums….. veselības aprūpes sistēmas totāls haoss…??? Jābūt izmeklēšanai un arī vainīgajiem jāsaņem taisnīgs sods. Atbildībai jābūt. Ārsta profesijā kļūdām nedrīkstētu būt. Tieši tādēļ tas ir jāizgatavo un par to jārunā skaļi.”
“Es arī domāju, ka neviens mediķis neiet uz darbu, berzēdams rokas un plānodams kādu piebeigt. Un, ticiet man, vislielākais sods ir dzīvot tālāk, zinot ka esi kādam atņēmis dzīvību. Beidziet raganu medības. Ja mūsu vienīgā atbildes reakcija ir sods, tad mēs esam ļoti primitīva sabiedrība – tas viens. Otrs – neviens neies strādāt medicīnā.”
“Nav vienota algoritma, ir tas, tas utt pazīmes, darbība attiecīga visā valstī Atbilstoši darbības pēc algoritma, pa punktam ,nevis viena cilvēka interpretācija, pieņēmu lēmumu. Protams, novirze un lēmums, bet izsekojama darbība. Noliecu galvu Latvijas mediķu priekšā.”
“Cilvēki vien esam. Neviens NAV pasargāts no kļūdām…”
“Es pat teiktu, ka neiecietība pret citu kļūdām ir mūsu nacionālā īpatnība. Secinājums. Drošāk nedarīt neko. Valsts pārvaldē arī drošāk dzert kafiju un stiept laiku, līdz drīkst iet mājās. P.S. apzināta ļaunprātība, protams, jāsoda.”
