Mēness miljardiem gadu slepeni barojas ar Zemes atmosfēru – publiskots pētījums, kas maina zinātni 0
Kāds jauns pētījums atklāj, ka Mēness jau miljardiem gadu klusi “uzsūc” sīkus Zemes atmosfēras fragmentus. Šis pārsteidzošais process notiek Saules vēja brāzmu un mūsu planētas magnētiskā lauka ietekmē, un tas apgāž vairāk nekā 20 gadu vecu teoriju, kas balstījās uz NASA Apollo misiju laikā savāktajiem Mēness paraugiem.
Zinātnieki noskaidrojuši, ka lādētas daļiņas jeb joni no Zemes atmosfēras regulāri nonāk uz Mēness virsmas. Tas notiek brīdī, kad Mēness pilnmēness fāzē šķērso Zemes magnētisko asti – magnetosfēras daļu, kas vienmēr vērsta prom no Saules. Šajā zonā magnētiskā lauka līnijas darbojas kā neredzami ceļi, pa kuriem Saules vējš “aiznes” atmosfēras jonus tieši uz Mēnesi, raksta Live Science.
Šie atklājumi maina līdzšinējo priekšstatu par Mēness ķīmisko sastāvu. Kopš 20. gadsimta 70. gadiem, kad Apollo misijas nogādāja uz Zemi Mēness augsnes jeb regolīta paraugus, zinātnieki bija neizpratnē par tajos atrastajām gaistošajām vielām – ūdeni, slāpekli, oglekļa dioksīdu, hēliju un argonu.
Tika uzskatīts, ka daļa šo vielu nākusi no Zemes atmosfēras, taču dominējošā teorija vēstīja, ka šāds process varēja notikt tikai ļoti senā pagātnē, pirms Zeme izveidoja savu magnētisko lauku.
Jaunais pētījums, kas publicēts žurnālā Communications Earth & Environment, šo pieņēmumu apgāž. Apvienojot Apollo paraugu analīzi ar detalizētiem datormodeļiem par Zemes magnetosfēras attīstību, pētnieki secināja, ka magnētiskais lauks nevis aiztur, bet tieši palīdz atmosfēras joniem nonākt uz Mēness.
Rakstā norādīts, ka modeļi rāda, ka magnētiskās astes lauka līnijas novirza jonus no Zemes atmosfēras uz Mēness virsmu, kur tie pakāpeniski uzkrājas regolītā. Tas nozīmē, ka šis process, visticamāk, sācies jau pirms aptuveni 3,7 miljardiem gadu – neilgi pēc magnetosfēras izveidošanās un turpinās arī mūsdienās.
Zinātnieki uzsver, ka Mēness augsne var kalpot kā unikāla laika kapsula, kas saglabājusi informāciju ne tikai par Zemes agrīno atmosfēru, bet arī par mūsu planētas magnētiskā lauka evolūciju. Pētot šīs daļiņas, iespējams atjaunot Zemes vēstures posmus, par kuriem līdz šim bijis ļoti maz datu.
Šiem atklājumiem ir arī praktiska nozīme. Gaidāmās Mēness misijas, tostarp NASA Artemis programma un Ķīnas Mēness paraugu atgādes projekti, varētu sniegt vēl detalizētāku ieskatu Zemes ģeoloģiskajā un atmosfēriskajā pagātnē. Regulīts, kas tiks savākts šajās misijās, var palīdzēt aizpildīt būtiskas zināšanu nepilnības.
Zeme gan nav vienīgā planēta, kas Saules vēja ietekmē zaudē daļu savas atmosfēras. Piemēram, Merkuram novērota gara, komētai līdzīga daļiņu aste, savukārt Mēnesim pašam ir nātrija jonu aste, caur kuru Zeme periodiski pārvietojas. Šādu procesu izpēte var palīdzēt labāk izprast arī citu planētu, piemēram, Marsa, vēsturi un to, kā atmosfēras zudums ietekmē planētu apdzīvojamību, raksta Live Science.
