Intars Busulis: “Tā ir traģēdija abām pusēm – gan Krievijai, gan Ukrainai” 29
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gada 24. februāris. Ceturtdiena. Daudziem no mums tā būtu bijusi parasta diena, kad dodamies darba gaitās, uz skolu, atpūšamies vai veicam citas lietas. Taču tās dienas rīts pārsteidza visu civilizēto pasauli – katrs, kurš ieslēdza radio, televīziju vai ieskatījās ziņu lentē internetā, no rīta ieraudzīja šokējošo vēsti – Ukrainas pilsētas saņem raķešu triecienus; Krievija sākusi vispārēju iebrukumu Ukrainā.
Katrs no mums tagad noteikti atceras tās dienas emocijas – ko izjuta, ko domāja. “Latvijas Avīze” vairākām amatpersonām un citiem ļaudīm arī aicināja atcerēties dienu pirms gada un kas šā gada laikā pārdzīvots.
1. Kā jūs tagad atceraties 2022. gada 24. februāri? Kādas bija jūsu sajūtas un rīcība, kad uzzinājāt par Krievijas uzbrukumu Ukrainai?
2. Kādas izmaiņas šī gada laikā esat pats piedzīvojis vai ievērojis sev apkārt?
Intars Busulis, dziedātājs
1. Atceros, pavērsiens notika jau 23. februārī, kad Krievija okupētās pseidorepublikas atzina par neatkarīgām. Karam sākoties, bija gan šoks, gan sašutums, gan vilšanās, ļoti plaša emociju gamma. Tas bija satraucoši, kaut kas tāds nekad nebija piedzīvots. Bija tiešām baigais izmisums, sapratne, ka pats jau neko īsti nespēj darīt, ar paša spēku nekas nemainīsies, ar to nepietiek. Tas bija ilgs, tumšs un depresīvs laiks.
Tā bija vilšanās par Putina režīmu, turklāt bija vilšanās man arī pašam saistībā ar ieplānotajiem darbiem. Toreiz, pašā kara sākumā, uzrakstīju: “Es nekad vairs nebūšu tas Intars, ko pazināt vakar. Tāpat kā daudzi no jums. Esmu ticējis, ka mūzika, tāpat kā ekonomiskās saites un diplomātija, palīdz veidot labākas attiecības un dod cerību labākai nākotnei, bet šobrīd ir jābūt absolūti skaidriem savos vēstījumos un darbos… Tā ir traģēdija abām pusēm – gan Krievijai, gan Ukrainai. Es nosodu Vladimira Putina agresiju Ukrainā, noliecu galvu ukraiņu cīņasspara priekšā un aicinu pārtraukt karu!”
2. Protams, es viennozīmīgi biju par Ukrainu, vēl joprojām esmu un būšu. Esmu par cilvēcību, kas ir tik nepieciešama šajā laikā. Domāju, ka ļoti daudzi no tiem, kuri toreiz ļāvās propagandai, nu ir raduši skaidrību par visu, kas notiek, bet pietiekami daudz ir arī to, kuri diemžēl vēl joprojām palikuši rupora varā, kas “pauž informāciju”, apmelnošanas kampaņu pret Baltijas valstīm, Poliju, Eiropu, visu pasauli, Ameriku ieskaitot.
“Pateicoties” šiem notikumiem, ir notikusi tāda kā tautas apvienošanās. Mūsu valoda ir latviskuma kodols, tā ir mūsu valsts pamatvērtība.
24. februārī mēs kopā ar “GG Choir” Rīgas cirka jaunajā arēnā un laukumā pie Kongresu nama dziedāsim jaunu dziesmu, kas sauksies “Āmen”, veltījumu Ukrainai, un to tiešām veltām no sirds. Dziesmas vārdus sarakstījusi Kate Elpo, un mūzikas autors ir Intars Busulis. Mums visos laikos ir jācīnās par cilvēcību, savu brīvību, jārunā par brīvību visos notikumos. Ceram, ka, klausoties šo dziesmu, cilvēki sevī sajutīs spēku cīnīties ar jaunu sparu un atbalstīt visus, kuru dzīvība ir apdraudēta un kuri cīnās par savu brīvību.
