Kultūra
Mūzika un deja

Panākt talantam soli pretim Saruna ar diriģentu un pedagogu Jāni Kaijaku3


Jānis Kaijaks
Jānis Kaijaks
Foto – Timurs Subhankulovs

Par balvu – gandarījums

Kā sacīja Lielās mūzikas balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs komponists Andris Vecumnieks, aiz katra sevi mākslā apliecinājuša talanta stāv kāds skolotājs, pedagogs, audzinātājs. Pirmoreiz Lielās mūzikas balvas 22 gadu pastāvēšanas vēsturē radīta balva par talantu audzināšanu. To 3.martā svinīgā ceremonijā uz Operas skatuves saņems pedagogs, diriģents un komponists Jānis Kaijaks. Viņam piešķirtā balva vienlaikus ir goda parādīšana operetei, kam meistars veltījis lielu daļu sava mūža, būdams Operetes teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (1974 – 1992), kā arī kopis šo žanru vēlāk, arī tam nelabvēlīgos apstākļos.

– Vai par piešķirto talantu audzināšanas balvu jums ir gandarījums?
– Kā par jebkuru balvu, kad tiek novērtēts un atzīts tavs darbs.

– Kuri ir tie pedagogi, no kuriem esat smēlies savā mūziķa mūžā?
– Rīgas zēnu 1.ģimnāzijā strādāja Kārlis Traviņš. Visu mūžu bija dziedāšanas un mūzikas skolotājs. Kopā ar dzīvesbiedri Operas solisti Ernu Traviņu izbraukuši visu Eiropu – bijuši Vīnē, Parīzē, Londonā, Zalcburgā, Mocarta muzejos –, vienmēr atrada desmit minūtes laika mums, puikām, par redzēto pastāstīt. Viņš bija arī tas, kurš ierādīja pirmos paņēmienus kontrabasa spēlē vienam no lieliskākajiem šī instrumenta pārvaldītājiem Latvijā, deviņu simfoniju autoram Artūram Grīnupam. Ar meiteņu 3.vidusskolas audzēknēm mūsu skolai bija kopīgs dramatiskais pulciņš, no kura nāk Baiba Indriksone, Astrīda Gulbe, Helēna Romanova, Varis Krūmiņš, Uldis Lieldidžs, un kuru vadīja Dailes teātra aktieris Valentīns Skulme. Tiku uzaicināts rakstīt izrādēm mūziku, Dailes teātra bedrē spēlēja skolas orķestris, es pats diriģēju. Tā manā dzīvē līdztekus sāka vīties divas straumes – teātra mūzikas komponēšana un diriģēšana. Kad mācījos Konservatorijas pēdējā kursā, pats Smiļģis uzaicināja rakstīt mūziku Jūlija Vanaga lugai “Kuģis aiziet jūrā”, divus gadus strādāju pie Smiļģa, rakstot mūziku izrādēm “Lai arī rudens”, “Tā iesākās diena”, vēlāk Liepājas teātrim – “Salnai pavasarī”. Ar Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā iepazīto izcilo latviešu ērģelnieku, pedagogu Pēteri Rību līdz viņa mūža beigām mums saglabājās sirsnīgs kontakts. Atminos, kā kopā muzicējām pēc stundām līdz vēlam vakaram. Konservatorijā mans kompozīcijas pedagogs bija docents Valentīns Utkins – īsts mūzikas formas inženieris. Nekad nespēlēja priekšā kā profesors Jānis Ivanovs, bet stāstīja, skaidroja, mudināja atrast visu pašam. Mūzikas teoriju apguvu pie Lūcijas Garūtas. Tā kā viņa bieži slimoja, mācījāmies arī viņas mājās Čaka ielā bēniņu istabiņā, kur bija tāfele un klavieres. Lūcijai Garūtai nebija savas ģimenes, nebija vīra, nebija bērnu. Pāragri mirušās māsasmeitas Lailas piemiņai veltīto skaņdarbu klavierēm pirmoreiz atļāva atskaņot tikai piecus gadus pēc tā uzrakstīšanas, jo padomju laikos nebija pieņemts mūzikā sērot. Nupat šo skaņdarbu latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā brīnišķīgi atskaņoja pianists Reinis Zariņš. Lūcija Garūta palikusi atmiņā ar ārkārtīgu godīgumu un labestību. Atminos – pienāca eksāmens dubultfūgā. Pēdējā brīdī centos iepazīties ar fūgas uzbūvi un radīt savu pirmo fūgu. Dienas vidū klasē ienāca Garūta, apskatījās uz paveikto un teica – Jāni, nemocieties, rakstiet taču mūziku… Kad komisija ielika teicami, mana pedagoģe smaidīja un klusēja. Būtu varējusi atklāt – šis students nav pietiekami strādājis, šī vispār ir viņa pirmā fūga, bet viņa to nedarīja. Pēc tam uzdāvināja man savas latviešu tautasdziesmu apdares klavierēm ar ierakstu – mīļais Jāni, lieli mākslas darbi rodas tikai tad, ja talants ir apvienots ar neatlaidīgu darbu. Labas attiecības man bija ar Jāni Ivanovu, ko nevarētu teikt par Edgaru Tonu, kurš pilnīgi pamatoti allaž prasīja skaidru diriģēšanas tehniku un precizitāti. Reiz kādā koncertā viņš diriģēja to pašu simfoniju, ko bija mācījis mums klasē. Ar neapbruņotu ausi varēja saklausīt – nav lāgā. Pēc tam klasē viņam vaicāju – maestro, jūs to reprīzi speciāli paņēmāt par ātru vai jums arī tā sanāca? Viņš mani palūdza atstāt klasi. Praktiski nākamos divus gadus biju bez pedagoga. Ja tagad kāds students tā aizrādītu man, atteiktu – redzi, mīļais draugs, cik grūti vajag censties, man ar’ nesanāca. Mēs pasmaidītu un atrastu kopēju valodu. Konservatorijas rektors profesors Jānis Ozoliņš arī bija ārkārtīgi labvēlīgs cilvēks. Strādājot vienlaikus teātrī, nevarēju tikt uz obligātajām kara mācībām. Kara kungi pieprasīja izslēgt mani no augstskolas. Tā kā jau biju Latvijas Komponistu savienības biedrs, rektors deva padomu – steidzami ej radošā atvaļinājumā uz gadu!

Prasme saskatīt talantu

– Kas ir svarīgi diriģēšanas pedagogam?
– Prasme saskatīt, vai audzēknim ir talants. Bez šaubām, te nerunāju par pašsaprotamo – muzikālām spējām, dzirdi, ritmu, jo simfoniskajos diriģentos uzņem tikai jau vienu mūzikas fakultāti beigušos. Bet ir otra ļoti svarīga lieta – prasme saprasties ar orķestri. Kādreiz pasaulslavenais komponists Rihards Štrauss mēdza atcerēties sava tēva, Minhenes Operas mežradznieka teikto – ja orķestra priekšā stājas jauns diriģents, kamēr viņš atnāk līdz pultij, mums jau ir skaidrs, kas šodien būs saimnieks – viņš vai mēs. Gribu teikt – diriģentam jābūt stājai, gribai. Ja neatrodi ar orķestri kopēju valodu, vari mūziķu priekšā darīt, ko vēlies, orķestris, kā smejies, var lasīt avīzi un nedarīt neko. Visi, kas sēž profesionālā orķestrī, ir ar lielu pieredzi un skatās, vai tam jaunulim ir, ko teikt. Ja jūtams, ka nākotnē no viņa kaut kas sanāks, orķestris nospriež – ir vērts paiet tam censonim solīti pretī. No svara katram audzēknim piemērots repertuārs – četrus gadus tiku nostrādājis ar Altaja apgabala simfonisko orķestri. Tā kā viesu (lasi: klausītāju) bija maz, nācās arvien sagatavot jaunas programmas – katru mēnesi četras. Ja pareizina ar četriem gadiem, sanāk iespaidīgs cipars. Kā kādreiz altajiešiem humoram teicu – varbūt mēs spēlējam slikti, toties daudz. Un vēl pedagogam jābūt ārkārtīgi lielai pacietībai. Godīgi runājot, nekad savā mūžā neesmu centies nevienu studentu pazemot vai tīši aizvainot. Subjektīvi runājot, ir audzēkņi, kuri man tuvi sirdij līdz šai dienai, un ir, kurus atceros, bet viņi man ir, teiksim, mazāk interesanti. Ļoti mērķtiecīgs studiju laikā bija Mārtiņš Ozoliņš, kurš pie manis mācījās sešus gadus, savukārt Guntars Bernāts bija talantīgs, taču ar daudzām blakus interesēm. Bet arī tam savi plusi. Viņa doktora disertācija, pie kuras arī es esmu mazliet blakus stāvējis, par latviešu diriģēšanas skolas attīstību ir publicēšanas vērta, jo tajā izpētīta un uz papīra izlikta visa latviešu diriģēšanas skolas vēsture, sākot ar Artūru Bobkovicu un beidzot ar mūsdienu diriģentiem.

– Tagad tieši Guntaram Bernātam esat uzticējis stāties pie pults topošam jaunuzvedumam – Franča Lehāra operetei “Jautrā atraitne” Ziemeļblāzmā 1.martā. Vai pašam sirds nealka pēc zižļa?
– Vēlme ir viena lieta, bet varēšana, veselība – cita. Man jau astoņdesmit trīs. Tiku diriģējis līdz 79 gadu vecumam. Kad “Cirka princešu” izrāžu laikā saslimu, vajadzēja izrādi atcelt vai kaut ko izdomāt. Teicu Ievai Viļumai – riskēsim, tā kā mēģinājumu nav, lai Guntars Bernāts vairākas reizes noskatās uzveduma video ierakstus. Viņš ir talantīgs, labas rokas. Tagad mans kā mākslinieciskā konsultanta pienākums ir skats no malas, un savureiz mana autoritāte ir vietā, mazliet piebremzējot operetes solistu fantāzijas lidojumu. Prieks, ka manam dēlam Jānim Kaijakam attīstījies laba operetes režisora tvēriens.

Operetes žanrs pastāvēs mūžīgi

– Vai operetes žanram mūsdienās ir sava niša? No vienas puses – arī Operā tiek iestudēti mūzikli, no otras puses – ir kabarē, piemēram, Viktora Runtuļa iestudējumi gadumijā allaž izpārdoti, kaut biļešu cenas visai augstas.
– Kamēr vien būs lieliska operešu mūzika un to dziedās brīnišķīgi dziedātāji, pasaulē operetes žanrs pastāvēs mūžīgi. Operetei gan ir viens trūkums, salīdzinot ar mūzikliem – tie, piemēram, “Vestsaidas stāsts”, “Nožēlojamie”, tiek veidoti uz labiem literāriem pamatiem, bet operetes libreti vairāk balstās visādos pārpratumos, kaut gan ir, protams, izņēmumi. Turpat 30 gadus strādājot Operetē, no lētumiem gan tiku centies izvairīties. Manā skatījumā operete virzās uz komiskās operas pusi. Piemēram, I. Kalmana operete “Monmartras vijolīte”, ar kuru savulaik Maskavā Elgai Brahmanei esot titullomā, piedzīvojām lielas ovācijas, ir Pučīni “Bohēmas” variants, tikai ar laimīgām beigām. Mums ar Latvijas Operetes fonda direktori Agiju Ozoliņu-Kozlovsku ir mērķis atjaunot Rīgā muzikālo Operetes teātri, kur repertuārā būtu arī mūzikli, turklāt nevis tikai ar mazu estrādes orķestrīti vai ansambli, bet ar nopietnu simfonisko orķestri, kas varētu spēlēt atbilstošu tam rakstītu simfonisko partitūru. Tas ir tā vērts! Līdz šim iestudētās operešu izrādes, kā piemēram, “Grāfs Luksemburgs” un citas, bijušas izpārdotas. Tiesa, to un arī pašreiz spēlētās “Jautrās atraitnes” orķestris sastāv no dažādu kolektīvu un mācību iestāžu mūziķiem. Solisti ir Mūzikas akadēmijas absolventi, brīvmākslinieki, arī Operas solisti. Diemžēl valstī esam tiktāl nodzīvojušies, ka Rīgā, izņemot Operu, nav kur izrādīt opereti, jo nav zāles ar pietiekami lielu bedri orķestrim. Savulaik mēģinājām rādīt opereti VEF Kultūras pilī, taču tur orķestris bija jāizvieto skatuves aizmugurē un kontaktēties ar solistiem, lūkojoties monitorā, ir diezgan grūti. Man ļoti žēl, ka producents Juris Millers, atjaunojot Latvijas Zinātņu akadēmijā koncertzāli, rīkojās neprofesionāli, nekonsultējoties ar mūziķiem. Ķeroties pie telpu pārbūves, varēja padomāt par pietiekami lielu bedri orķestrim! Tās trūkuma dēļ tagad diemžēl jaunā zāle mums nav derīga. Sevī ceru uz sen solīto VEF Kultūras pils restaurāciju, kur, neaizmirstot par atbilstošu orķestra bedri, varētu būt vieta arī Operetes teātrim.

Lai neierūsētu, kaut kas vienmēr jādara

– Redzu, jums mājās Ev. lut. baznīcas apbalvojums – Uzticības vairogs. Diezgan rets apbalvojums, ar ko baznīca nemētājas.
– Pirms trim gadiem, manā 80 gadu dzimšanas dienā, svētdienas dievkalpojumā tepat draudzes baznīcā Jēkaba kapelā Mēness ielā Rīgā, kur desmit gadus spēlēju ērģeles, šo apbalvojumu man pasniedza pats arhibīskaps Jānis Vanags. Ērģeles arī ir mans jaunības instruments. Studiju laikā divus gadus tiku papildinājies pie lielā meistara Nikolaja Vanadziņa, trīs gadus arī pats biju ērģelnieks – slavenajā Torņakalna baznīcā. Bet bija jāaiziet partijas un valdības dēļ, jo kā gan padomju students drīkstēja uzdrošināties spēlēt baznīcā…

Saistītie raksti

– Baznīcā nupat dzirdēta arī jūsu paša jaunradīta mūzika.
– Lai neierūsētu, kaut kas vienmēr jādara. Vaļas brīžos instrumentēju arī simfoniskajam orķestrim – Alfrēda Kalniņa un vēl citu komponistu dziesmas, būs jau pāri simtam, kā arī esmu radījis pavadījumus apmēram 80 neapolitāņu dziesmām. Kad kādreiz Operai vai Nacionālajam simfoniskajam orķestrim vajadzība, man parasti piezvana – Jāni, vai tev kas nejauši nav azotē.

– Par ko jums prieks mūsu mūzikas dzīvē?
– Brīnišķīgs bija Jaungada koncerts Operā. Un kas tur dziedāja? Tikai latviešu mākslinieki! Orķestris spēlēja lieliski, virtuozs bija Jura Karlsona balets “Karlsons lido”, “Romeo un Džuljetā” man gan nepatika baletmeistara darbs, bet diriģenta Mārtiņa Ozoliņa veikums – brīnišķīgs. Galveno varoni nospēlēja nevis uz skatuves, bet to izdarīja orķestris. Prieks par talantīgajiem jaunajiem simfoniskajā diriģēšanā, kā Jāni Liepiņu, Kasparu Ādamsonu. Man, vecam cilvēkam, gandarījums, ka mums pašiem ir trīs diriģenti, starptautisku konkursu laureāti, ka visus trīs latviešu lielākos kolektīvus simfoniskās mūzikas laukā tagad vada latviešu diriģenti. Līdzās Liepājas Simfoniskajam orķestrim, kur no Imanta Rešņa zizli pārņēma Atvars Lakstīgala, pie LNSO pults stājies Andris Poga, Operā – Mārtiņš Ozoliņš. Un tas varēja notikt tikai tāpēc, ka vismaz pirms piecpadsmit gadiem sākām sistemātiski gatavot simfoniskā orķestra diriģentus. Mūzikas akadēmijas toreizējais rektors Juris Karlsons gan šaubījās – kur tik daudz liksim? Toreiz atteicu – ja izskolosim desmit un kaut viens izrādīsies labs, būsim vinnētāji.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
DJ
DIĀNA JANCE
Kultūra
Kā svaiga ūdens malks: kā balsta literatūru un presi Somijā un Igaunijā 2
3 dienas
LE
LETA
Kultūra
“Tīrums. Dziesmu ceļš”. Zināms, kurš radīs Dziesmusvētku lielkoncerta koncepciju
3 dienas
LE
LETA
Kultūra
Aptauja: 90% iedzīvotāju uzskata, ka kultūras pieminekļi Latvijā netiek pilnībā pasargāti no iznīcināšanas 3
6 dienas

Lasītākie

JR
Jānis Riekstiņš
Latvijā
Viņš ne tikai piedalījās, bet arī teorētiski pamatoja visnežēlīgākās represijas. Kādu cilvēku uz Latviju atsūtīja Staļins? 3
3 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
“Esmu priecīgs, ka esmu dzīvs!” Pasaules apceļotājs Kārlis pabeidzis divus gadus ilgo ceļojumu pāri Klusajam okeānam
Intervija 4 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Latvietis Ivo Puriņš iekļūst “Ekstrasensu cīņās” un atklāj patiesību par šovu
3 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
VIDEO. Silakrogā mītošie kaķi vairojas, dzemdē, ir izkropļoti un iet bojā: iedzīvotāji nezina, kā palīdzēt
2 stundas
LE
LETA
Dabā
Sinoptiķi izsaka pirmās prognozes nākamai nedēļai
23 minūtes