“Ne viss ir mērāms nodokļos!” Diskusija pēc restorāna likvidācijas 4
Slēgtā restorāna “Kinfield” stāsts raisījis plašu sabiedrības ažiotāžu. Uzņēmuma īpašniece vaino Valsts ieņēmumu dienestu, kas ar savām darbībām novedis pie restorāna likvidācijas.
Savukārt valsts iestāde spītīgi turas pretī, norādot, ka nodokļi ir jāmaksā un likums jāpilda, jo tā priekšā visi esam vienādi.
Lai pārrunātu šo gadījumu un iepazītos ar aktuālākajām problēmām restorānu nozarē, pie apaļā galda aicinām finanšu ministra padomnieku Intu Dālderi, Latvijas Restorānu biedrības vadītāju Jāni Jenzi, restorāna “Kinfield” īpašnieci Kristīni Rožkalni un šefpavāru Mārtiņu Sirmo, kas ir viens no triju pavāru restorāna “Tam labam būs augt” dibinātājiem.
Diskusijas dalībniekus iztaujāja “LA” žurnālisti Marta Ozola un Olafs Zvejnieks.
Lai nomaksātu visus nodokļus un rēķinus, samaksātu darbiniekiem algas, pirmajam “Kinfield”, kas atradās Vecrīgā, mēnesī būtu jāapgroza vismaz 60 tūkstoši eiro. Taču šādu apgrozījumu trīs mēnešu darbības laikā, kurus jūs pati esat vērtējusi kā ļoti labus, tā arī nesasniedzāt. Vai uzskatāt, ka jūsu uzņēmumam bija nākotne – tas būtu ilgtermiņā izdzīvojis?
K. Rožkalne: Ņemot vērā mūsu atrašanās vietu, uzskatu, ka apgrozījums bija labs. Pirmajos mēnešos sasniedzām divdesmit tūkstošus, pēc tam – divdesmit piecus.
Ja lietas būtu attīstījušās citādi, domāju, ka uzņēmums būtu dzīvotspējīgs. Vai ilgtermiņā? Šobrīd to grūti teikt, jo izaicinājumu šajā nozarē netrūkst. Žēl, ka mums netika dota iespēja to pārbaudīt.
Uzskatāt, ja VID attieksme būtu citāda, uzņēmējdarbība izdotos?
K. Rožkalne: Domāju, ka jā.
Kāds ir kolēģu viedoklis, kas šajā nozarē darbojas jau sen?
M. Sirmais: Analizēt ir grūti, jo uzņēmums darbojies pārāk īsu laiku. To var salīdzināt ar tikko dzimušu bērnu. Vai, bērnam piedzimstot, kāds var pateikt, vai nākotnē viņš kļūs par skolotāju, diriģentu, pavāru, fotogrāfu? Nē!
Īpaši mūsdienās restorānu vidē, kas ir tik ļoti mainīga un pārpildīta.
Šajā sfērā strādāju kopš sešpadsmit gadu vecuma un, raugoties no savas pieredzes, varu teikt – ar “Kinfield” viss bija kārtībā. Attīstība noteikti varēja sekot, īpaši otrajam restorānam, kurš atradās Krišjāņa Barona ielā.
Vai nav tā, ka valsts, uzkraujot pilnu nodokļu nastu uzņēmumam tā pirmajā darbības gadā, nokauj vistu, kas nākotnē varētu dēt zelta olas?
I. Dālderis: Ja valstī ieviestu praksi, ka nodokļi netiek iekasēti uzņēmuma pirmajos darbības mēnešos, cilvēki to izmantotu negodprātīgi. Tiktu radīti fiktīvi uzņēmumi, kas nepārtraukti mainītos.
Kad ieviesām mikrouzņēmuma nodokļu režīmu, daudzi lielie uzņēmumi to izmantoja savā labā. Uzņēmumus sadalīja vairākos mazos, lai gan mūsu mērķis bija cits.
Domājām, ka, radot šādu režīmu, atvieglosim dzīvi jaunajiem uzņēmējiem.
Diemžēl, bet prakse rāda, ka arī citās valstīs lielākā daļa no jaunuzņēmumiem pirmo darbības gadu nepārvar.
Tādēļ valstiski ir jādomā par administrēšanas veidu, kā palīdzēt jaunajiem, bet tajā pašā laikā nodrošināt vienlīdzību. Kā panākt, lai cilvēki atviegloto nodokļu režīmu neizmanto negodprātīgi.
Stāstot par slēgto restorānu “Kinfield”, tā īpašniece ne reizi vien ir pieminējusi VID darbinieku negatīvo attieksmi. Institūcijas darbinieki esot izturējušies augstprātīgi un neesot bijuši pretimnākoši. Vai arī Finanšu ministrijā (FM) uzskata, ka tā ir problēma?
I. Dālderis: Ar VID jauno vadību par to daudz esam diskutējuši. Pirmos signālus no restorānu nozares par to, ka kaut kas nav kārtībā, saņēmām jau pirms vairākiem gadiem.
Diemžēl, bet lielā daļā gadījumu patiešām VID darbinieku attieksme nav bijusi atbilstoša un tā ministriju neapmierina. Esam sprieduši, kā to mainīt, un tāpat esam saņēmuši solījumus no VID, ka uzlabojumi būs.
Ministrijā domājam arī par nodokļu maksātāju ombuda institūcijas izveidi.
Tā būtu neatkarīga iestāde – vidutājs, kurā tiktu izskatītas uzņēmēju sūdzības pret valsts iestādēm. Un, ja uzņēmēja tiesības tiktu pārkāptas, ombuds varētu viņu aizstāvēt.
K. Rožkalne: VID patiesi būtu jāuzlabo savu darbinieku attieksme. Tā ir liela problēma, uz ko norādu ne tikai es, bet arī citi mani amata brāļi.
Institūcijas pārstāvji ir grūti sasniedzami, un, kad to beidzot izdodas izdarīt, katra darbinieka sniegtā informācija atšķiras.
Rodas sajūta, ka nav izveidota vienota sistēma, skaidrība par lietu kārtību.
Piemēram, VID komunicē ar elektroniskās deklarēšanas sistēmas (EDS) palīdzību, taču tajā pašā laikā nelasa saņemtās vēstules un savlaicīgi nesniedz atbildes uz tām.
J. Jenzis: Kopš maija vidus VID ir ieviesta telefonu zvanu ierakstu sistēma. Tas ir pozitīvi, jo tagad katrai sarunai varēs izsekot.
Pārbaudīt, vai VID darbinieki runājuši laipni un vai snieguši prasīto informāciju. Tad, kad Kristīne publiski dalījās ar “Kinfield” stāstu, pie manis vērsās daudzi restorānu īpašnieki, kas piedzīvojuši līdzīgu situāciju.
Mudināju runāt publiski, taču šie cilvēki baidās, ka par to sekos sankcijas no VID.
M. Sirmais: Arī es esmu runājis ar vairākiem cilvēkiem, kas piedzīvojuši tamlīdzīgu situāciju.
I. Dālderis: Piekrītu, ka tas nav normāli un tā tam nevajadzētu būt. Taču, neskatoties uz visām iepriekšminētajām problēmām, aptaujas liecina, ka pēdējos gados VID reputācija uzņēmēju vidū ir uzlabojusies.
Tas nozīmē, ka viss nemaz nav tik slikti.
Vai arī klātesošie uzņēmēji uzskata, ka VID reputācija ir uzlabojusies?
M. Sirmais: Personīgi es šādi apgalvot nevaru.
Domājot par restorānu nozari kopumā, kāda veida atbalsts jums visvairāk būtu nepieciešams?
M. Sirmais: Visi mani draugi, paziņas un radinieki, kuri darbojas restorānu nozarē, patiešām vēlas nomaksāt visus nodokļus.
Nepazīstu nevienu, kas ļaunprātīgi no tiem izvairītos.
Un arī es vēlos, lai mana sirdsapziņa būtu tīra un naktīs varu mierīgi gulēt.
Taču jautāšu retoriski – vai, strādājot mūsu valstī, to ir iespējams izdarīt? Noteikti palīdzētu, ja mūsu nozarei tiktu samazināts pievienotās vērtības nodoklis (PVN).
Vai vēlaties, lai samazināto PVN likmi piemēro arī alkoholam, kas tiek patērēts jūsu restorānos?
J. Jenzis: Skaidrs, ka uz alkoholu tas neattiektos.
Vai to būtu iespējams nošķirt?
M. Sirmais: Mierīgi. Pateicoties jaunajiem kases aparātiem, katra pozīcija ir nodalāma atsevišķi.
Vai domājat, ka nodokļu samazinājums ir nepieciešams arī globālajiem milžiem – ātrās ēdināšanas restorāniem, kuros maltīte tiek gatavota no pusfabrikātiem?
J. Jenzis: Ar FM jau vairākkārt esam diskutējuši par to, kā to nodalīt. Atvieglotais nodokļu režīms ir nepieciešams dzīvesstila restorāniem, kuri ir nacionālās identitātes daļa un veicina tūrismu.
Tāpat ir ļoti daudz vienkāršo ēdinātāju gan Rīgā, gan laukos, kuri tāpat kā smalkie restorāni nodarbina lielu cilvēku skaitu un, gatavojot ēdienu, izmanto svaigas sastāvdaļas. Arī viņiem neklājas viegli.
Protams, nebūtu labi, ja nodokļu atlaides saņemtu arī ātrās ēdināšanas restorāni, kuru ēdienkarte sastāv no saldētas pārtikas un pusfabrikātiem. Nevienam nav noslēpums, ka šajos uzņēmumos tiek saražots ārprātīgi liels daudzums atkritumu un arī veselībai šāds ēdiens nav īpaši draudzīgs.
Lai kompensētu samazināto PVN, iespējams, šiem uzņēmumiem būtu nepieciešams uzlikt kādu papildu nodokli, piemēram, par vides piesārņojumu.
Un kā domā FM?
I. Dālderis: Patiesi, ēnu ekonomika ēdināšanas nozarē ir liela problēma, kas kopīgiem spēkiem jārisina. Lai varētu runāt par samazināto PVN likmi restorāniem, sākumā tās nozares dalībniekiem ir jāizstrādā un jānoslēdz ģenerālvienošanās un koplīgums, kur iekļauts punkts par vienoto minimālo algu nozarē.
Nošķirt ātrās ēdināšanas restorānus no citiem ēdinātājiem nebūs viegli. Varam domāt par papildu nodokļiem, piemēram, neveselīgās pārtikas vai dabas resursu, taču šis ir sarežģīts jautājums, kas noteikti radīs domstarpības.
Taču, ja jautājat manu personīgo viedokli, uzskatu, ka tie restorāni, kuros ēdiens tiek gatavots no svaigiem, Latvijā ražotiem produktiem, veido mūsu kopējo valsts tēlu.
Latvijai ir ar ko lepoties, tādēļ būtu svarīgi atrast labāko risinājumu, kā nozarei palīdzēt.
Vēl viena problēma, ar kuru saskaras gandrīz visi uzņēmēji Latvijā, ir neesošais darbaspēks. Vai valstij būtu jāatvieglo nosacījumi lētā darbaspēka piesaistei no ārvalstīm?
M. Sirmais: Lai gan esmu audzis samērā nacionālā ģimenē, citas iespējas es neredzu. Vide mūsu valstī kļūst arvien multinacionālāka, un tas ir apsveicami.
Mums ir jāintegrējas šajā pasaules kontekstā – ne tikai Rīgas Operas festivālā, bet arī darbaspēka.
J. Jenzis: Atsevišķi politiķi uzskata, ka uz Latviju brauks strādāt viedie profesionāļi, kas ieguvuši augstāko izglītību ārzemēs. Tas ir mīts!
Mums ir nepieciešami vienkāršo darbu veicēji ar zemu vai vidēja līmeņa izglītību.
Arī mūsu pašu tautieši, kas devušies uz Lielbritāniju, Īriju un citām valstīm, neatgriezīsies Latvijā, lai šeit mazgātu traukus.
Tās ir ilūzijas. Mūsu dzīvi atvieglotu arī tas, ja valsts ļautu ārzemju studentiem no Indijas, Uzbekistānas, Pakistānas strādāt pie mums pilnas slodzes darbu.
Neizprotu, kādēļ Latvijas un Eiropas studenti drīkst strādāt 40 stundas nedēļā, bet jaunieši no šīm valstīm – ne.
Noslēdzot mūsu diskusiju, jāatgriežas pie slēgtā restorāna “Kinfield”. Kristīne, mēģinājāt divas reizes – abas nesanāca. Vai pietiks optimisma mēģināt vēlreiz?
K. Rožkalne: Noteikti ne! Likums jaunos uzņēmējus dzen stūrī, tādēļ viņi ir spiesti krāpties un nemaksāt pilnus nodokļus.
Aicinu cilvēkus, kas strādā valsts pārvaldē, aizdomāties, ka aiz katra uzņēmuma stāv pašu cilvēks, kuram mājās gaida ģimene. Ne viss ir mērāms naudā un nodokļos!
