Juris Lorencs: Pārsteidz valodas stils, vārdi, kādus pret Poliju lieto Briseles politiķi un ierēdņi 87
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada 7. oktobrī Polijas Konstitucionālais tribunāls lēma, ka daži Eiropas Savienības līguma panti neatbilst Polijas konstitūcijai jeb Satversmei. Sekoja asa Briseles un vairāku dalībvalstu reakcija. Tika apgalvots, ka šāda rīcība “grauj pašus ES pamatus”.
19. oktobrī Polijas premjers Mateušs Moraveckis teica uzrunu Eiropas Parlamentā. Lūk, viņa vārdi: “Eiropas Savienība ir liels Eiropas valstu sasniegums. Tā ir spēcīga ekonomiska, politiska un sociāla alianse. Tā ir spēcīgākā un attīstītākā starptautiskā organizācija vēsturē. Taču Eiropas Savienība nav valsts. Valstis ir 27 Eiropas Savienības dalībvalstis!
Polijas Republikas augstākais likums ir konstitūcija. Tā ir svarīgāka par citiem tiesību avotiem.
Neviena Polijas tiesa, neviens Polijas parlaments un neviena Polijas valdība nevar atkāpties no šī principa.” Neraugoties uz šiem argumentiem, 21. oktobrī Eiropas Parlaments ar 502 balsīm par, 153 pret un 16 atturoties pieņēma rezolūciju “Par tiesiskuma krīzi Polijā un ES tiesību pārākumu”.
Cita starpā tajā izteikta “dziļa nožēla par nelikumīgā “Konstitucionālā tribunāla” 2021. gada 7. oktobra lēmumu” un par to, ka “pašreizējais Polijas premjerministrs ir sācis apšaubīt ES tiesību aktu pārākumu pār valsts tiesību aktiem”.
Kā par Poliju nosodošo rezolūciju Eiropas Parlamentā balsoja Latvijas deputāti?
Vienīgais, kurš balsoja pret, bija Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Par – Ivars Ijabs (“Attīstībai/Par”), Sandra Kalniete (“Jaunā Vienotība”), Nils Ušakovs (“Saskaņa”) un Tatjana Ždanoka (Latvijas Krievu savienība).
Savukārt Andris Ameriks (“Saskaņa”), Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) un Inese Vaidere (“Jaunā Vienotība”) balsojumā nepiedalījās.
Patiesi, kaut kas dīvains šodien notiek Eiropā. Sibīrijas izsūtījumā dzimusī Kalniete balso kopā ar Interfrontes aktīvisti Ždanoku!
Katrai no viņām droši vien bija savi argumenti, bet lietas būtību tas nemaina. Eiropas politiskā elite ir apjukusi un dezorientēta.
Viena lieta ir juridiskie argumenti. Katra puse var minēt savus, un tādi uzskaitīti arī Eiropas Parlamenta rezolūcijā. Ar pieņemtā dokumenta tekstu latviešu valodā var iepazīties Eiropas Parlamenta interneta lapā.
Mani personīgi tajā pārsteidz valodas stils, vārdi, kādus lieto Briseles politiķi un ierēdņi.
Tieši tādu pašu leksiku mēs dzirdējām no Maskavas laikā, kad Baltijas valstis cīnījās par neatkarību. Un tagad daži citāti no tā un dažas vēsturiskas paralēles.
“Saskaņā ar dažādām aptaujām, kas veiktas Polijā 2021. gada septembrī un 2021. gada oktobrī, tikai 5% respondentu norādīja, ka vēlas, lai Polija izstājas no ES, 90% pozitīvi vērtē Polijas dalību ES un 95% arī uzskata, ka ES atbalstam ir pozitīva ietekme uz viņu pilsētas vai reģiona attīstību, un šis rādītājs ir augstāks nekā ES vidējais rādītājs.”
Baltijas padomju republiku darbaļaudis atbalsta vienoto un nedalāmo Padomju Savienību!
“Nelikumīgajam “Konstitucionālajam tribunālam” trūkst ne tikai juridiska spēka un neatkarības, bet tas nav arī pietiekami kvalificēts, lai interpretētu Polijas konstitūciju. “Baltijas republiku augstākajām padomēm nav tiesību lemt par šādām lietām!
“Pauž nožēlu par to, ka pašreizējais Polijas premjerministrs ir sācis apšaubīt ES tiesību aktu pārākumu pār valsts tiesību aktiem.” Tieši tādi paši vārdi tika veltīti Brazauskam, Landsberģim, Īvānam, Gorbunovam, Godmanim, Rītelam.
“Atgādina, ka Polijas Republikas pievienošanās ES notika, ratificējot Pievienošanās līgumu, un Polijas tauta tam referendumā pauda savu piekrišanu.” Baltijas valstu iestāšanās PSRS notika brīvās un demokrātiskās vēlēšanās!
“Uzteic desmitiem tūkstošu Polijas iedzīvotāju, kuri piedalījās miermīlīgos masu protestos, cīnoties par savu kā Eiropas pilsoņu tiesībām un brīvībām; atbalsta viņu vēlmi pēc spēcīgas demokrātiskas Polijas, kas būtu neatņemama Eiropas projekta sastāvdaļa.”
Partija un valdība atbalsta darbaļaudis, kuri Interfrontes rīkotajos mītiņos izteikuši atbalstu vienotajai PSRS! “Izmantot savas pilnvaras, tostarp saskaņā ar piemērojamo Kopīgo noteikumu regulu pārtraucot vai apturot maksājumus vai vajadzības gadījumā veicot finanšu korekcijas.”
Pēc Lietuvas Augstākās Padomes 1990. gada 11. marta balsojuma, kurā tika pieņemts lēmums par valstiskās neatkarības atjaunošanu, pret Lietuvu tika vērsta ekonomiskā blokāde. “Šie lūgumi nav paredzēti kā soda pasākumi pret Polijas iedzīvotājiem, bet gan līdzekļi tiesiskuma atjaunošanai Polijā.” Tas, ka pa Viļņas ielām braukā tanki, ir tikai jūsu pašu labā!
Diemžēl šāda retorika neveicina savstarpēju uzticēšanos.
Var tikai brīnīties par to, ka tik jūtīga dokumenta sastādītājiem pietrūcis elementāra takta, par politiskajiem instinktiem nemaz nerunājot.
Iespējams, viņi nepazīst poļu tautas mentalitāti un ir pārāk jauni, lai atcerētos 1980. gadu un Polijas “Solidaritāti”.
Un tagad vēl dažas rindas no Mateuša Moravecka runas Eiropas Parlamentā: “Es noraidu draudu, iebiedēšanas un piespiešanas valodu. Es nepiekrītu politiķu šantāžai un draudiem Polijai. Es nepiekrītu, ka šantāža kļūst par metodi, kā īstenot politiku attiecībā pret kādu dalībvalsti. Tā demokrātijas nedarbojas. Mēs esam lepna valsts.”
