– Radošā komanda ir internacionāla – latvieši, islandiešu operators, franču aktieris… 0
– Franču aktieris filmā parādās vienā kadrā. Bija paredzēta vesela sižeta līnija ar viņa līdzdalību, bet diemžēl filma bija par garu, vajadzēja īsināt. Tas, ka filmas operators ir islandietis Arnars Torisons, stāsta atveidojumam piešķir savdabību.
Sākumā filma bija iecerēta kā kopražojums ar Islandi. Kopprodukcija nozīmē iespēju piesaistīt papildu līdzekļus no citas valsts, un tad šai valstij ir jāatdod kādas radošās pozīcijas. Taču šoreiz, kaut Islandes kino centrs jau filmai bija iedevis “zaļo gaismu”, valdība samazināja tam budžetu, tāpēc to naudu nedabūjām.
– Zinām, cik latviešu filmām pēdējos gados ir bijis grūts ceļš līdz ekrāniem. Vai arī šis bija tāds gadījums?
– Sākumā lēsām, ka mums būtu vajadzējis ap 700 000 eiro, bet tik daudz nevarējām savākt. Nācās sajozt jostas un ieraut vēderus, jo debitantu filmai dabūt finansējumu ārzemēs ir ļoti grūti. Latvijas finansējums bija gandrīz piecsimt tūkstoši eiro. Naudas devēji – Nacionālais kino centrs, Valsts kultūrkapitāla fonds un arī Latvijas TV, kam ir licence filmas rādīšanai televīzijā. Protams, filmai vispirms jāiziet aplis – kinoteātros, festivālos – un tikai tad, droši vien nākamā gada sākumā, to redzēs televīzijas skatītāji. Mums bija arī atbalstītāji “graudā” – “Air Baltic”, “Ādažu čipsi” un citi. Bet Latvijā uzņēmumu, kuri šādi var ieguldīt, nav nemaz tik daudz, un droši vien kino nav starp pirmajām izvēlēm.
– Vai analizējat, ko varbūt varēja izdarīt citādi?
– Grūti veicās ar komponistiem, citreiz tomēr agrāk vajadzētu sākt domāt par sadarbību ar mūzikas autoru. Vispirms bija domāts, ka mūziku rakstīs Islandes komponists, bet beigās finansiālu iemeslu dēļ nespējām ar viņu vienoties.
R. Vimba: – Sākumā mūziku biju iedomājies citādu. Tagad par Ērika Ešenvalda ieguldījumu esmu gandarīts.
