Kultūra
Literatūra

Kā tas ir – būt par vienu no Latgales kultūras simboliem? Dzejniece, publiciste Anna Rancāne5


Anna Rancāne: “Apbrīnojami, ka Latvija ir tik maza valsts, bet tā ir tik daudzveidīga, kaut vai dabas un meteoroloģisko apstākļu ziņā, nerunājot nemaz par kultūru.”
Anna Rancāne: “Apbrīnojami, ka Latvija ir tik maza valsts, bet tā ir tik daudzveidīga, kaut vai dabas un meteoroloģisko apstākļu ziņā, nerunājot nemaz par kultūru.”
Foto: Māris Justs

Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.

Sestdien, 12. septembrī, Latgales vēstniecībā “Gors” skanēs dzejnieces, publicistes un Latgales stāstnieces ANNAS RANCĀNES jubilejai veltīts koncertuzvedums “Latgolys freska”, kas veidots kā viņas dzimtā reģiona kultūras savdabību un personību rādoša pastaiga – ekskursija.

Rāzna, Rogovka, Slutišķi, Daugavpils, Ludza, Krāslava, Piedruja, Rēzekne – katrai no apstāšanās vietām ir būtiska loma Annas Rancānes dzīvē un Latgales kopainā, katrai nāk līdzi emocionāls un poētisks vēstījums dzejas, prozas un mūzikas valodā.

Anna Rancāne ir astoņu dzejoļu krājumu autore, saņēmusi daudzas literārās prēmijas. 1991. gadā pirmo reizi atskaņota Latgales himna “Dzīd, trailoj mežs” ar viņas vārdiem.

Vēlāk Anna Rancāne saraksta mistēriju par Franci Trasunu, dramatizē sv. Terēzes dzīves aprakstu, strādā pie scenārija par Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Latvijā, saraksta libretu pirmajai latgaliešu bērnu operai “Muna tāvuzeme” un lugu “Bišu māte un vilkacis” Latvijas Nacionālajam teātrim. Pērn tapa grāmata “Aiz azara bolti bērzi” par diriģenti Terēzi Broku.

2019. gadā Anna Rancāne no Valsts prezidenta rokām saņēma Triju Zvaigžņu ordeni: “Bija gandarījums, ka mans darbs ir novērtēts. Jo mums Latgalē dažkārt var rasties sajūta, ka viss notiek tikai Rīgā, bet Latgale ir atstāta novārtā, latgaliešu darbs nevienu neinteresē. Brīžiem šķiet, ka mēs pat kautrējamies un baidāmies no vārda “Latgale”.”

Ideja par veltījumu Annai Rancānei radās jau pirms pāris gadiem, jo dzejniece šobrīd ir viens no Latgales simboliem, tagadnes kultūras cilvēks, par kuru stāsta skolās. Pērn tika svinēta viņas jubileja, un šī gada pavasarī bija jābūt arī iestudējumam, ko mums ir iespēja piedzīvot tagad, rudenī.

Lūdzu, raksturojiet savas izjūtas. Kā tas ir – būt par vienu no Latgales kultūras simboliem?

A. Rancāne: Es nezinu, vai esmu simbols. Neesmu ne jūtūbere, ne influencere. Arī sociālajos tīklos savu nostāju paužu ne tik bieži, to daru tikai tad, kad skaidri zinu, ko saku, un esmu pārliecināta, ka tas var nest labu. Pēdējā laikā kaut kā baidos no vārdiem, baidos no skaļiem vārdiem, baidos no pārāk daudz vārdiem. Es nebūt vēl neesmu izdarījusi literatūrā visu, ko gribētu, bet skaļums tam tikai traucē.

Pastāstiet, kā notika darbs pie koncertuzveduma!

Koncertuzveduma vai jubilejas pasākuma iecere pieder Latgales vēstniecības “Gors” komandai, Ilonai Rupainei un Diānai Zirniņai. Tālāk šī ideja nonāca diriģenta Sigvarda Kļavas rokās, būtībā viņš bija tas, kas šo koncertuzvedumu radīja, iesaistoties arī režisoram Viesturam Kairišam. Man grūti detalizēti to izstāstīt, mēs dzīvojam dažādās pilsētās, satikāmies reti, bet šīs satikšanās bija ļoti auglīgas un piepildītas ar sarunām un diskusijām. Uzreiz bija skaidrs, ka centrā ir jābūt Latgalei. Dzejoļus atlasījām kopā ar Sigvardu un Viesturu. Es tos ierunāju studijā, ieraksti bija šī gada sākumā, janvārī. Sigvards atrada un iesaistīja interesantus, radošus cilvēkus, un tā viss pamazām veidojās. Ieva (māksliniece Ieva Jurjāne. – Red.) ir uzveduma vizuālā tēla autore, tas man šķiet ļoti interesants, pirmoreiz saskaros ar kaut ko tādu. Viņa mani uzgleznoja, gluži kā tādu fresku, krāsainu un savādu.

Kādas ir jūsu personiskās un poētiskās attiecības ar mūziku?

Man nav balss, neesmu mācījusies mūzikas skolā, bet ļoti mīlu klasisko, akadēmisko mūziku, tā mani stiprina, mierina, izklaidē, uzmundrina, dod iedvesmu dzejoļiem. Nevaru iedomāties, ka varētu klausīties ko citu, vienkārši tas nav mans. “Latvijas Radio 3” un TV kanāls “Mezzo” ir mani pavadoņi visas dienas garumā.

Vai var teikt, ka Latgales kultūra 21. gadsimtā piedzīvo renesansi, ja ne atplaukst pavisam jaunos, spēcīgos veidos?

Noteikti. Latgales literatūra veidojās vēlāk nekā pārējā latviešu literatūra, vairāki drukas aizliegumi stipri kavēja tās attīstību, bet tagad es tik tiešām varu teikt, ka neviena valoda nav par mazu, lai tajā taptu laba literatūra. Mēs jau esam pārkāpuši t. s. tautiskā romantisma slieksni, latgaliešu valodā var rakstīt par jebkuru tēmu, tā ir dziļa un daudzkrāsaina. Es priecājos par Latgales mākslu, māksliniecēm no studijas “V.I.V.A.” (apvienībā kopā darbojas mākslinieces Vēsma Ušpele, Ilze Griezāne, Vija Stupāne un Agra Ritiņa. – Red.), par Viestura Kairiša kino, par mūziku, ceru, ka arvien vairāk un ne tikai ar komēdijām ienāks latgaliskais teātris. Latgales kultūra ienes daudzkrāsainību Latvijas kultūras kopainā.

Latgale mūsdienās nozīmē garīgumu, viesmīlību, dzimtas tradīcijas, arī savu valodu. Kas vēl ir Latgale, par ko rīdzinieki, piemēram, varētu mazāk zināt?

Skarbāka Latgales šķautne atklājas kaut vai, piemēram, Ivara Zviedra dokumentālajā kino par pierobežu, bet tā ir realitāte, par kuru galvaspilsētā labprātāk aizmirst. Bet līdzīgas problēmas ir arī citiem attāliem reģioniem, kas jūtas piemirsti un atstāti.

Apbrīnojami, ka Latvija ir tik maza valsts, bet tā ir tik daudzveidīga, kaut vai dabas un meteoroloģisko apstākļu ziņā, nerunājot nemaz par kultūru. Tas ir mūsu fenomens, ar kuru būtu jālepojas.

Un tomēr nevar neatzīmēt, ka Latgalē bieži vien jūtama spēcīga austrumu kaimiņa ietekme. Piemēram, Rēzeknē, kur izdotajā krievu avīzē padomju okupāciju sauc par “atbrīvošanu”. Kā jūs jūtaties šajā kontekstā?

Jā, Rēzeknē pie varas nav tā politiskā partija, kuras darbību es atbalstu, tāpēc zināmā mērā jau ilgstoši jūtos kā garīgā emigrācijā, un tas nebūt nav saistīts ar kādiem nacionālajiem aizspriedumiem. Tomēr cenšos būt neitrāla un novērtēt to, kas pilsētas saimnieciskajā dzīvē ir izdarīts labs.

Koncertuzvedumā būs muzikāli stāsti par Latgales iedvesmojošajām vietām. Vai ir kāda daļa Latgales, kuru jūs gribētu darīt labāku un kas pagaidām spēj iedvesmot mazāk?

Mani iedvesmo visa Latgale, tik tiešām! Te mazāk ir stāstīts par Ziemeļlatgali, bet arī tā ir brīnišķīga. Latgale ir tik daudzveidīga un daudzkrāsaina, tik ļoti atšķiras kaut vai Rāznavas pauguraine un Lubāna līdzenums! Dienvidlatgales izšķērdīgais krāšņums un Ziemeļlatgales askētiskā vienkāršība!

Varbūt varat atklāt vēl kādus plānus koncertuzvedumu jomā?

Par plāniem lai domā Dievs tas Kungs.

Kādas bērnības ainas jums nāk prātā, kad iedomājaties par Latgali?

Mums mājās nebija elektrības, atceros, kā ar avīžpapīru tīrīju petrolejas lampas stikla cilindru. Bija radio, kuru kāri klausījos, tur dzirdēju pirmos operas ierakstus, solista Jāņa Zābera balsi, raidlugas. Skolā izlasīju visu bibliotēku, kas bija parasts koka skapis. Gāju ganos, palīdzēju linu plūkšanā un malšanā, vēl tagad atceros to smaržu. Var teikt, gluži vai Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata”, kaut gan tas viss notika 20. gadsimta vidū, bet tālos Latgales laukos tā dzīve bija drusku citāda.

Koncertuzvedums “Latgolys freska” Latgales vēstniecībā “Gors”

Uz skatuves kāps Latvijas Radio koris, Biruta Ozoliņa (balss, kokle), Rihards Plešanovs (klavieres), Aleksandrs Maijers (stabules, vargans, perkusijas), Ingars Gusāns jeb Sovvaļnīks (balss, elektroģitāra), Mārcis Lipskis (bass, mandolīna, zāģis), Jurģis Lipskis (perkusijas), Agate Pooka (vijole) un Pēteris Vaickovskis (trombons), Anna Rancāne un Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka.

Mākslinieciskais vadītājs, diriģents Sigvards Kļava, režisors Viesturs Kairišs, māksliniece Ieva Jurjāne, horeogrāfe Jana Jacuka, skaņu režisors Andris Ūze un gaismu režisors Mārtiņš Feldmanis.

Koncertuzvedumā skanēs Andreja Selicka, Riharda Zaļupes, Jāņa Ivanova, Ingara Gusāna, Oskara Stroka darbi, tāpat latgaliešu tautasdziesmas un arī garīgās dziesmas.

12. septembrī plkst. 16 un 19 Latgales vēstniecība “Gors”, vēlāk – arī Latvijas Televīzijā.

Dzejniece, publiciste un Latgales stāstniece ANNA RANCĀNE

Saistītie raksti

Dzimusi kādreizējā Miglinieku pagastā Ludzas rajonā, studējusi LVU Ekonomikas fakultātē un M. Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, bijusi izdevniecības “Liesma” redaktore, Daugavpils teātra literārās daļas vadītāja, laikraksta “Diena” reģionālā korespondente.

Astoņu dzejoļu krājumu autore.

Saņēmusi E. Veidenbauma prēmiju (1996), Aspazijas prēmiju (1999), Preses nama balvu (2001), Latgales kultūras gada balvu “Boņuks” (2012, 2018), Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu (2013) par dzejoļu krājumu “Pylni kārmani dababu/ Bezdelīgu pasts”, ko kritiķe Anda Baklāne min kā “vienu no retajiem piemēriem, kad tādas tradicionālas vērtības kā Dievs, tēvzeme, daba, darbs, maize, dzīvības brīnums tiek iedzīvinātas pietiekami savpatnīgā, emocionāli piesātinātā vārdu krājumā, nevis klišejās un standarta formās”.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

"V
"Mājas Viesis"
Latvijā
Tagad meitenes mācīsies zāģēt, urbt un virpot, savukārt zēniem būs jāapgūst tamborēšana, adīšana un šūšana 22
3 stundas
LA
Laukos.lv
Laukos
Daudzi latvieši domā, ka Igaunijā viss ir labāk. Cik reāli tas ir, atklāj “E-piim” valdes priekšsēdētājs Jānuss Murakass
Intervija 3 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Pēteris Apinis: “Placebo, nocebo un Covid 19, jeb – kādēļ ar baidīšanas kampaņām tiek nodarīts vairāk slikta nekā laba!” 3
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Rīgas lidostas komanda pārsteidz ar dalību jestrā dejošanas izaicinājumā
1 stunda
MB
Madara Briede
Dabā
“Labāk dedzināt paleti, nevis malku.” Latvijā jāmācās šķirot un izmantot koka atkritumus
3 stundas