«Mēs izvēlējāmies dzīvot šeit» 0
Ko mūsdienās nozīmē dabas aizsardzība? Agrāk uzskatīja, ka aizsargājamās dabas teritorijās labākā aizsardzība ir nekā nedarīšana, bet šobrīd daudzviet nākas ieguldīt laiku, naudu un enerģiju, lai atjaunotu tradicionālo apsaimniekošanu aizaugošās pļavās, zāļu purvos un pat mežos. Tikai tā var nodrošināt dzīves vidi daudzām aizsargājamām sugām.
Latvijas lauku ainavu ir veidojis cilvēks, mijiedarbojoties ar dabas sniegto, un zemes īpašnieku un apsaimniekotāju loma dabas aizsardzībā ir nenovērtējama. Viņi pļaus (vai diemžēl pametīs) retiem augiem un kukaiņiem bagātās pļavas, uzturēs atklātu ainavu, saglabās vecos kokus pie mājām. Veiksmīgu un ilgtspējīgu aizsargājamo dabas teritoriju pārvaldību var nodrošināt tieši vietējie iedzīvotāji.
Lai noskaidrotu aizsargājamo dabas teritoriju iedzīvotāju viedokli par dzīvi šādā teritorijā – ierobežojumiem, ieguvumiem, dzīves veidu, labklājību, attieksmi pret dabas un kultūras vērtībām – zinātnieki no Daugavpils Universitātes, Vidzemes Augstskolas, Rīgas Stradiņa Universitātes un Liepājas Universitātes veica aptauju piecās teritorijās. Aptauja notika Rāznas un Slīteres FCHTRTR nacionālajos parkos un aizsargājamos ainavu apvidos “Augšzeme”, “Augšdaugava” un “Vestiena”, kopā aptaujātas 248 mājsaimniecības. Pētījums ir viens no Latvijas Valsts pētījumu programmas projekta EKOSOC-LV pasākumiem (informācija Latvijas Zinātņu akadēmijas mājaslapā www.lza.lv).
Aptaujātie cilvēki, īpaši vecie un vientuļie, bija priecīgi par to, ka viņus apmeklē un par viņu viedokli interesējas. Lielākā daļa iedzīvotāju jūtas savas zemes patrioti, zina par tuvējām dabas un kultūras vērtībām, plāno savas saimniecības attīstību, aktīvi izmanto dabas veltes un atpūšas dabā. Daudzi gan šaubās, ka viņu bērni paliks uz dzīvi šeit.
Vidzemes Augstskolas pētniece Iveta Druva-Druvaskalna stāsta par savu un studentu pieredzi: “Ļoti dažādi cilvēki Vestienas apvidū dzīvo. Lielākā daļa ir gatavi sarunai, atvērti, maz bija tādu, kas nevēlējās sarunāties. Miers, klusums, viensētu nošķirtība aiz pauguriem vai meža, daudz pamestu, neapdzīvotu viensētu, daudz īpašumu un viensētu, kur rosība notiek tikai vasarās… tādu mēs redzējām Vestienas aizsargājamo ainavu apvidu. Viens no aptaujātajiem saka, ka te var “dzīvot netraucēti. Noteikti pasaulē ir daudzas tādas vietas, kur to var darīt, bet cilvēks nevar būt visur, viņam ir jāizvēlas viena vieta un mēs izvēlējāmies dzīvot šeit.”
