Latvijā
Sabiedrība

No izolācijas visvairāk cieš jaunieši. Saruna ar psihoterapijas speciālistu Nilu Saksu-Konstantinovu2


Nils Sakss-Konstantinovs: “Mani novērojumi liecina – pirmajās izolēšanās dienās lielākā daļa viegli tika galā ar neierasto situāciju, bet tagad trauksmes sajūta pārņem aizvien lielāku skaitu bērnu un jauniešu.”
Nils Sakss-Konstantinovs: “Mani novērojumi liecina – pirmajās izolēšanās dienās lielākā daļa viegli tika galā ar neierasto situāciju, bet tagad trauksmes sajūta pārņem aizvien lielāku skaitu bērnu un jauniešu.”
FotoKarīna Miezāja

“Kolektīvā sēdēšana mājās nedrīkst ievilkties pārāk ilgi. Tas nav iespējams ne tikai sociālu vai ekonomisku, bet arī bioloģisku, psiholoģisku iemeslu dēļ,” intervijā “LA” saka bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss-Konstantinovs. Viņš studējis psiholoģiju Lielbritānijā un teoloģiju Latvijas Universitātē Rīgā. Patlaban vada iestādi “Pusaudžu psihoterapijas centrs”. Lasa lekcijas Latvijas Universitātes Medicīnas un Teoloģijas fakultātēs, vairāku grāmatu autors.

 

Patlaban ar saukli “Paliec mājās!” mēs tiekam aicināti sevi labprātīgi ieslodzīt mājas arestā. Bet cilvēks taču ir sabiedriska būtne. Cik ilgi var izturēt izolāciju?

N. Sakss-Konstantinovs: Cilvēks spēj panest milzīgus pārbaudījumus – stihiskas nelaimes, karus, epidēmijas, tuvinieku nāvi. Bet ir viena lieta, ar ko mūsu smadzenes nepavisam nespēj tikt galā, un tā ir izolācija, sociālo kontaktu trūkums.

Tāpēc viens no smagākajiem, visgrūtāk panesamajiem sodiem ir ieslodzījums vieninieka kamerā.

Palikšana mājās, protams, atšķiras no ieslodzījuma – kaut vai tāpēc, ka mūs saista tehnoloģijas.

Kad tieši izņēmuma situācija un ar to saistītā izolēšanās kļūst nepanesama, nav iespējamas pateikt, jo jaunāko laiku vēsturē cilvēce ar šādiem izaicinājumiem nav sastapusies. Bet kolektīvā sēdēšana mājās nedrīkst ievilkties pārāk ilgi. Tas nav iespējams ne tikai sociālu vai ekonomisku, bet arī bioloģisku, psiholoģisku iemeslu dēļ. Jo var pienākt brīdis, kad cilvēkus vairs nevarēs noturēt dzīvokļos ne ar kādiem, pat ar policejiskiem līdzekļiem.

 

Izdegšana parasti sākoties izolēšanās trešajā nedēļā. Viens no cēloņiem – monotonā ikdiena.

Mēs zinām, cik dienas cilvēks spēj izturēt bez ēdiena un ūdens. Tāpat ir pieejami dati par psiholoģisku spīdzināšanu – cik ilgi nepieciešams turēt cilvēku pilnīgā izolācijā, vieninieka kamerā, lai viņš psiholoģiski salūztu. Es domāju, ka pēc mājās pavadīta mēneša cilvēkam jau var sākties psihiskās veselības problēmas.

 

Kā pārdzīvot šo laiku, kā tikt galā ar sevi? Daži iesaka turpināt ievērot ikdienas rituālus. Piemēram, kārtīgi noskūties, pat ja nav jāiet uz darbu. Izveidot frizūru, saposties.

Viss atkarīgs no cilvēka individuālajām īpašībām. Rituāli ir svarīgi, jo tie palīdz samazināt trauksmes stāvokli.

Īpaši tas attiecināms uz bērniem un jauniešiem – jo izteiktāks un saprotamāks ikdienas režīms, jo mazāka trauksmes izjūta. Tas gan nenozīmē, ka vajadzētu censties ievērot gluži vai militāru disciplīnu, jābūt reālistiem. Turklāt ierobežojošie pasākumi Latvijā nav tik stingri kā citviet Eiropā, pastaigas jau nav aizliegtas.

 

Saņēmu arī šādu joku ziņu – pārpildīts stadions, tribīnēs desmitiem tūkstošiem cilvēku, paraksts: “Anonīmo alkoholiķu tikšanās 2021. gadā”. Eksperti saka, ka daudzi pieaugušie patlaban ciešot no depresijas, stresa, bezmiega, izdegšanas, trauksmes stāvokļiem, pārmērīgas alkohola lietošanas, ka augot pašnāvību risks. Bet kā izolēšanās iespaido bērnus, pusaudžus un jauniešus?

Kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanas pagājušas sešas nedēļas, un mēs varam izdarīt noteiktus secinājumus. Situācija saasinājusi jau pastāvošās problēmas.

Tiem, kuriem bija grūtības mācībās, tagad iet vēl smagāk. Kuriem bija nosliece uz depresiju, no tās cieš vēl vairāk.

Mani personīgie novērojumi, saskarsme ar pacientiem liecina – pirmajās izolēšanās dienās lielākā daļa viegli tika galā ar neierasto situāciju, bet tagad trauksmes sajūta pārņem aizvien lielāku skaitu bērnu un jauniešu.

 

Iedomāsimies šādu situāciju – jauna meitene vai puisis no vidusskolas. Viņi nodarbojas ar sportu, dejo tautas dejas, varbūt dzied korī. Tagad tas viss ir atņemts – sports, sacensības, šīs vasaras Dziesmu un deju svētki. Vislielākie zaudētāji ir tieši aktīvie jaunieši.

Pilnīgi piekrītu! Turklāt sēdēšana mājās, mazkustība ir tikai viena problēmas puse. Pusaudžu vecumā smadzeņu attīstībai un personības veidošanai nepieciešams reāls cilvēciskais kontakts – tikšanās ar draugiem, skolotājiem un treneriem, dejošana, dziedāšana, sportošana.

Līdzīgi kā zīdainim vajadzīgs mātes skatiens un pieskāriens, bērniem vajadzīga kontaktēšanās.

Bez tās neattīstās svarīgi smadzeņu reģioni, kas jaunieti veido par pieaugušu cilvēku. Tā mēs saskaramies ar paradoksu – fiziskā nozīmē Covid-19 vismazāk apdraud bērnus, pusaudžus un jauniešus. Savukārt tieši viņu psihe visvairāk cieš no izolācijas. Tā ir negatīva pieredze, kuras ilgtermiņa sekas mēs vēl nespējam novērtēt, bet kas var atstāt iespaidu uz visu atlikušo mūžu.

 

Lasīju, ka pieaugušiem cilvēkiem sociālo saišu zudums līdzinās fiziskam badam. Ka virtuālā saziņa neaizstāj reālo kontaktu. Ka mums nepieciešams rokas spiediens, apskāvieni. Īsta tikšanās ar ārstu, mācītāju vai pārdevēju veikalā. Bet izrādās, ka cieš arī interneta paaudze!

Pasaulē sāk parādīties pirmie psihologu pētījumi par jauniešu reakciju uz izolāciju, un tie ir visai pārsteidzoši. Mums dažkārt šķiet, ka jaunatnei, kas jau piedzimusi moderno tehnoloģiju laikmetā, šajā laikā nevajadzētu būt problēmām. Bet izrādās, ka tieši paaudzei, kas tik ilgu laiku pavada pie datora un viedtālruņa, patiesībā visvairāk pietrūkst tikšanās ar draugiem, “tusiņi”, kontakti ar dzīviem cilvēkiem skolā, pulciņos un sporta treniņos. Un ir tikai viena neliela grupa bērnu, kuriem ir pilnīgi vienalga – tie, kuriem ir grūtības komunicēt.

Tāpat nav noslēpums, ka bērnu garīgo stāvokli iespaido vecāku labsajūta, attiecības ģimenē. Šajās dienās daudzi zaudē darbu un ienākumus, pie māju durvīm pieklauvē trūkums.

Sekas – depresīvi vecāki, saasinātas atkarību problēmas, ko bērni izjūt īpaši saasināti. Cena, ko pašreiz maksājam par drošību, ir ļoti augsta.

 

Vai zāles nav bīstamākas par pašu slimību? Varbūt taisnība ir tiem, kuri apgalvo – zaudējumi no izolēšanās ir lielāki nekā slimības posts?

Patlaban cilvēku prāti aizņemti ar vīrusu, tāpēc mēs ieklausāmies infektologu un epidemiologu viedokļos. Tomēr uz problēmu nepieciešams raudzīties kompleksi, ievērojot gan saimniecisko, gan sabiedrības psihiskās veselības dimensiju.

 

Epidēmijas nav nekas jauns, tās bijušas visos laikos. Tad kā izskaidrot pašreizējo šausmināšanos? Varbūt tāpēc, ka nāve modernajā sabiedrībā ir lieta, par kuru parasti nerunā?

Covid-19 izraisītā krīze būs pētījumu objekts ne tikai ārstiem un ekonomistiem, bet arī sociologiem, psihoanalītiķiem, pat filozofiem. Piemēram, kā to iespaidoja globalizācija, pasaules savienojamība, sociālo tīklu esamība jeb “Facebook” efekts.

Vēl kāda šo laiku iezīme – sabiedrība pēkšņi aptvērusi, ka cilvēki mirst, ka nāve patiesībā ir tepat blakus.

Iespējams, tāpēc vērojama saasināta interese par vīrusu, bailes saslimt. Patiesībā mēs līdz šim neesam apzinājušies, ka cilvēki gan pasaulē, gan Latvijā mirst nepārtraukti, katru dienu. Un tad pēkšņi saprotam, ka ir tāda profesija kā mediķi, kuriem ir sarežģīti darba apstākļi un mazas algas un kuri saskaras ar nāvi savā ikdienā.

 

Aizsargmasku nēsāšana – kā tā mūs ietekmē psiholoģiski? Viens no argumentiem tiem, kuri cīnās pret sejas aizsegiem musulmaņu sievietēm – ka cilvēks jūtoties nebrīvs. Ka tas negatīvi iespaidojot cilvēku psihi – gan pašas sievietes, gan vīriešus. Tagad puse pasaules staigā maskās!

Modes un paradumi mainās, cilvēks pierod pie visa. Āzijas pilsētās daudzi cilvēki ikdienā jau sen nēsā sejas maskas – ne tik daudz slimību, cik gaisa piesārņojuma dēļ. Bet ko dara maska? Tā sūta psiholoģisku signālu, ka mēs apdraudam viens otru, ka esam potenciāli bīstami.

Mūsu smadzenes veidotas tā, ka mēs gluži automātiski vērojam cilvēkus. Ejot pa ielu, ieskatāmies sejās, lasām mīmiku. Pirmā lieta, ko iemācās zīdainis, – atpazīt mātes seju. Saprotams, ka sabiedrībā, kurā cilvēki nēsā maskas, pieaug atsvešinātības un izolētības sajūta.

 

Latvijas sabiedrību kopumā var raksturot kā disciplinētu, kas ievēro izolēšanos un distancēšanos. Varbūt cilvēki tik viegli pakļāvās ierobežojošiem pasākumiem tāpēc, ka dzīve daļēji jau kļuvusi virtuāla? Nesen redzēju šādu karikatūru: 1980. gads, māte velk puišeli no futbola laukuma uz mājām, lai tas sēstos pie grāmatām. 2020. gads, māte mēģina atņemt zēnam planšeti un izstumt pagalmā pie bumbas.

Mēs jau runājām, ka virtuālie kontakti nespēj pilnībā aizstāt dzīvu cilvēku – ne draugu kompāniju, ārsta apmeklējumu, ne skolotāju klases priekšā. Ja reiz nākotnē tas notiks, tad tā būs jau pavisam cita sabiedrība. Bet cilvēks mainās, vērojama aizvien lielāka atsvešināšanās un sabiedrības “atomizācija”. Ne vienmēr pie vainas ir tikai modernās tehnoloģijas. Viens piemērs – neskatoties uz to, ka visā pasaulē, bet attīstītajās Rietumu zemēs jo īpaši, aug materiālā labklājība, palielinās arī depresijas līmenis.

 

Eiropa pamazām sāk atteikties no izolācijas. Vai mūsu valdībai izdosies attaisnot aizliegumu saglabāšanu? Varētu likties – ja jau nav daudz mirušo, tad ierobežojumi nav attaisnojami!

No psiholoģiskā viedokļa svarīgs ir nevis nāves gadījumu skaits, bet gan tas, kā mēs to uztveram. Viena konkrēta cilvēka nāve mūs var izbiedēt daudz vairāk nekā anonīmā statistikā minēti 10 000 mirušie. It īpaši, ja šis cilvēks ir mūsu radinieks, paziņa vai kāda sabiedrībā plaši pazīstama persona.

 

Daži psihologi uzskata – tas ir tikai laika jautājums, kad izolācija, ekonomiskā krīze un bezdarbs izraisīs masu nekārtības, demonstratīvu nepakļaušanos varai. Ka cilvēki labāk vēlas būt slimi, bet brīvi nekā veseli un ieslodzīti.

Pagaidām sabiedrība vēl panes izolāciju, pakļaujas varas iestāžu rīkojumiem un prasībām. Iedomāsimies augsti kvalificētu, materiāli labi situētu cilvēku, kurš var strādāt no mājām, pasūtīt produktus no interneta veikala, piegādāt sev ēdienu no restorāna. Bet tajā brīdī, kad viņam kļūs skaidrs, ka nav iespējams nodrošināt ģimenei iztiku, ka viņš nevar pienācīgi parūpēties par bērniem, tad drošības apsvērumi var kļūt otršķirīgi.

Cilvēki vairs nebūs gatavi izolēties, un viņi rīkosies.

 

Saistītie raksti

Kādu iztēlojaties reakciju pēc ārkārtas stāvokļa beigām – spontāna dzīves svinēšana vai piesardzīga izlīšana no alām?

Šķiet, ka baiļu līmenis sabiedrībā joprojām ir tik augsts, ka ierastā dzīve atgriezīsies lēni un pakāpeniski. Bet jau tagad ir skaidrs – pašreizējā krīze ir tik traumatiska, ka atstās ietekmi uz mums visiem. Un uz ilgu laiku.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
APTAUJA: Vai Latvijā ir vajadzīgi četru joslu ātrgaitas ceļi? 3
4 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Viņu kā īpaši bīstamu personu meklēja pat “Omega”! Izdzīvojušās sievietes atklāj patiesību par slepkavu
4 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Veste varēja izglābt dzīvību. Kā atpūtnieku laivu brauciens pārvērtās ļaunākajā murgā
14 stundas

Lasītākie

Ieva Ēvalde
Ekonomika
Produkti atkal “iežņaudzīti pārtikas plēvē”. Covid-19 bremzē “Zaļo kursu” uz zaļiem veikaliem
17 minūtes
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Viņu kā īpaši bīstamu personu meklēja pat “Omega”! Izdzīvojušās sievietes atklāj patiesību par slepkavu
4 stundas
MA
Māris Antonevičs
Latvijā
Neērts jautājums – kāpēc nedzirdam arī Latvijas ebrejus?
52 minūtes
LE
LETA
Veselam
Kas notiek?! Diennakts laikā reģistrēti septiņi jauni Covid-19 gadījumi
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Pētījums liek šaubīties par kolektīvās imunitātes sasniegšanas efektivitāti cīņā ar covid-19
1 stunda