Timura Subhankulova foto

“Alsupes”, “Vanagi”, “Kolaņģi”, “Mežasētas”, “Vecrūži”,” Lejas lēģeri”, “Kraukļi”, “Jaunbirza”… Cik skaisti skan! Tie ir izzūdošo māju, piļu un muižu vārdi. 15 kilometru rādiusā ap savu Vidzemes lauku māju Ivars Drulle reģistrējis aptuveni 350 pamestu ēku. Fotografējis tās un atzīmējis kartē.

Līdzās dokumentālai fikcijai mākslinieks radījis objektus, kuru tēlaino struktūru veido atsevišķu pamesto māju silueti abstraktā telpā, kuru saēd rūsas faktūras. Rūsa kā laikmeta zobs, kas nograuzīs mūsu tradicionālo materiālo vērtību mantojumu. Kinētisku objektu “Latvija” kā nebeidzamā filmā veido slīdoša ainava, uz kuras fona nonstopā ceļo riteņbraucējs. Objekts kā samsāras ratā griež neizbēgamo Latvijas likteni.

“Izstāde burtiski satriec – redzam dabiskā nāvē mirstošu civilizāciju. Bez dabas katastrofām un Force majeure brūk simtiem reiz apdzīvotu vietu. Izstādes analītiskais segments – diapozitīvi un karte – biedē ar savu sausumu, turpretī posta metaforas, kas izvērstas lielizmēra objektos un sarežģītā skulpturāli gleznieciskā kinētikā, spīdzina ar izsmalcināto estētiku. Īsts nolemtības trilleris,” – darbu raksturo mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.

Ivars Drulle par personālizstādi “Manai dzimtenei”, kura galerijā “Alma” aplūkojama vēl līdz šā gada 20. janvārim, iekļauts “Purvīša balvas 2017” fināla astotniekā, kurā vēl ir Arturs Bērziņš, Kristaps Epners, Atis Jākobsons, Voldemārs Johansons, Maija Kurševa, Anda Lāce un mākslinieku grupa – Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons. Laureātu nosauks 2017. gada 17. februārī, atklājot visu astoņu kandidātu darbu izstādi restaurētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunizveidotajā Lielajā izstāžu zālē. Izstāde būs aplūkojama līdz 9. aprīlim.

– Ne vien mūzikas draugiem, bet daudziem zināma, piemēram, Mazā Mežotnes pils. Pērn, apbraukājot Latvijas pierobežas pagastus, sev atklāju restaurētu Ērberģes muižu, kur ēkas vienā pusē atrodas Mazzalves pamatskola, otrā vadā tūristus. Ir arī vēl citas sapostas ēkas, pilis, muižas… Vai piekrītat “Arsenāla” vadītājas Elitas Ansones jūsu izstādes sakarā teiktajam, ka šis kultūras mantojums neatgriezeniski aizies bojā?
– Sliecos piekrist. Ir dažas restaurētas muižas un pilis, kas tiešām atdzimst, bet lielais vairums neglābjami iet postā. Par atdzimušajām muižām zinām tādēļ, ka par tām raksta žurnālos, tur brauc televīzija, filmu seriāli uzņem savus sižetus. Bet daudzu simtu krūmos ieaugušo pussagruvušos mūrus vasarās neviens pat neredz. Tāpēc mans projekts ir tik ass un kaut kādu rētu uzšķērdošs. Ar nolūku braucu laikā, kad nav lapu, kad drupas atsegušās ziemas un pavasara kailumā. Kopā saliktas rada sajūtu, ka liela, ilga civilizācija izmirst un pazūd nebūtībā.

Vienīgais risinājums – pārdot pilis un muižas patriotiskiem privātīpašniekiem, kas gribētu tajās ieguldīt. Man turpat kaimiņos ir Rankas muiža ar Rankas pienotavu un Ķelmēnu maizi, kur pirms desmit gadiem gandrīz nekas nebija palicis pāri, bet nu lēnām parādās jumti, bruģē ceļus… Lai tikai valsts neliek sprunguļus. Lai nav kā suns uz siena kaudzes.

Pilno sarunu ar Ivaru Drulli lasiet 10. janvāra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.