Savāda atklāsmes sajūta piemeklē brīdī, kad saproti, ka visu, kas dzīvē nozīmīgs, nevar nedz nopirkt, nedz nopelnīt. Lai kāda būtu atklātā vai slepenā motivācija, cenšanās, pat ziedošanās, tas viss, kas veido mūsu būtību – neracionāla pieķeršanās emocionālām detaļām, dzērvju un mākoņu pļavām, vien katram mums sentimentāli nozīmīgām vietām, sliedēm, kokiem, ainavām, mūsu labsajūta, savādi cieņas un pašcieņas reitingi, visbeidzot mīlestība –, ir vien augstākas, neracionālas nejaušības rezultāts.

Mēs varam būt savas dzīves teicamnieki vai tikt atstāti uz otru gadu sacensībās ar pasaules stereotipiem par to, kāds ir veiksmīgs cilvēks, bet viss, kas patiešām būtisks – uzmirdzēšana, kāda cilvēka bezierunu paļaušanās un uzticēšanās –, ir spontānu emocionālu, nevis racionālu apsvērumu diktēts rezultāts. Un mīlestība vienādi nejauši un nenopelnāmi var uzmirdzēt katram. Reizēm viss, kas patiesībā paliek, ir iespēja iemācīties patiesi priecāties par tava tuvcilvēka prieku, nevienu nevainojot, ka tieši tev neizdevās, neuzšķīlās, neatmirdzēja draudzības, tuvākmīlestības, būtisko un pārlaicīgo detaļu dēļ, kuras nevēlies egoistiski pazaudēt.

Tieši maijs, nevis sentimentāli klišejiskā Valentīndiena ar nenogremdējamā Titānika skatīšanos vai marts, kurā pienākas puķes bioloģiskās definīcijas pēc, ir vispatiesākais mīlestības laiks.

Dzīvības apliecināšanās ritmā, šķiet, satrakojusies daba, kā jutīgi satelīti meklētāji ielās klīstošie, mīlestības izslāpušie līdzcilvēki ir pat nedaudz kaitinoši, un tam visam pāri kā beznosacījuma mīlestības ikona atmirdz mātes un bērna mīlestība, tik zīdaini skumja, kad vairs neapliecināma, ja māte ir aizsaulē… Īstenībā neaprakstāma ir tā nepateikto un neizsakāmo vārdu sajūta, kad beidzot saproti, cik milzīgi sāpīgi ir vairs nespēt šādu mīlestību apliecināt klātienē. Cik neracionāla ir vēlme parādīt savu dienu un gribēt viņai piezvanīt, bet tu zini – eņģeļi neatbild.

Un varbūt tieši tāpēc vienīgais, ko es varētu šodien lūgt un tev novēlēt, – sameklē savu novārtā atstāto, kāda sadzīviska kašķa vai globālas neizpratnes dēļ atsvešināto māti un pieglaudies, parunā, paklusē arī tāpēc, ka man un citiem vairs šīs iespējas parunāt ar savu māti klātienē nav. Dažreiz šķiet, ka visas mātes ir kā mezgliņi bezgala skaistā gobelēnā. Un, pieskaroties ar maigumu vienai, siltumu sajūt visas…

Tēmas