Voltēra un Paganīni līķu ceļojumi 0
Tā, piemēram, bija ar Voltēru. Diženais šķelmis un seno jūdu izgudrotā dieva esamības noliedzējs nomira 1778. gadā, un Parīzes garīdzniecība kategoriski atteicās vispār izsniegt atļauju viņa apglabāšanai. Bija saprotams, ka tas pats sagaidāms jebkurā vietā Francijā. Tad iniciatīvu uzņēmās filosofa gados jaunais radinieks abats Miņjo, halātā un naktsmicē ietērpto tēvoča līķi iesēdinot karietē un veicot mežonīgi strauju pārskrējienu, 12 stundu laikā nogādāja to Seljēras abatijā Šampaņas provincē.
Tur arī Voltēru apglabāja. Tas bija gana veikls manevrs, jo jaunajam abatam izdevās par veselu diennakti apsteigt bīskapa Truā sūtni, kurš izvadāja aizliegumus par Voltēra apglabāšanu. Bija cerība, ka neviens neliks rakt laukā jau apglabāto, un tās piepildījās.
Taču šī tomēr nebija diženā filosofa pēdējā un vienīgā kapa vieta. Marķīzs de Viljets, kurš Fernas pilī ierīkoja Voltēra muzeju, saglabāja viņa sirdi. Vēlākos gados to pasniedza kā sevišķu dāvanu Francijai un ievietoja Nacionālajā bibliotēkā izvietotās Voltēra ģipša statujas cokolā.
Savukārt, sekojot 1791. gada 10. jūlijā izdotajai Lielās franču revolūcijas vadības pavēlei, Voltēra pīšļus no Seljēras abatijas pārveda uz Parīzi, kur ievietoja Francijas diženāko cilvēku Panteonā.
Voltēra jaunais radinieks itin veiksmīgi tika galā ar slavenā tēvoča apglabāšanu, taču ne tik ļoti paveicās Nikolo Paganīni dēlam Atilam. Pēc traģiskās nāves diloņa lēkmē 1840. gada maijā Nicā Paganīni mirstīgās atliekas iebalzamēja un izvietoja zālē. Nicas bīskaps Domeniko Galvāno apsūdzēja muzikantu ķecerībā, aizliedzot viņu apglabāt kapsētā.
Paganīni draugi nolēma viņa līķi pārvest uz viņa dzimto pilsētu Dženovu, kurai viņš bija novēlējis savu vijoli. Taču Dženovas gubernators Filipe Pauluči dvēselē bija gļēvs ierēdnis, viņš pieprasīja konkrētus norādījumus no vietējās garīdzniecības, un, kamēr tādu nebija, Paganīni pīšļus bija aizliegts ievest hercogistes teritorijā.
Neskatoties uz karaļa Kārļa Alberta atbalstu, Dženovas arhibīskaps kardināls Tadīni tomēr neatcēla Galvāno izsludināto aizliegumu. Nepalīdzēja ne karaliskajam senātam Nicā iesniegtie lūgumi, ne arī jebkādi citi pūliņi.
Pēc trim mēnešiem Atila devās uz Romu, lai apmeklētu pāvestu Gregoriju XVI. Paganīni pīšļus pārveda uz grāfa Česoles pagrabu. Vēlāk tos no šā pagraba pārveda uz vietējo slimnīcu, tad uz Villafrankas lazareti, jo bija uzradušies ļaudis, kuri ievērojuši, ka “vijolnieka ķermenis reizēm mēdzot savādi iemirdzēties, savukārt citi aizvien skaidri dzirdot viņa vijoļspēles burvestīgās skaņas”.
Taču arī lazaretē Paganīni pīšļi ilgi neuzkavējās. Bija daudz kalpotāju sūdzību, kuriem allaž likās, ka vēlās vakara stundās Paganīni līķis sten, vaid un nopūšas, un tas piespieda grāfu aizvest to prom. Viņš izlēma to pagaidām apglabāt pie olīveļļas fabrikas sētas, taču arī no turienes drīz viņu piespieda to izrakt.
Un šeit dzima jauna Paganīni leģenda, ko aizrautīgi uztvēra arī allaž romantiski noskaņotais Gijs de Mopasāns: “Tuvojoties Sentonoras salai, mēs ejam garām kailai, sarkanīgai klintij, ko sauc par Senferiolu.
Uz šā brīnumainā rifa atklātā jūrā piecus gadus bija noglabāts Paganīni. Dēls uzcēla tēva līķi uz kuģa klāja un devās Itālijas virzienā. Taču Dženovas garīdzniecība atteicās savā zemē apglabāt šo apmāto cilvēku. Arī Romas kūrija neuzdrošinājās izsniegt tādu atļauju.
Tad līķi sadomāja izkraut no kuģa, taču to apturēja vietējā mērija, par ieganstu izmantojot informāciju, ka aizgājējs miris no holēras. Tolaik Dženovā plosījās šīs sērgas epidēmija, tomēr varas vīri vienalga nolēma, ka viņiem nav nepieciešams vēl viens tās upuru līķis.
Paganīni dēls atgriezās Marseļā, kur viņam tieši tā paša iemesla dēļ arī aizliedza izkāpt krastā. Tā viņš arī palika jūrā, uz viļņu mugurām aijājot šā savādā ģēnija līķi, kuru ļaudis trenca prom no jebkuras vietas.
Dēls vairs nezināja, ko vēl varētu pasākt, kurp doties un kam uzticēt sev tik ļoti dārgā miroņa atliekas, līdz pēkšņi jūrā ieraudzīja kailo un stāvo Senferiolas klinti. Tur viņš izcēla un apglabāja tēva mirstīgās atliekas. Tikai 1845. gadā, atgriezies tur kopā ar diviem draugiem, viņš savāca tēva pīšļus un pārveda tos uz Dženovu…”
Taču grāfs Česole piedāvāja citu versiju, apgalvojot, ka diženo vijolnieku apglabājis kādā no grāfa īpašumiem Pjerlā, Sentospisas ragā, blakus sarāceņu tornim. Varbūt arī nav tik svarīgi, kuram šeit taisnība – Mopasānam vai Česo- lem, taču katrā ziņā jau pēc dažiem gadiem Paganīni pīšļus atkal pārvietoja.
Mūziķa biogrāfi stāsta par kādu jūrnieku, kurš apgalvojis, ka zārks ar Paganīni līķi 1844. gadā pārvests uz Nicu. Toreiz muitnieks jautājis kuģa kapteinim: “Kas jums tur ir?” Kapteinis atbildējis: “Paganīni. Tas Paganīni, kurš tik labi spēlēja.” Kuģa pavadzīmē esot bijis ierakstīts: “Apliecinām, ka uz šā kuģa “Marija Maddalēna” (Sardīnijas), īpašnieks Džo-Batists Reijete, tiešā ceļā no Dženovas uz šo ostu nogādāts nelaiķa barona Paganīni zārks, kas savulaik iebalzamēts atbilstoši visiem šā aroda priekšrakstiem.
Ievietots labi noslēgtā cinka kastē, kas ievietota lielāka izmēra riekstkoka kastē, un kas savukārt ievietota vēl lielākā gaiša koka kastē, kurai bija paralelepipēda formula un iezīmēta burtiem MDS (veselības pārvalde). No šīs ostas tas tālāk virzās uz Dženovu, no kurienes nekavējoties to pārvedīs uz Paganīni māju Polčeverē. Lūdzam visas pārvaldes, intendantus, glabātājus un citas oficiālas veselības pārvaldes personas šai pārvietošanai nelikt nekādus šķēršļus.”
Tādā veidā, šķiet, beidzot 1844. gada 22. aprīlī lieliskā vijolnieka mirstīgās atliekas atgriezās tajā vietā, kur viņš uzsāka savas dzīves gaitas. Un “policijas pārvalde spēra atbilstošus soļus, lai pīšļu pārvešana uz Paganīni villu Polčeverē ritētu netraucēti un nemanāmi, bez jebkāda apglabāšanas pompa, lai pildītu viņa augstības norādījumu par apglabāšanu pieticīgā, neuzkrītošā vietā”.
Taču… tās aizvien vēl nav Paganīni līķa epopejas beigas. Vienu gadu vijolnieka pīšļi, ievietoti trijās drošās kastēs, nogulēja namiņā, kamēr dēls Atila cīnījās par tiesībām veikt tēva piemiņas godināšanas mesu baznīcā. Visbeidzot Parmas bīskaps atcēla aizliegumu ievest pīšļus hercogistē, un 1845. gada maijā beidzot virs zemē ieraktā Paganīni ķermeņa sāka šalkot grāfa Česoles villas parka cipreses.
Taču – taču! Arī tas vēl nav fināls. Gan viņa dēls un vēlāk arī mazdēls nepārtrauca rūpēties, lai iegūtu tiesības diženā vijolnieka pīšļus apglabāt īstā kristiešu kapsētā. Šīs pūles vainagojās panākumiem tikai 1876. gadā. Bet 1893. gadā Paganīni mazdēla čehu vijolnieka Františeka Ondržičeka klātbūtnē zārku atkal izraka un atvēra.
Nostāsti vēsta, ka Paganīni seja aizvien bija lieliski saglabājusies, bet ķermenis tomēr cietis un pamatīgi izdēdējis. Zārku atkal apraka, lai… pēc trim gadiem kārtējo reizi celtu laukā. Šoreiz tas bija nepieciešams, lai to pārvestu uz jauno Parmas kapsētu. Tā esot pagaidām pēdējā Nikolo Paganīni mirstīgo atlieku pārvietošana.
