“Mēs stūrgalvīgi mēģinājām pierādīt pretējo…” Mazais uzņēmums “Smalkais muslis” tiek slēgts, netiekot galā ar šī laika izaicinājumiem
0
Lai gan uzņēmums “Smalkais muslis” pēc viņu pašu domām ir mazs uzņēmums, taču tā vārds zināms lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju. Kā apstiprinājums tam ir arī fakts, ka ziņa par to, ka uzņēmums varētu tikt slēgts, izpelnījās plašu uzmanību gan soctīklos, gan tradicionālajos medijos.
Jūnija sākuma ieraksts uzņēmuma profilā “Facebook” vēstīja: “Atvainojamies, ka mums nesanāca, ka mēs nemācējām. Mēs bijām pārāk lielas sapņotājas, kas nedarīja tā, kā visi, jo mēs gribējām būt citādākas, atšķirties no lielās tirgus masas. Gribējām viennmēr palikt mazais foršais ražotājs – ar dvēseli. Ar savu rokrakstu, ar savu stāstu.
Mēs negribējām augt, mēs negribējām kļūt industriālas un zaudēt rūpīgi veidoto kvalitāti. Mēs pretojāmies eksportam. Gribējām pierādīt, ka var citādāk. Bet, kā saka biznesa grāmatas — vai nu jāaug, vai jāmainās. Mēs stūrgalvīgi neklausījāmues un centāmies pierādīt pretējo.
Mums tas izdevās. Astoņus gadus. Un tomēr… mēs zaudējām.
Mēs zaudējām šā brīža ekonomiskajai situācijai, kas mums iebelza tik stipri, ka mums vairs nav spēka piecelties.
BET stāsts vēl nav galā. Vēlamies skaisti noslēgt šo mūsu kopīgo ceļojumu. Kopā ar jums. Turpmākos mēnešus, varbūt vēl tikai nedēļas, aktīvi darbosimies, jo Smalkais muslis noliktavā mums vēl ir daudz.”
Ja nu neesat dzirdējuši, “Smalkais muslis” ir Latvijā pirmais smalcinātais muslis. Sasmalcināts, lai būtu salds bez papildus pievienota cukura, lai izbaudītu visas garšas vienā karotē, lai to varētu pievienot ikdienas receptēs. Unikāls savā smalkumā ar plašu pielietojumu virtuvē. Šis uzņēmums ir divu apņēmīgu sieviešu – Ievas Biķes un Ilzes Kalāces – lolojums.
Lai uzzinātu, cik dramatiska ir situācija un kādi ir dāmu tālākie plāni, uz pavisam nelielu sarunu aicināju Ievu.
Biznesā svarīga ir komanda. Kā jūs ar Ilzi iepazināties, un kāds jums abām bija šis kopīgais piedzīvojums?
Ar Ilzi iepazināmies pirms 20 gadiem studentu gados vienā no savām pirmajām darba vietām – apģērbu veikalā. Toreiz vēl nekādus kopīgus biznesa plānus nekalām, nostrādātais laiks nebija garš un drīz vien mūsu ceļi šķīrās. Bet tad atkal nejauši sazinājāmies pēc vairākiem gadiem sociālajos tīklos, noskaidrojām, ka dzīvojam gandrīz kaimiņos – es Mārupē un viņa netālu Ziepniekkalnā.
Drīz vien viņa pārcēlās uz lauku mājām uz netālo Olaini un tad nejauši, nesarunājušas mēs viena no otras uzzinājām, ka abas esam gaidībās un mūsu meitas piedzima ar nepilnas nedēļas starpību. Tad arī mūsu draudzība aizsākās tā pa īstam – kopīgas māmiņu sarunas par bēbīšiem, atraudziņām utml., kas arī aizveda pie tā, ka vairs iepriekšējā darba vietā neatgriezīsimies, bet kaut ko kopā izveidosim.
Nekas ģeniāls nenāca prātā, līdz Ilze aizbrauca ciemos pie māsas uz Vāciju, kur iepazina līdzīgu produktu kā “Smalkais muslis”. Ilzes vecākā meita, kura bija izvēlīgā uz ēdienu un gandrīz neko neēda, sāka šo produktu patērēt tik ļoti, ka Ilze sāka domāt, kā lai atved uz Latviju. Latvijā nebija līdzīga produkta – salds bez pievienota cukura, veselīgs, kas tik ļoti garšo bērniem. Ilze atbrauca ar biznesa ideju un 2017. gada pavasarī aizsākās mūsu stāsts.
Kāda tobrīd jums abām bija vīzija par to, kas būs šis uzņēmums?
Toreiz mēs bijām plānojušas ražot tikai saviem bērniem, draudzenēm, varbūt kaut ko izdosies arī pārdot mazajos mājražotāju tirdziņos. Bet mūsu ideja kā sniega bumba vēlās arvien lielāka, draudzenes sāka pieprasīt arvien vairāk, paralēli sākām publicēt pirmās receptes sociālajos tīklos un drīz vien par mūsu produktu interesējās visā Latvijā.
Toreiz sūtīšana ar pakomātiem nebija populāra, visa tirdzniecība notika tirdziņos, kur mēs sākām aktīvi braukāt, lai uzklausītu dažādas idejas, ko tad īsti vēlas pats klients. Paralēli apguvām visu, ko piedāvā jaunajiem uzņēmējiem – semināri, apmācības, iestājāmies LIAA Jūrmalas inkubatorā, piedalījāmies LLKC Laukiem būt konkursā, Ieguvām SEB Iedvesmas galveno balvu no Olaines pašvaldības.
Visur, kur mēs piedalījāmies, mēs ieguvām balvas un grantus, kas iedeva pamatīgu pamatu mūsu attīstībai un atpakaļ ceļa vairs nebija.
Mūs uzrunāja “airBaltic” un ieguvām iespēju līdz pandēmijai būt arī viņu ēdienkartē lidmašīnās, kas, savukārt devu lielu atpazīstamību un mūs uzreiz paņēma “Rimi” mazumtirdziecības tīkls savā plauktā, kas mazajam divu cilvēku uzņēmumam bija ievērojams solis. Tad nāca pandēmija, kad uz veikalu sūtīja vīriešus pēc pārtikas, kas nav mūsu mērķauditorija.
Samazinājās pirkumu skaits un mēs īsā laikā izveidojām mājas lapu un eveikalu, kas atkal mūs uzrāva pārdošanas augstumos. Mums gāja ļoti labi, mēs turpinājām strādāt divatā, palīdzēja Ilzes mamma pie dokumentu sakārtošanas un pie fasēšanas. Un tad palēnām veikalos sāka celties cenas, arī mūsu piegādātāji cēla cenas, degviela, komunālie, viss kopā sāka jūtamie ietekmēt mūsu bankas kontu. Mums nebija uz ko ietaupīt, jo svarīga bija produkta kvalitāte – klients jūt uzreiz, ja tiek mānīts un mēs to negribējām.
Sākām ietaupīt neizmaksājot sev algas, tad uz nodokļiem un tad sapratām, ka nekas nemainīsies, īsti nesapratām, ko mēs gaidām.
Kas bija skaistākie brīži biznesā?
Noteikti tikšanās ar klientiem tirdziņos, vienmēr mēs smējāmies un bijām skaļas, bet pandēmija izmainīja klientu iepirkšanās paradumus un vairāk tomēr šobrīd viss notiek virtuālajā telpā. Mums ļoti patika laiks LIAA inkubatorā, dažādos semināros, apmācībās, pasākumos. Tas bija ne tikai foršs, bet arī vērtīgs laiks mūsu izaugsmei un tam, kādas esam šobrīd.
Cik reāli ir Latvijā būt pelnošam mazajam uzņēmumam?
Pašā sākumā kādā no apmācībām lektors teica, ka Latvijā mazais uzņēmējs nepelnīs nekad pietiekami, vienmēr ieguldīs un atdos pēdējo, lai viņu mazais uzņēmums izdzīvotu, tāpēc visi jaunie uzņēmēji, kas sapņo būt bagāti tagad un uzreiz, lai dodas strādāt atpakaļ ofisā. Svarīgi ir augt un eksportēt pie pirmās izdevības, jo mūsu tirgus ir pārāk mazs. Mēs stūrgalvīgi mēģinājām pierādīt pretējo, ko saprotam tikai tagad.
Kādi ir jūsu pašu tālākie plāni?
Šobrīd vēlamies apstrādāt visus pasūtījumus gan mājas lapā, gan no veikaliem, kas ir ļoti daudz, nomaksāt visus parādus, jo zinām, ka tā lielā interese drīz pazudīs un mums atkal nāksies cīnīties par izdzīvošanu.
Vai uzņēmums tiks pārdots vai slēgts?
Mēs centīsimies pārdot vai strādāt līdz brīdim, kamēr būs interese. Eksportam jau ir par vēlu, tur nepieciešamas lielas summas, un tas process nav uzreiz tagad un tūlīt.
Nevaru nepajautāt arī, kā raugāties uz visu nemierīgo situāciju pasaulē – vai tas nav nobiedējis? Vai šādā fonā ir iespējams pilnvērtīgi virzīt biznesu?
Visi ir nobijušies, bet tā kā mums nav līdzekļu, lai ieguldītu attīstībai, mēs ar neko neriskējam, mēs dzīvojam tagad un neveidojam noliktavu. Mēs pateicamies par katru pasūtījumu, kas iekrīt mūsu epastā un katru reizi pasmaidām, jo zinām, ka rīt vēl iesim uz darbu. Mēs pateicamies par katru dienu, ko izdevies strādāt savā mazajā uzņēmumā.
