Foto – Valts Kleins

Dace Rukšāne: Neesmu klubiņā vissirslikti.lv 11

Nomedītās lūšu mammas skandāla vietā tīmeklī jau cita ēsma – eksprezidentes mūža mājas. Gan par neapdomīgo mednieci, gan iznīcinošajiem komentāriem mieles vēl palikušas. Rakstniece Dace Rukšāne par savu tvītu publiski atvainojās. Vai kļūdas labojums ko līdz pēc vārdu giljotīnas?

“Paldies, Latvija! Tev mani nevajadzēja. Kopš šodienas es Latvijā būšu ciemiņš” – Gobzems atvadās
VIDEO. Neapmierināta kaimiņiene “nopļauj” jaunā pāra kāzas
Zināms, cik ilgs būs Latvijā gaidāmais karstuma vilnis, kas sāksies Jāņos
Lasīt citas ziņas

It kā klusajā un mīlestības pilnajā Ziemassvētku laikā par to runāja teju visur – radio, internetā, virtuvē, pie viesību galda. Kā viena Alūksnes novada medniece nošāvusi lūseni, atstājot likteņa varā tās bērnus. Kuram gan sirds nesažņaugsies par tādu neģēlību? Bet kurš varēja iedomāties, ka lūsēnu žēlotāji komentāros bija gatavi nogalēt, izvarot un vēl citādos veidos iznīcināt pašu mednieci. Pasludinot nabaga sievieti par Gada necilvēku, savu roku kolektīvajām cilvēkmedībām pielika arī rakstniece Dace Rukšāne. Viņas ieraksti sociālajos tīklos allaž tiek kāri pārtverti, pavairoti un apspriesti, jo meistarīgi darināti, nākuši no sirds, bet pati autore – gana populāra persona.

Jau pāris gadus Dace dzīvo Stalbē, lauku mājā, kas celta uz seniem staļļa pamatiem. Ciemiņus sagaida draudzīgā sunene Oga. Saimniece līdz ausīm ierakusies grāmatu kalnos – kā Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijas priekšsēdētājai jāizlasa septiņdesmit pagājušā gada garadarbi. Pa starpu uzrakstot kādu rakstu vai sleju žurnāliem, līdz Rīgai aizlaiž labi ja reizi nedēļā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Aiz lielā loga rimta ziemas aina ar putnu barotavu. Dzeram kafiju no automāta un runājamies par vārda spēku, rakstītāja atbildību virtuālajā pasaulē un īstenībā, kā arī laimes brīžiem, kurus izdodas notvert aiz astes.

Gluži kā medniece trāpīji desmitniekā ar savu tvītu par Gada necilvēka nomināciju.

Kad to ievietoju, jandāliņš par lūsenes medībām bija gājis vaļā vismaz astoņas stundas. Nākamajā rītā redzēju – no mana tvīta paņemts “Gada necilvēks”, un iznāk, ka esmu galvenā kūdītāja.

Paskatījos, kas vispār notiek internetā, un tas bija tik briesmīgi, ka, protams, atvainojos medniecei, jo tādu reakciju es galīgi nebiju gribējusi. Jādomā vairāk par to, kāds vārdam spēks.

Nekas labāks mūs negaida nākotnē – virtuālajā vidē komentētāju teksti kļūst arvien iznīcinošāki.

Tāds riktīgs mobings. Ja tai sievietei nebūtu aizstāvju un mediji vēl mestos virsū, kaut vai ej un pakaries. Pati esmu pieradusi, ka internetā tev var pateikt visu. Savā literārajā karjerā daudz esmu dabūjusi, bet šim cilvēkam nav tāda rūdījuma.

Vai pie tā vispār var pierast?

Var nelasīt vai arī nedaudz palasīt un pēc tam pažēloties tuviniekiem, kas tev pateiks – nomierinies. Var visu to neņemt galvā, kamēr nesāk uz mobilo telefonu sūtīt īsziņas ar draudiem.

Arī tādas ir bijušas?

Ir zvanīts, bet tas jau sen. Par “Sestdienas” slejām.

Kāpēc tā notiek, ka cilvēkos dzīvo tādas galējības, sākot no milzīgas līdzjūtības, dāsniem ziedojumiem līdz pat melnākajiem zaimiem?

To es arī nesaprotu, lai gan mans tvīts arī nebija diez ko jauks. Tas gan ir skaidrs, ka labs visiem nebūsi, pat darot vislabākos darbus. Kas notika, piemēram, ar Katrīni Pasternaku? Vadīja ziedošanas raidījumu, labsirdības iemiesojums, nevaru iedomāties, ko ar viņas zelta publicitāti varētu pārmest, bet arī dabūja savu tiesu internetā.

Jāpiegriež tie komentāri?

Bet cilvēkiem ir kur izlikt savu agresiju, varbūt tāpēc viņi neiet slepkavot.

No tvīta par lūseni radās priekšstats, ka esi liela dzīvnieku aizstāve.

Vispār esmu dabas aizstāve un uzskatu – kamēr nav zinātniski pamatotu pierādījumu un secinājumu, ka plēsoņu skaits pie mums jākontrolē, būšu pret vilku un lūšu šaušanu.

Tu par Mārtiņa Rītiņa šmorētajām vārnām arī uztraucies. Putns izsenis medījams, senie kurši tos ķēra, sālīja un ēda, kā to meistarīgi aprakstījis Alberts Bels savā grāmatā “Cilvēki laivās”.

Domāju, ka arī putni nav jāmedī un tā patiešām ir tikai izklaide. Putnu skaits nav jākontrolē, tie nav pārsavairojušies, neviena pīle vai sloka nevienam neko neposta. Jā, meža putnu gaļa ir garšīga, to es atzīstu.

Zemniekiem te būtu ko iebilst – bariem zosu un citu putnu noēd viņu sējumus vienā mierā. Nez kas notiktu, ja tavs vīrs būtu mednieks? Cik nav gadījumu, kad sievas sāk iet līdzi medībās.

Vissmieklīgākais šajā kontekstā ir tas, ka medības nenoliedzu, nevienu mednieku par idiotu neuzskatu, ja vien patiešām viņš tāds nav, kādi diemžēl gadās. Mednieki ir mani draugi, un es arī ēdu meža dzīvnieku gaļu.

Pašai pat ir gadījies nogalināt stirnu, kad tā bija ietriekusies sētā, laikam lauzusi kaklu, gulēja un raustījās. Nevarēju noskatīties, paņēmu lielo nazi un pārgriezu rīkli. Tad pakarināju aiz kājām šķūnītī, ļāvu, lai iztek asinis, nodīrāju, izņēmu iekšas, sadalīju… Man tolaik bija kādi astoņpadsmit gadi un jau ļoti racionāla attieksme pret ēdienu. Arī tagad dažkārt lūdzu medniekiem, lai atļauj nodīrāt medījumu. Sākumā gāja klupaču klupačiem, bet uz beigām tīri labi pratu sadalīt.

Varētu ieroci paņemt rokā?

Droši vien, ja ietu vīram līdzi, arī pati medītu. Tikai ne putnus, labāk šautu uz māla šķīvīšiem.


Vai tava atvainošanās kaut ko mainīja?

Es nezinu, vismaz daži mednieki man pateica paldies. Negribēju ar visu viņu sabiedrību saiet ragos – mani labākie kaimiņi un draugi ir mednieki.

Pirms kāda laika savā feisbuka profilā paziņoji, ka vēlies aizbraukt no Latvijas. Cik raksturīgi – kā kaut kas nav pa prātam, šī valsts ir piegriezusies, dodos prom!

Vispār es neesmu klubiņā “vissir slikti.lv”. Toreiz tas nebija nopietni domāts, ka tūlīt sēžos lidmašīnā un laižos projām. Taču ir tādi brīži, kad sakrājas. Saceļas šausmas skaustā, kad padomāju par saviem pensijas gadiem. Radio mums stāsta, ka pēc desmit gadiem nebūs sociālā nodrošinājuma, lai izmaksātu pensijas. Gribētos lielāku drošību. Tad kāds netiek galā ar VID priekšniecību, KNAB atkal kaut kāds skandāls… Un deviņos vakarā pirms gulētiešanas visu to sarakstīju.

Pēc tādiem tekstiem kļūst vieglāk?

Uz brīdi – jā, bet pēc tam bija diezgan traki, jo man pat vecāki zvanīja un prasīja, vai braucu projām. Bērniem skolā vaicāja – tev mamma dodas projām, vai viņa jūs ņems līdzi? Vīram bija apnikuši jautājumi – Dace jau aizbraukusi? Man pirms lasījumiem prasīja – vai esmu vēl te un būšu uz lasījumiem?

Cilvēkiem rūp, kas notiek ar Daci Rukšāni. Dzīvojas viņa te mierīgi savā lauku mājā, tad sadomā iemest kādu tekstu tīmeklī un vai visu Latviju saviļņo.

Esmu domājusi, ja šeit, piemēram, atsāktos Padomju Savienība, diez vai varētu palikt, bet nezinu, vai arī varētu aizbraukt. Man ir viss vajadzīgais dzīvošanai ārzemēs – zināšanas, valoda, pieredze, labs CV. Bet nē – te ir tik forši! Nu, paskaties pa logu laukā!

Kad redzi, ka daudz kas iet greizi, vai pašai ir gribējies kādreiz kaut ko darīt lietas labā? Tavs tētis Jānis Rukšāns atmodas laikā bija spožs politiķis, atceros viņa kaismīgās runas – vienlaikus gan emocionālas, gan konstruktīvas. Žēl, ka aizgāja no politikas.

Atmodas laikā viņš izdarīja, ko varēja, un atgriezās pie puķēm. Un pareizi bija – kad sākās siles dalīšana, tas nebūtu viņam. Ar daudziem cīņu biedriem, kas piedalījās šajā procesā, tēvs drīz vien pazaudēja kontaktus, jo viņi ļoti pārvērtās. Tie bija cilvēki, kas ikdienā nāca pie mums uz mājām ciemos, un arī es redzēju, kādi viņi bija agrāk un par ko bija kļuvuši.

Kā viņi pārvērtās?

Kļuva ļoti turīgi, konformistiski, pazuda ideāli un dedzība. Viss tika veidots uz aprēķina pamata – būs vai nebūs izdevīgi. Mans tēvs tāds nevarēja būt, un politikai viņš ir pārāk emocionāls.

Politiku veido cilvēki, un nepiekrītu apgalvojumam, ka tā ir viena liela mēslu bedre. Ja kas nepatīk valstī, nu mēģini kaut ko mainīt, piedalies.

Man vispirms vajag pabeigt augstāko izglītību – kādreiz studēju biologos. Jācer, ka rudenī iestāšos augstskolā, vēl tikai jāaprēķina, cik eksāmeni nokārtoti, cik vēl jānoliek.

Kāpēc tev tas vajadzīgs?

Kad nāk kaut kādi gadi, ir vairāki veidi, kā saglabāt dzīvesprieku. Viens – draudzēties, kontaktēties ar cilvēkiem, otrs – apgūt kaut ko jaunu. Mājās esot, nav tik lielas motivācijas to darīt. Jā, es katru dienu kaut ko lasu, eju uz mežu un mēģinu atrast un noteikt arvien jaunus augus, kurus nepazīstu, bet tas nav pietiekami. Gribu, lai man kāds dod uzdevumus, tad jāgatavojas eksāmenam, speciāli kaut kas jālasa, ko tāpat es nedarītu.

Kāda ir dzīve laukos? Tu taču biji rīdziniece.

Rīgā dzīvoju visu mūžu, bet bērnībā vasarās daudz dzīvojos pa laukiem. Murjāņos, kur tēvatēvam Hugo Rukšānam kā rakstniekam bija piešķirts zemes gabaliņš un ap piecdesmitajiem gadiem viņš uzbūvēja vasaras mājiņu. Mamma nāk no Liepājas puses, tur visi no laukiem. Esmu strādājusi fermā, lai nopelnītu naudiņu. Baroju un tīrīju cūkas, apstrādāju viņas pret utīm. Nezinu, kā ir mūsdienās, bet tolaik iegāji kūtī – ā, kādas foršas, brūnas cūciņas, kad pieskaries, viss brūnums aizskrien – tās bija utis. Mērcējām slotas kaut kādā indē un mazgājām sivēnmātes un sivēnus, vaislas kuiļus neaiztikām, viņi bija drausmīgi nikni un varēja iekost. Reiz viens pat izlauzās ārā, šķaidīja novietnes, es ielēcu pie cūku mātes aplokā un noslēpos. Pie cūku fermas arī drausmīgi smirdēja, ja gribēji iet uz zaļumballi, riktīgi bija jāmazgājas no galvas līdz kājām.

Kam tev tādas šausmas bija jāpārcieš?

Vajadzēja naudu alpīnisma nometnei Kaukāza kalnos.

Nopelnīji ar‘?

Nu jā, fermā labi maksāja. Vienu gadu strādāju ar cūkām, vienu – ar teļiem.

Cūku stāsts ir iespaidīgs, tas ir uzrakstīts?

“Kāpēc tu raudāji” uzrakstīju dažas rindiņas, bet tā pamatīgāk – ne.

Esi piedzīvojumu meklētāja?

Toreiz gribējās, tagad vairs ne – labāk patīk silts dīvāniņš. Man pašreiz tāds periods – esmu ļoti apmierināta, ka ir miers un klusums. Dažreiz gan vīram saku – lūdzu, aizved mani pie gaismiņām un cilvēkiem. Uz Ziemassvētkiem terasē uzkarinājām virteni – redz, un gaismiņas mums arī ir!

Pilsētas dzīvei ir savs šarms?

Kaut kādu dzīvošanas pieredzi tu vari dabūt tikai kontaktā ar cilvēkiem – tu redzi, kā viņi kustas, ģērbjas, smaržo. Atklāsmes vieglāk sasniegt laukos un klusumā.

Cilvēki tev joprojām ir interesanti?

Viņi nebeidz pārsteigt, un saskarsmē ar citiem sevī atrodu kādas jaunas šķautnes. Tad brīnos, kāpēc kādā brīdī esmu kļuvusi dusmīga vai sapriecājusies, agrāk man nekad šāda reakcija nav bijusi.

Vai ar gadiem atnāk arī viedāks miers?

Savā ziņā – jā, es negribētu atpakaļ to, kāda biju savos trīsdesmit gados. Lielākoties cilvēki trakākas lietas pastrādā piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā, man tas laiks bija bišķīt iekavējies. Pusaudža gados braucu uz kalniem, pēc tam cītīgi mācījos, tad viens pēc otra piedzima bērni. Nebija tāda brīža, kad būtu iztrakojusies. Paldies Dievam, ka tas ar mani nenotiek tagad, tuvojoties piecdesmit, tad gan būtu smieklīgi.

Citi saka – kad bērni lieli, tad tikai sākas dzīve sev.

To vajag darīt ar gaumi. Man tā gluži neizdevās. Toreiz tas bija veids, kā varēju izdzīvot situācijā, kad biju palikusi viena ar trim bērniem, un protests, lai parādītu, ka viena neaiziešu bojā.

Tu visai atklāti stāsti par sevi. Vai tas palīdz dzīvot, vai tā ir tava kā rakstnieces publiskās dzīves sastāvdaļa?

Nemaz tā visu nestāstu, liela daļa no manas privātās telpas paliek slēgta.

Bet stāsts par depresiju…

Tas bija apzināts solis. Par depresiju es arī turpināšu runāt, lai cilvēkiem palīdzētu saprast, kas ar viņiem notiek. Pati to ilgi neaptvēru, vismaz līdz trīsdesmit gadiem domāju, ka esmu kaut kāds ražošanas brāķis. Tās dēļ man ir izjukušas arī attiecības ar draugiem, jo viņi nesaprata, kas ar mani notiek.

Nesen Kaņepes kultūras centrā lasīju savu gabalu par depresiju un tajā pašā laikā ķermeņa māksliniece rādīja performanci. Sanāca daudz cilvēku – gan vecāka gadagājuma, gan jaunieši, kam pašiem vai viņu draugiem ir šī problēma. Bija atnākuši mani bērni, apraudājās… Ģimenē mēs par to runājam, un viņiem tas tikai ir palīdzējis izaugt iejūtīgākiem, līdzcietīgākiem un palīdzēt saviem līdzcilvēkiem.

Daudziem ir depresija?

Maniem paziņām – diezgan daudziem. Kad ir labāks garastāvoklis, varam par to parunāt, bet krīzes situācijās depresija izolē cilvēku no citiem un ne ar vienu negribas pat satikties.

Kā tev ir tagad?

Tā ir visu laiku, taču tiek kontrolēta, jo lietoju zāles. Kad mēģināju tās palēnām atmest ar domu – ko es sevi indēšu –, pagāja divi trīs mēneši un, bāc, atkal viss bija atpakaļ. Vairs neeksperimentēšu.

Slimību var pārmantot?

Manā gadījumā tā ir iedzimta, jo sākās ļoti agrā vecumā, pat pirms pusaudžu gadiem. Rados pa viena vecāka līniju ir diezgan daudz pašnāvību un gadījumu psihiatriskajā slimnīcā.

Tev daudz laika atliekot domāšanai. Kas tās ir par domām – lielās, pasaulīgās, par savu uzdevumu uz Zemes, vai esi to izpildījusi?

Visvisādas. Kādu precīzāku teikumu vai atziņas mēdzu pierakstīt – tas var noderēt literatūrā. Uz jautājumu, ko es te daru, atbildu, ka mēģinu priecāties par dzīvi. Man ir ļoti labs fons – forša ģimene.

Un ja paprāto par eksistenciālām lietām?

Kad jādomā par kaut kādām beigām vai laiku, kad mūsu šeit nebūs, atceros filmu “Melanholija”. Kā viņi sēdēja būdā, sadevušies rokās, un viss beidzās. Es arī tā gribētu – vai nu aizmiedz miegā, vai tas notiek kā īss klikšķis – un cilvēce beidzas. Baigi nepanesama ir doma, ka pēc tevis viss turpinās, kā bija. Un tā jau arī tas notiek. Minimālā mērogā to var piedzīvot brīžos, kad salūst sirds un sairst attiecības. Ej pa skaisto pilsētu, spīd saule, čivina putniņi, cilvēki iepērkas, pastaigājas, bučojas, bet tev tā pasaule ir beigusies. Un tu nevari saprast, kā viņi tā var priecāties, ja man tikko notika traģēdija?

SAISTĪTIE RAKSTI

Izdodas savus laimes brīžus noķert aiz astes?

Mēģinu to apzināti darīt, un šķiet, ka esmu diezgan labi uztrenējusies. Absolūtie laimes mirkļi atnāk negaidot – atlido pelēkā dzilna un sāk knabināties pie barotavas, vai ārā snieg – un redzu kādu skaisti apsnigušu zaru, suns komiski apguļas…

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Paldies, Latvija! Tev mani nevajadzēja. Kopš šodienas es Latvijā būšu ciemiņš” – Gobzems atvadās
VIDEO. Neapmierināta kaimiņiene “nopļauj” jaunā pāra kāzas
Zināms, cik ilgs būs Latvijā gaidāmais karstuma vilnis, kas sāksies Jāņos
FOTO. Pašmāju slavenības rotājas un svin Līgo svētkus
Rīgas dome atklāj, kas turpmāk notiks ar Vanšu tiltu
Lasīt citas ziņas
Rīgas dome atklāj, kas turpmāk notiks ar Vanšu tiltu
IZM rosina vēl vairāk samazināt speciālās izglītības iestāžu skaitu
“Paldies, Latvija! Tev mani nevajadzēja. Kopš šodienas es Latvijā būšu ciemiņš” – Gobzems atvadās
FOTO. Pašmāju slavenības rotājas un svin Līgo svētkus
Cepts jāņusiers ar sēnēm – sātīga un garda uzkoda
23:14
Vai var izmazgāt pieneņu traipus?
22:34
Alkohols smadzenes sasniedz 30 sekunžu laikā. Kā tas ietekmē katru mūsu orgānu?
21:15
Vai latviešu brīvprātīgie karavīri Ukrainā svinēja Jāņus? “Par mājām atgādina pie sienas pieliktais Latvijas karogs”
Cik ilgi šādu kara tempu un intensitāti var izturēt Ukrainas armija? Atbild Rajevs
Atis Klimovičs: Savienība starp Lielbritāniju, Poliju, Ukrainu un trim Baltijas valstīm – nav peļama ideja!
Jūlijā un augustā ar gāzes pieejamību būšot lielas problēmas. Vai tā ir patiesība? Atbild ekonomikas ministre
Kā Jāņu nakts pagāja ugunsdzēsējiem un glābējiem?
ES piekrīt piešķirt Ukrainai un Moldovai kandidātvalsts statusu
Pieci eiro dienā vai mēnesī? Kā jauniešus radināt pie finanšu pratības?
Sestdien laiks kļūs karstāks
Vai no alus tiešām var izaugt “alus vēders”?
VIDEO. Ko par latviešiem ārzemēs stāsta mirušo piemiņas kultūra?
Latvijas uzņēmumi neprasa striktu darbinieku atgriešanos birojos, tā vietā izvēloties jauktu modeli
Pirmajā svētku brīvdienā policija apturējusi 31 autovadītāju alkohola reibumā
4 gardu ēdienu receptes pāri palikušajam Jāņu sieram
Inga Akmentiņa-Smildziņa: Skolotājiem un vecākiem jāmācās veidot cieņpilnas attiecības
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs