Kultūra
Kultūrpolitika

Par grāmatām, kas prātā aizņem daudz vietas. Saruna ar Martu Selecku0


Ar rakstnieku Māri Bērziņu (no kreisās) un Gustavu Terzenu, veidojot raidījumu par Vili Lāci.
Ar rakstnieku Māri Bērziņu (no kreisās) un Gustavu Terzenu, veidojot raidījumu par Vili Lāci.
Foto: Uģis Olte, publicitātes

Ar ģimeni apceļojot Grieķijas salu Korfu un vienlaikus lasot Džeralda Darela grāmatas un apciemojot tajās pieminētās vietas, Martai Seleckai prātā ienākusi doma, ka pēc līdzīga principa varētu veidot raidījumu par latviešu literatūru – doties ceļojumā kopā ar kādu mūsdienu rakstnieku, lai no jauna atklātu kādu no klasiķiem.

Tā radās ideja par “Literatūri”. Nu jau raidījums piedzīvo otro sezonu; tā režisors ir Uģis Olte, bet ekrānā kopā ar Martu redzams viņas pastāvīgais ceļabiedrs arī citos raidījumos Gustavs Terzens.

Tā kā Martu esmu redzējusi “Prāta spēlēs”, kurās komandas mērojas spēkiem erudīcijā, sarunu sākam no šīs puses.

Ja “Prāta spēlēs” ir jautājumi par literatūru, laikam gan zini visas atbildes?

Visas ne.

Starp citu, šie jautājumi bieži vien ir neprecīzi.

Reiz bija jautājums par izcilu trimdas dramaturgu. Mūsu komanda uzrakstīja, ka tas ir Mārtiņš Zīverts, bet izrādījās, ka domāts Anšlavs Eglītis, kurš patiesībā nav dramaturgs.

Esmu ievērojusi, ka jautājumos par literatūru jaunākās paaudzes dalībniekiem zināšanas nav diez cik spožas. Vai ar raidījumu cerat tās uzlabot?

Es tā ceru! Iespējams, ka tā arī notiek. Egoistiski varu teikt, ka ar šo raidījumu aizpildu tukšos laukumus pati savās zināšanās par latviešu literatūru.

Kopš vidusskolas manā dzīvē tādas sarunas par literatūru nav bijis.

Tā sākusies tikai tagad, kopš veidojam “Literatūri”. Daudz ko uzzinu no jauna.

Kad sākām šo projektu, nepazinām personīgi kā cilvēku nevienu latviešu rakstnieku! Izņemot Andri Akmentiņu un Jāni Joņevu, kuru pazina Gustavs un Uģis. Tagad varu lepoties, ka manā grāmatplauktā ir daudz grāmatu ar ierakstiem.

Gatavojot raidījumu, izlasi attiecīgo autoru darbus? Gan klasiķu, gan dzīvo?

Obligāti! Nav citu variantu. Parasti raidījumam izvēlamies pa vienai grāmatai no katra autora. Tās arī izlasu. Man patīk, ka jāpiespiežas un jāizlasa, un līdz filmēšanas dienai jābūt pietiekami zinošai, lai varētu orientēties.

Lai saprastu, esot kādā noteiktā vietā, kurā vietā grāmatā tā aprakstīta.

Piemēram, “Literatūres” jaunās sezonas pirmajā raidījumā biju Amerikā pie mākslinieka Raimonda Staprāna, kurš pazinis Anšlavu Eglīti. Kopā ar Staprānu aizbraucām uz māju, ko Eglītis apraksta savā grāmatā “Cilvēks no Mēness”. Bija jāzina, tieši kurā vietā šis apraksts ir!

Var teikt, ka pati sev latviešu literatūru atklāj no jauna?

Tieši tā! Var teikt, ka raidījums ir veltījums cilvēkiem, kuri lasa. Vai varbūt nelasa, bet kuriem literatūras stundas kādreiz skolā ir patikušas, bet sasaistes ar literatūru šodien vairs nav.

Mēs viņus vilinām atgriezties literatūras pasaulē.

Raidījums noteikti nav domāts literātiem.

Man radies priekšstats, ka raidījums ir literatūras gardēžiem, jo tajā nerunājat par nosacīti “vieglo” žanru autoriem. Kā izvēlaties?

Izrunājoties savā starpā. Parasti ir četri vīrieši un četras sievietes. Skatāmies arī, lai ir dažāda vecuma autori. Bija doma uzrunāt arī Latvijas krievu rakstniekus, bet pagaidām tas palicis idejas līmenī.

Domāju, ka “vieglo” žanru rakstnieku raidījumā nebūs arī turpmāk.

Gribam noturēt augstu kvalitātes latiņu, tāpēc apskatām augstvērtīgu literatūru.

Ar dzejnieku Kārli Vērdiņu Ņujorkā, veidojot raidījumu par trimdas dzejnieku Gunaru Saliņu.
Foto: Uģis Olte, publicitātes

Mums bija interesanta saruna ar dzejnieku Kārli Vērdiņu, kurš tagad Amerikā studē doktorantūrā. Viņam ir pētījums par seksualitāti un attiecībām latviešu lubu romānos, kas sarakstīti starpkaru periodā.

Viņš man nosauca to autorus, un pilnīgi nevienu mēs šodien vairs nezinām.

Savā laikā bijuši ļoti populāri, un viss. Līdz mums ir nonākuši tikai lielie vārdi. Mirklīgā slava neatstāj pēdas. Literatūrā uzskatāmi redzams, kas saglabājas nākamajām paaudzēm, bet kas izsijājas cauri vēstures sietam.

Kādā sarunā grāmatu izdevniecības “Latvijas Mediji” vadītāja Evija Veide aizstāvēja “vieglā gala” romānus kā nepieciešamus, lai cilvēkos ierosinātu un uzturētu paradumu lasīt. Kas zina, varbūt pēc kāda krimiķa vai erotiskā romāna lasītājam roka pastiepsies arī pēc, teiksim, Raiņa, Kafkas vai Prusta!

Tam es varu piekrist, ka grāmata daļai cilvēku ir sava veida izklaide. Pieķeras grāmatai, pieslēdz iztēli, kas man šķiet ļoti svarīgi.

Taču mūsu raidījums ir ļoti dārgs.

Varam uztaisīt tikai astoņus raidījumus gadā, tāpēc gribam noķert to labāko, kas ir.

Ja būtu piecdesmit raidījumu, iespējams, varētu visādi spēlēties, taču pašlaik mums negribas kļūt ne-ekskluzīviem. Populārā literatūra jau tāpat ir populāra. Tautai jādod iespēja novērtēt savus lielākos prātus!

Raidījumā stāstot par populāro literatūru, varbūt paplašinātos skatītāju loks!

Raidījuma reitings jau tāpat ir ļoti labs.

Turklāt mūsu mediju produkts ir ilgtspējīgs, kas vispār raidījumiem nav diez cik raksturīgi:

to parāda ēterā, tātad tam ir auditorija, kas to tajā dienā noskatās pa televizoru, un tad ir latviešu valodas un literatūras skolotāji, kas to izmanto mācību stundās.

Ziņas otrreiz neskatīsies, jo jau nākamajā dienā ir citas ziņas, bet mūsu raidījuma temati ir tik vērtīgi, ka tos var izmantot atkal un atkal.

Mūs ar Gustavu arī bieži aicina uz skolām, lai mēs pastāstām ko vairāk par raidījumu veidošanu.

Pirmajā raidījumā gan likās, ka studenti, kuriem Gustavs lasīja priekšā fragmentus, acis vien iepleta no Anšlava Eglīša sarežģītās valodas!

Tas bija kolosāls fragments! “Cilvēkā no Mēness” Eglītis raksta par latviešiem, kuri emigrējuši uz Ameriku un nodzīvojuši tur pāris gadus. Eglītis izsmej dažus no trimdiniekiem, kuri runā tieši tāpat kā šodien piektklasnieki, sestklasnieki, kuriem katrs otrais vārds ir angliski.

Lasot grāmatu, kas uzrakstīta pirms septiņdesmit gadiem, jādomā – kā tas iespējams, ka tā ir tik aktuāla, jo mans dēls runā tāpat!

Kas tev pašai bija lielākie atklājumi?

Viens – literārais darbs, otrs – autoru biogrāfijas, tāpēc šādi atklājumi man bija vairāki.

Ja runājam par literāro darbu, tā noteikti bija Monta Kroma. Pirms tam neko par viņu nezināju!

Man šķiet, ar raidījumu viņu pilnībā reanimējām.

Pēc tam bija Montas Kromas simtgade, viņas festivāls…

Šķiet, viņas vārds pagājušajā gadā izskanēja tik plaši kā nekad. Viņas dzeja mūsdienās ir pilnīgs modes kliedziens, Montu Kromu šodien ļoti augstu vērtē jaunie dzejnieki, kaut gan viņa rakstīja pagājušā gadsimta 60.–70. gados.

Otrs atklājums man bija Ernests Birznieks-Upītis, kuru savam stāstam izvēlējās Māra Zālīte. Man likās – kas tad nu! Māra, tik spilgta rakstniece, izvēlas kādu, kurš padomju laikā bija skolas obligātajā literatūrā – “Pelēkā akmens stāsti”, “Pastariņa dienasgrāmata”, bet kas tur tāds…

Lasījām abi ar Gustavu “Pelēkā akmens stāstus”, un viņš teica, ka tur beigās jāliek tēmturis “Vīrietim neveicas”. Bet stāsts, kāpēc Māra Zālīte viņu izvēlējās, izrādījās ļoti interesants, gandrīz neticams! Par to būs šīs sezonas otrajā raidījumā.

Vai pati neesi domājusi kaut ko sarakstīt?

Laikam tas bija Guntis Berelis, kurš Uģim bija stāstījis, ka grafomāns ir tas, kurš raksta, raksta un raksta, bet rakstnieks – tas, kurš pārraksta, svītro, rediģē, līdz noved darbu līdz jēgai un pilnībai.

Man pašai nepatīk rakstīt – pat e-pastus, labāk zvanu un sarunāju pa telefonu.

Rakstniekiem toties nepatīk runāt pa telefonu, viņi labāk atsūta garas rakstiskas atbildes.

Kā atšķirt labu literatūru no sliktas?

Guntis Berelis, kurš bija viens no pirmajiem, kuru filmējām šim raidījumam, teica, ka

laba literatūra ir tā, kas kaut ko izdara ar tavu prātu.

Ja esi izlasījis labu grāmatu, situācija ir tāda, ka teksts varbūt ir bijis pat briesmīgs vai nav uzrunājis, vai nav paticis, bet pēc tam grāmata it kā nelaiž vaļā. Domās pie tās atgriezies atkal un atkal.

Man šķiet, ka tiešām tā ir. Viena no manām mīļākajām grāmatām ir [Entonija Bērdžesa] “Mehāniskais apelsīns”. Tā ir ļoti brutāla, tajā ir ļoti daudz agresijas, bet es to izlasīju un man tās pietrūka, bija žēl, ka tā beigusies.

Marta Oregonā, ASV.
Foto: Uģis Olte, publicitātes

Tā, ka nevar uzreiz pagrābt nākamo?

Jā, nevar, jo tā aizņem prātā ļoti lielu vietu! Tāpat ir ar ļoti kvalitatīvo latviešu literatūru.

Piemēram, biju ļoti pārsteigta par “Balto grāmatu”. No skolas obligātās literatūras laikiem par to prātā bija palikuši tikai daži fragmenti, bet īstenībā tie ir latviešu “Emīla nedarbi”!

Superasprātīga grāmata! Jānis Jaunsudrabiņš ir kolosāls rakstnieks!

Manā ietekmē daudz ko izlasījis arī mans divpadsmitgadīgais dēls Knuts – Māras Zālītes “Paradīzes putnus”, Jāņa Joņeva “Jelgavu 94”, arī “Balto grāmatu”.

Vai “Baltās grāmatas” valoda viņam bija saprotama? Mūsu ģimenē bija pieredze ar Valda “Staburaga bērniem”, kur ir daudz mūsdienu bērniem nesaprotamu jēdzienu.

“Baltās grāmatas” valoda bija ļoti saprotama, bet, lasot Anšlava Eglīša “Vai te var dabūt alu?”, viņš gan daudz jautāja – kas ir kolhozs? Kas ir čeka?

Šī spiegu romāna sižets tomēr ir tik aizraujošs, ka notur uzmanību par spīti nepazīstamajiem jēdzieniem.

Starp citu, gan “Vai te var dabūt alu?”, gan seriāla “Sarkanais mežs” pamatā ir stāsts par vienu un to pašu spiegu, reālu personu.

Daudz runājam par klasiķiem, bet ko pieminēsi no jaunajiem autoriem?

No jaunajiem autoriem šogad būs Ieva Melgalve. Viņa strādā fantāzijas žanrā. Man likās, ka tas mani vispār neinteresē, nav man simpātisks, taču tad izlasīju viņas romānu “Mēness teātris”. Kolosālākā grāmata!

Biju absolūti pārsteigta, kā šis žanrs mani tomēr uzrunāja, cik talantīgi Ieva to bija sarakstījusi.

Ar Ievu mums būs ļoti interesants raidījums. Viņa izvēlējās runāt par Marģeri Zariņu, jo pati dzīvo fantāzijas žanrā, un arī Zariņa “Viltotais Fausts” ir kaut kas tamlīdzīgs.

Realitāte mijas ar fantāziju, un uz šīs robežas raidījumā visu laiku balansēs arī Ieva:

dosies uz Tvaika ielu, kur arī notiek šāda balansēšana, uz teātri, kur aktieris ielec lomā un tad atkal izlec no tās… Ieva mūsu raidījumā arī lēks Daugavā.

Jā, rakstnieki mūsu raidījumos ir tādi kā scenāristi – paši izdomā, par ko runās, kurp dosies un kas raidījumā tiks darīts. Man patīk, ka rakstnieki apzinās: raidījums ir arī par viņu.

Katrs izdomā kaut ko interesantu, lai izceltos uz pārējo fona.

Ir tāda pozitīva konkurence! Piemēram, ar Ingu Ābeli pārģērbāmies par Aspazijām.

Vai ir bijis, ka kāds rakstnieks negrib piedalīties?

Tā nav bijis. Tie, ko uzrunājam, piekrīt ar prieku.

Nu jau varu pavēstīt, ka esam saņēmuši finansējumu arī trešajai sezonai, tā ka drīz būs jāķeras pie darba. “Literatūres” komanda šogad organizēs arī pirmo “LaLiGaBas” balvu pasniegšanas ceremoniju, ko demonstrēs televīzijā.

Raidījuma veidošana ir kā misija, jo rakstnieki vairs nav tik populāri kā, teiksim, padomju laikā, kad ap viņiem visi pulcējās, jo viņi deva gaismu.

Viss ir mainījies, daudzi pat nezina, kā mūsdienu rakstnieki izskatās.

Tas arī ir “Literatūres” uzdevums – iepazīstināt. Man šķiet, ka no visām kultūras nozarēm literatūrai iet visgrūtāk – nevari būt tikai rakstnieks, kas sēž un raksta.

Saistītie raksti

Piemēram, lai uzrakstītu romānu, vajag apmēram gadu, bet tajā pašā laikā jāiet arī uz darbu, jo neviens nemaksā tikai par romāna rakstīšanu.

Vai arī romāns iznāk, bet auditorija ir tik maza, ka arī ar pārdošanā ietirgoto rakstīšanai nepietiek. Man gribas viņiem palīdzēt! Parādīt, cik forši cilvēki mums ir. Viņi ir tik asredzīgi, pasaka pāris teikumos pašu esenci.

Vizītkarte

Marta Selecka

Raidījumu “Literatūre”, “Ziemeļu puse”, “TE” u. c. veidotāja

Mazuļiem domāta ekrānsatura “Tutas lietas” idejas autore un īstenotāja

Mācījusies Rīgas 2. vidusskolā

Studējusi Kultūras akadēmijā un Latvijas Universitātē

Divu bērnu mamma

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.