Vientuļais kalnietis 0
Tiesa, ir arī citas Homo ferus izpausmes, kuras arī nereti aplūko saistībā ar vilkačiem. Piemēram, kādā no Kaukāza Kabardijas–Balkārijas kalnu auliem reiz uzradās mežonīgs cilvēks, ietērpies zvērādās un dīvainos paštaisītos apavos. Garā un biezā bārda nosedza teju vai pusi viņa auguma. Svešinieks ar milzīgām grūtībām spēja izdvest dažus vārdus. Vēlāk gan “ierunājās”, un, lūk, kāds ir viņa stāsts.
Pēc vācu karaspēka izdzīšanas no Ziemeļkaukāza Otrā pasaules kara laikā aulā palika divi vietējie “šucmaņi”, kuri bija pārlieku godprātīgi kalpojuši okupantiem. Lai izvairītos no neizbēgamā bargā soda par paveiktajiem noziegumiem, viņi aizbēga kalnos, paķerot līdzi šaujamieročus un krietnu munīcijas krājumu. Viņi devās uz visnomaļāko kalnu rajonu, apmetās alā, kas praktiski nav sasniedzama ne tūristiem, ne pat medniekiem, pārtika no vītinātas tūru gaļas, ko allaž sagatavoja ar prāvu rezervi, kā arī ogām, saknēm, augļiem, sēnēm un riekstiem – tā visa apkaimē bija gana.
Tā viņi divatā nodzīvojuši astoņus gadus. Tad viens no viņiem saslimis ar rīkles vēzi. Otrs viņu ārstējis, kā nu pratis. Piemēram – liekot norīt ādas striķītī iekārtu uzpirksteni ar noasinātām malām. Vēlāk, ar spēku raujot to laukā, viņš nežēlīgi “iztīrīja” biedra rīkli no audzēja, ar žiletveidīgo “instrumentu” griežot dzīvos audus. Saslimušais beigās, protams, nomira. Un tad cilvēks palika pilnībā viens, turpmākos 28 gadus dzīvojot pilnīgā vientulībā. Vienīgie sabiedrotie bija tūri, kurus viņš tur sastapa nebeidzami daudz. Joprojām bija saglabājušās arī vēl neizšautas patronas. Viņš šāva tūrus, ēda tos, bet no ādām pagatavoja kaut ko līdzīgu apģērbam un apaviem, jo viss, kas bija paņemts līdzi no cilvēku dzīves, jau sen bija novalkāts.
Visu šo gadu laikā kalnos viņš tikai dažas reizes no liela attāluma bija redzējis cilvēkus, taču joprojām baidījās ar viņiem kontaktēties. Drīz vīrietis jau bija aizmirsis, kas ir cilvēku valoda. Kādā lielākā pārgājienā vairāku desmitu kilometru attālumā uz lauku, kurā viņš mēdza ievākt kukurūzas vālītes, nejauši sastapa kaķi, kuru savāca un aiznesa sev līdzi uz alu. Kopš tā mirkļa dzīvnieks mazliet izdaiļoja viņa šaušalīgi pelēko ikdienu. Tagad viņa alā atkal bija divas dzīvas būtnes. Taču pēc dažiem gadiem kaķi apēda – vai nu lapsas, vai vilki…
Un atkal vientulība. Tagad cilvēks vairs nespēja to izturēt, tāpēc beidzot izlēma padoties varas iestādēm un devās uz savu dzimto kalnu aulu. Tur vēl bija dzīvi radinieki, kuri tikai ar lielām grūtībām spēja viņu atpazīt. Pamazām atceroties vārdus, viņam vispirms bija tikai divi jautājumi: “Vai karš beidzies?” un “Vai Staļins vēl ir dzīvs?”. Viņam paskaidroja, ka karš beidzies jau vairāk nekā pirms 30 gadiem, savukārt Staļins sen nomiris, bet viņš pats kā bijušais šucmanis saistībā ar amnestiju par saviem kara laika noziegumiem ir atbrīvots no atbildības.
Viņu nomazgāja, apģērba, sakopa un piešķīra mitekli, tā teikt, pieņēma atpakaļ kolektīvā. Pat piemeklēja sievu. Tomēr visdīvainākais šķita tas, ka šis 60 gadus vecais vīrs ārēji izskatījās gluži kā 30 gadus vecs spēkpilns jauneklis: neviena bojāta zoba, nevienas krunkas sejā vai ķermenī. Toties garīgi viņš bija pilnīgi degradējies, un viņa novecošana cilvēku acu priekšā tagad noritēja apbrīnojami strauji. Sev tik ļoti nepierastajos civilizācijas apstākļos viņš vārda vistiešākajā nozīmē pārliecinoši un pamanāmi novīta.
Turklāt izrādījās, ka viņš vairs nespēja dzīvot ar cilvēkiem, tāpēc drīz atkal aizgāja kalnos. Tiesa, šoreiz kā gans. Ļaudis atceras, ka esot centies godam pildīt savus pienākumus un iespējami retāk rādīties citiem cilvēkiem.
