Guna Roze: Sprostā ļoti reti uzvar cilvēcība. Bet zinām arī to, ka visi vadzīši reiz lūzt 8
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ar eksaktajām zinātnēm esmu uz Jūs, bet šis un tas no apgūtā ir aizķēries, jo sasaucas ar pašu dzīvi. Piemēram, enerģijas nezūdamības likums, kas nosaka to, ka “kopējais slēgtā sistēmā esošais enerģijas daudzums laikā nemainās neatkarīgi no tā, kādi procesi sistēmā norisinās. Tas nozīmē, ka enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā tikai pārvēršas no viena enerģijas veida citā vai pāriet no viena ķermeņa uz citu.”
Iedvesmojošs atklājums radošām personībām. Balstoties uz šo likumu, sarakstīti romāni, tapušas filmas, lugas, kolosālas fotogrāfijas un droši vien arī gleznas. Tostarp par cietumiem, diktatoru režīmiem, katastrofām.
LRS Literārās akadēmijas dramaturģijas kursos mācīja, ka dramaturģijai nav pateicīgākas vides par slēgtu telpu, jo neizbēgami cits citu sāks knābāt un ēst; sprostā ļoti reti uzvar cilvēcība, pat neatceros tādu piemēru.
Kultūra jau vairāk nekā gadu atrodas “slēgtā sistēmā neatkarīgi no tā, kādi procesi tajā norisinās”. Tātad gaidāms blīkšķis. Jo nu jau ir skaidrs, ka arī rudenī dzīve neatgriezīsies vecajās sliedēs.
Gadi, protams, skrien kā stirnas – redz, jau otrā drīz būs šķērsojusi nosacīto “pārdzīvojām” līniju, bet zinām arī to, ka visi vadzīši reiz lūst.
Svētdien savā pilsētā apmeklēju mākslas izstādi. Iespējams, mēs trīs bijām vienīgie apmeklētāji pa visu dienu. Mākslai bija telpa, taču tajā trūka elpas, un tas traucēja uzkavēties zālē baudāmi ilgi. Oktobra sākumā notikšot ikgadējā lielā “Grāmatu izstāde”.
Bet tikai zaļajā režīmā. Tātad pusei potenciālo dalībnieku un apmeklētāju tā būs jāizlaiž. Teātri atsāk sezonu, bet (citēšu kādu aktrisi): “Kā jūtas tie daži izretinātie skatītāji: kā izredzētie vai kā spitālīgie? Kā viņi spēj baudīt izrādi, zinot, par kādu cenu nokļuvuši šajā zālē?”
Kultūras pasākumus, kas šovasar brīvā dabā notika manā pilsētā, nereklamēja. Mērķauditorija bija nejaušs garāmgājējs. Tiesa gan, lai nejaušo nesavāktos par daudz un lai visi nejaušie būtu zaļi, iejaucās policija.
Zīmīgi, ka tā neinteresējas par citām vietām, kur mēdz pulcēties mazkustīgi ļaudis. Pludmalēs ķermeņi ar un bez sertifikātiem n-tās stundas tup vai guļ katrs uz sava dvielīša plus mīnus divu metru attālumā cits no cita, un neviens viņus neaiztiek.
Bet pietiktu turpat netālu nolikt klavieres vai mikrofonu ar dzejnieku, lai klausītāji/skatītāji pēkšņi kļūtu sabiedrībai bīstami. Tātad tas nav uzbrukums ķermeņu blīvumam, bet mākslai, ko tie bauda. Tā ir sabiedrībai bīstama.
Mākslas radītāji, protams, ir radoši un izdomā 50 dažādas nokrāsas, kā sadarbībā ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem vai tiem par spīti savu darbu augļus nogādātu līdz patērētājam.
Varbūt šis ir īstais brīdis, kad auzām jāiet pie zirga?! Izstāde lielveikalā, dzeja uz peroniem, akustiskie koncerti slimnīcu pagalmos. Neapgūtu telpu ir daudz. Literārās kopienas jau plāno virtuālas Dzejas dienas. Parādās spontānas performances.
Re, mazpilsētas pagalmiņā kāds iznesis džakuzi un tajā čilo laimīga kompānija. Vai tad tā nav māksla – džakuzi pieslēgt pie ūdensvada pagalmā un nekautrēties no mērķauditorijas “nejaušs garāmgājējs”?
Kultūras patērētāji rīkojas līdzīgi. Meklē mākslu tur, kur ielaiž bez maskām, maksām un sertifikātiem. Kādā milzīgā pamestā jaunbūvē Kurzemē tapusi brīnišķīga grafiti galerija.
Ja skatītājs spēj izlikties neredzam miskasti pie ieejas un dažbrīd arī pašā izstāžu zālē, baudījums garantēts – māksla ar spēcīgu vēstījumu. Turklāt fiziski tur jutos labāk nekā pieminētajā augstās mākslas izstādē.
Enerģija nepazūd. Vērojot pēdējā laika vibrācijas sadzīviskajā un mākslas telpā, bail minēt, par ko var pārvērsties iesprostotā radošā enerģija, kura jau otro gadu iztiek bez radītājam tik svarīgās enerģiju apmaiņas ar patērētāju, bet neiztiek bez policijas modrības.
Ja nu tā pārmetas uz kārtējo krustā sišanu? Arī savā ziņā performance, turklāt ar ilgi briedušu dramaturģiju un leģendārām beigām. Jo pastāvēs taču tas, kurš pārvērtīsies!
Kādā virzienā – nemāk teikt pat Rainis. Tāpēc pasmaidām! Un nogaidām. Vēl jau vadzītis nav pilns.
