Maugļa fenomens. Kas liek plēsoņām pieņemt nevarīgos cilvēkbērnus? 0

Viens no intriģējošākajiem leģendas par vilkačiem paveidiem saistīts ar bērniem, kuri uzauguši vilku barā, gluži kā mežonīgie zvēri, un tik lielā mērā pārmantojuši dzīvnieku paradumus un uzvedību, ka normāla dzīve cilvēku sabiedrībā viņiem vairs absolūti nav iespējama. Un šādu stāstu par Maugli vēstures gaitā uzkrājies pietiekami daudz.

Reklāma
Reklāma

Likantrops

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Zēns–vilks kā tēls pazīstams jau kopš senatnes, un iespējamo Romas dibinātāju Rema un Romula stāsts ir viens no šiem agrīnajiem aprakstītajiem gadījumiem. Par mežoņiem kļuvušie bērni, kuriem bija ļoti netieša saistība ar leģendu par vilkati, iespējams, tomēr būtiski iespaidoja seno ticējumu, kas izveidojies ap šo krietni vien šaušalīgo būtni, un šā iemesla dēļ vien ir vērts aplūkot vairākus pazīstamākos šādus gadījumus, kad cilvēkbērns kļuvis par mežoni.

Savulaik Ceilonas (tagad Šrilanka) dienviddaļas džungļos atrastais aptuveni 12 gadus vecais zēns–-pērtiķis bija īstens atradums mediķiem un vietējās varas pārstāvjiem. Apskatē noskaidrojās, ka viņš ir krietni atpalicis garīgajā attīstībā un, visdrīzāk, tieši šā iemesla dēļ vecāki viņu pametuši džungļos. Bērns ātri iemācījās imitēt pērtiķu uzvedību, tāpēc spēja tur izdzīvot. Atradēji viņu nodēvēja par Tisu. Viņš nemācēja runāt, tikai iekliegties un kaut ko ņurdēja gluži kā pērtiķis. Viņš arī sēdēja kā pērtiķis un bez palīdzības no malas nespēja nostāvēt kājās, pārvietojās tikai četrrāpus. Kad viņam pasniedza šķīvīti ar barību, viņš to vispirms izlēja zemē un tikai tad sāka ēst.

CITI ŠOBRĪD LASA

Būtiska zēna–pērtiķa un zēna–vilka atšķirība, ko ir vērts aplūkot šajā materiālā, ir pirmās apbrīnojamās adaptēšanās spējas. Jo jau nedēļu pēc atgriešanās cilvēku sabiedrībā Tisa valkāja apģērbu un iemācījās ēst no šķīvja, nelejot saturu vispirms zemē. Savukārt zēni–vilki parasti tā arī paliek pilnīgi mežonīgi un absolūti nepakļaujas nekāda veida apmācībai.

Tomēr kā biežāka parādība leģendas par vilkati pētīšanā šķiet tieši zēni–vilki, kurus var iedalīt divās kategorijās: “likantropi”, par kuriem galvenokārt arī būs runa, un “mežonīgie puiši”, kuri parasti ir bikli bērni, rupjas un vardarbīgas attieksmes upuri. Zēns–pērtiķis šajā ziņā acīmredzot pieskaitāms otrajai kategorijai.

Ir grūti iedomāties, ka zēns–vilks nav nekas cits kā gadījuma upuris vai dabas kaprīze. Taču diezin vai kāds mēģinās noliegt to, ka tādas parādības eksistēšana būtiski sekmējusi leģendas par likantropu veidošanos. Ikviens, kurš redzējis šādu mežonīgu netīru bērnu, kura augumu klāj skrambas un zilumi, ar pinkainiem gariem matiem, aplūzušiem zobiem un gariem vilkveidīgiem nagiem, ar ķermeņa pozām, kas raksturīgas tikai dzīvniekiem, ar asinīm notraipītu muti un jēlas gaļas smārdu, kas no tās nāk, un vēl bez tā visa savā dzīvītē redzējis un saskatījies šausmu skatus un saklausījies vilku rēkšanu un gaudas, kuras ir vienīgās, ko pats puslīdz artikulēti spēj izdvest, – nē, ikviens kaut ko tādu redzējušais nevar nejusties satriekts.

Ir virkne faktoru, kas nepieciešami zinātniekiem, lai varētu konstatēt to, ko viņi dēvē par Homo ferus, īpaši tajā gadījumā, ja runa ir par “likantropisko” variantu. Tipiskam tā pārstāvim trūkst virkne cilvēkam piemītošu iezīmju: mīlestības un teju vai visu parasto emociju, īpaši smieklu; viņš pilnībā klusē, izņemot tos mirkļus, kad rūc, sprauslo vai gaudo; viņš pārvietojas četrrāpus, gluži kā pilnvērtīgs dzīvnieks; un, šķiet, galvenais – viņš spēj dzīvot, pilnīgi iztiekot bez cilvēku palīdzības. Vārdu sakot, viņam jādzīvo tikai mežā un jāatrodas zvēru vidū.

Reklāma
Reklāma