Kas piešķir cerību un jēgu. Saruna ar Mikroķirurģijas centra vadītāju Mārtiņu Kapicki 10
Viņam bija iespēja pagarināt līgumu un turpināt strādāt labi atalgotu darbu savā profesijā vispirms Singapūrā, vēlāk ASV, tomēr viņš nolēma atgriezties mājās, Latvijā. Viņa vārds ir MĀRTIŅŠ KAPICKIS, medicīnas doktors, Mikroķirurģijas centra vadītājs. Pirms dažām nedēļām par ieguldījumu Ukrainas karavīru ārstēšanā Ukrainas vēstnieks Latvijā viņam pasniedza pateicības rakstu. Mūsu saruna – par prioritātēm, dzīves kvalitāti un arī jēgu.
– Zinu, ka vakar jums bija smaga diena – tika operēts viens no ukraiņu karavīriem.
– Pirms diviem gadiem šis puisis cieta nopietnā apšaudē, tagad viņš pie mums ir jau trešo reizi – otrreiz uz operāciju, bet kopumā trešo, jo ir jāseko atveseļošanās procesam, aprūpes pēctecībai. Rekonstruktīvā jeb atjaunojošā ķirurģija lielākoties ir etapu ķirurģija. Kopā ar dakteri Uldi Krustiņu veicām komplicētu operāciju, kur bija darbs ar locītavām, saitēm un cīpslām. Svarīgi bija ne tikai palīdzēt pacientam iegūt papildu kustību, uzlabot funkciju, bet arī nesabojāt to, kas jau iepriekš izdarīts. Tādēļ šoreiz sarežģītākais bija veikt pareizo instrumentu un elektrības jaudas izvēli, ar ko mēs asinsvadus kausējam un audus griežam.
– Patlaban jūsu centrā ārstējas divi ukraiņu karavīri. Kā tas sākās?
– Pirms diviem gadiem ar mani sazinājās Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonda priekšsēde Jana Streļeca, kas pati arī ir ārste. Izstāstīja, ka ir smagi ievainoti karavīri, kam Ukrainā palīdzēt nespēj – viņiem ir izcili neiroķirurgi, taču nav tāda līmeņa mikroķirurgu. Jautāja, vai mēs nebūtu ar mieru palīdzēt. Teicu – jā, noteikti, tikai pirms tam vajadzētu redzēt pacientus, lai konsilijs varētu izvērtēt katru konkrētu gadījumu. Šādi konsiliji mūsu centrā notiek ik piektdienu. Mikroķirurgam ir ļoti svarīgi spēt jau iepriekš ieraudzīt paredzamo rezultātu. Puisis, ko pirms dažām dienām operēja mans kolēģis dakteris Tihonovs, ir viens no pirmajiem, ko sākām ārstēt. Viņa gadījums ir ļoti grūti prognozējams. Šis bija jau trešais etaps, tika veikta ļoti sarežģīta operācija, kas ilga sešas stundas. Paredzu, ka vēlāk sekos vēl viens etaps.
– Kas finansē kareivju ārstēšanu?
– Valsts uzņēmās apmaksāt divdesmit karavīru un Maidanā cietušo ārstēšanu vai rehabilitāciju Latvijā no 2014. gada februāra līdz 2015. gada maijam. Pacientus caur Stradiņa slimnīcu sadalīja atbilstoši profiliem, daži no viņiem nonāca pie mums. Jau teicu, ka mikroķirurģija ir vairāku etapu process, citādi pirmais ieguldījums būtu vienkārši izmests vējā. Kopš pagājušā gada visus izdevumus sedz Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonds. Un tā, manuprāt, ir labi un pariezi. Es neatbalstu valsts līdzekļu izmantošanu labdarības nolūkos, jo tā ir nodokļu maksātāju nauda. Labdarība ir tad, ja cilvēks pats labprātīgi ziedo savu laiku, darbu vai naudu. Mēs šos karavīrus operējam bez atlīdzības – tas ir mūsu, ārstu, ziedojums. Fonds apmaksā zāles, materiālus un tā sauktās gultas dienas, kā arī sedz izdevumus par izmeklējumiem, kas tiek veikti Austrumu slimnīcā.
– Zinu, ka jūs un jūsu kolēģi esat strādājuši arī brīvdienās un atvaļinājuma laikā.
– Tas ir veids, kā varam paust savu attieksmi pret cilvēkiem, kas guvuši nopietnus ievainojumus, aizsargājot savu tēvzemi.
– Kad Ukrainas vēstnieks jums nesen pasniedza pateicības rakstu, karavīri, kas piedalījās pasākumā, solīja neaizmirst Latviju un – ja vien būs vajadzīgs – nākt palīgā.
– Šie puiši zina patiesas brālības cenu. Protams, ikviena atzinība ir patīkama, taču uzreiz gribu piebilst, ka tā pienākas ne jau man vienam. Jā, esmu centra vadītājs, jā, lielāko daļu pacientu esmu ārstējis, taču es neesmu mākslinieks, kas vienatnē savā mansardā ģeniālu skulptūru izveidojis, mums ir komandas darbs, tāpēc es šo pateicību uztveru kā pateicību visam mūsu centram.
– Par centru runājot: tā ir privāta struktūra. Kādas ir jūsu attiecības ar Rīgas Austrumu universitātes klīnisko slimnīcu?
– Mums ar slimnīcu ir līgums, esam ārpakalpojumu sniedzēji. Pakalpojumu var sniegt vai nu privātpersona – ārsts, kas līgst darba līgumu, – vai juridiska persona.
– Ko tas nozīmē pacientam?
– To, ka jebkurā diennakts laikā viņš var saņemt kvalificētu palīdzību tepat Latvijā. Turklāt valstij tas maksā desmit reizes lētāk nekā sūtīt pacientu uz operāciju Somijā, kur tas savukārt ir divreiz lētāk nekā Vācijā.
– Pacientam pašam par to nav jāmaksā?
– Nē, visa akūtā mikroķirurģija ir valsts finansēta. Gluži kā apendicīta operācija ķirurģijas nodaļā, tā arī pirksta piešūšana mikroķirurģijas centrā ir valsts apmaksāta.
– Kad un kāpēc nolēmāt, ka centram jākļūst par privātu struktūru?
– 2002. gadā, kad sapratām, ka ar deviņdesmit latiem mēnesī nevar izdzīvot. Nolēmām veidot privātu struktūru un tad līgt līgumu par pakalpojumu, nevis par algu. Nākamais solis – sapratām, ja gribam attīstīt nozari, vispirms ir jānoskaidro, cik kas maksā. Sarēķinājām visu – no tampona līdz elektrības kilovatam un ūdens litram. Nolīgām ārzemju auditoru un iedevām viņam izvērtēt savus aprēķinus. Izrādījās, ka mūsu paredzētās pakalpojumu cenas bija pareizas. Tajās tika iekļauti arī attīstības izdevumi, sociālie izdevumi, civiltiesiskā apdrošināšana, algu fonds, kas atbilst ES likumiem, jo mums ir svarīgi, lai ārsti neaizbrauktu strādāt citur. Bija ieprogrammēta arī peļņa un amortizācija. Šos aprēķinus iesniedzām toreizējā Valsts slimokasē. Bijām pirmie, kas to izdarīja, un diemžēl līdz šim brīdim arī vienīgie. Toreiz nebija iemeslu, kāpēc mums varētu atteikt, tā tapa šī sistēma.
– Pirms kāda laika Rīgas Austrumu slimnīca publicēja sludinājumu, kas aicināja pieteikties plastikas ķirurgu ar iepriekšēju pieredzi medicīnā, labām svešvalodu prasmēm. Atalgojums no 673 līdz 758 eiro mēnesī. Vai tas ir adekvāti?
– Tad jau labāk iet strādāt “Depo” par kasieri – alga tikpat liela, taču atbildība krietni mazāka un nav jāmācās četrpadsmit gadus. Kādam varbūt šķiet, ka iegriezt dzīvam cilvēkam ir tas pats, kas maizes šķēli nogriezt. Bet ķirurga darbs jau nav tikai griezt – tas ir griezt īstajā vietā un īstajā brīdī. Taču Gaiļezers no ministrijas bija saņēmis norādījumu – jātiek vaļā no ārpakalpojumu sniedzējiem, meklējiet paši savus. Ielika sludinājumu – kā par jebkuru ķirurgu.
– Atrada?
– Protams, ka ne. Par tādu naudu neviens neies šo darbu darīt.
– Vai kāds ir jautājis, cik maksājusi jūsu izglītība?
– Pirms kāda pusgada atnāca pie manis žurnālists no LETAs, tincināja par dažādām ar mūsu centru saistītām lietām, arī par manu izglītību. Izstāstīju, ka gadu nomācījos Singapūrā un gadu ASV. Neviens manas studijas nesponsorēja. Bet kā var gadu nodzīvot Amerikā ar ģimeni un vēl mācīties? Tikai, ja tu dežurē klīnikā. Lai dabūtu darbu, man bija jānokārto eksāmeni, kādus liek, absolvējot medicīnas augstskolu ASV. Pēc tam es sarēķināju, cik šis gads man kopumā izmaksāja – sanāca ap sešdesmit tūkstošiem dolāru, par apdrošināšanu vien aizgāja divpadsmit tūkstoši. Žurnālists ņem un uzraksta: Kapickis simts tūkstošus savā izglītībā ieguldījis. Un te pēkšņi pie manis ierodas ierēdņi un saka: tā taču ir valsts nauda! Tajā brīdī nezināju – smieties vai raudāt.
– Pēteris Stradiņš man reiz sarunā teica: ar budžetu, kāds Minhenē ir atvēlēts trim kardioloģijas centriem, Latvijā mēģina uzturēt pie dzīvības visu veselības aprūpes sistēmu. Andrejs Ērglis to papildināja: finansējums, kāds tiek atvēlēts medicīnai, ir ne tikai niecīgs, bet arī nepareizi organizēts.
– Ideāli pateikts. Tā ir politiska problēma. Viss ir vienkāršs kā zeme: ja gribat iegādāties dzīvokli vai mašīnu, jums vispirms jāzina cena. Jūs neparakstīsiet līgumu, ja nezināsiet, kāds ir gala cipars. Bet medicīnā patlaban viss ir no zila gaisa paķerts. Nu kā var būt, ka par nopietnu neiroķirurģisku operāciju valsts slimnīcai ierēķina simts eiro! Tas ir tikai tāpēc, ka vispār nav veikti nekādi aprēķini. Nevis mums ir par daudz, bet viņiem ir par maz.
– Klausos un domāju: jūsu centrs patiesībā ir kā modelis, no kura vajadzētu mācīties, kā sakārtot visu veselības aprūpes sistēmu.
– Mēs par to esam ministrijā daudz runājuši. Taču pēdējā laikā ir jauns princips: privātie – tas ir slikti. Bet pacientam ir pilnīgi vienalga, vai mēs esam privāta struktūra vai valsts iestāde, vienīgā atšķirība ir tā, ka mēs nemitīgi braucam uz ārzemēm apgūt jaunas prasmes un pērkam modernu ekipējumu, lai varētu strādāt pasaules līmenī. Valsts to nedara. Un vēl brīnās, kāpēc daudzi ārsti ir spiesti braukt prom. Ierēdņi un kontrolieri rēķina tikai to, kas šodien kasē ienācis un kas izgājis. Bet tā jau pat ģimenes budžetu neviens nerēķina un neplāno.
– Jūsu centrs ir precīzs, caurspīdīgs un arī liels nodokļu maksātājs. Ar ko jūs pelnāt?
– Mums nav vēlmes būt necaurspīdīgiem. Mums ir līgums ar valsti, un tā ir liela atbildība. Pelnām mēs lielākoties ar maksas pakalpojumiem, proti, estētisko ķirurģiju. Es pats ar estētisko ķirurģiju nenodarbojos, tā nav mana akadēmiskā interese, bet mums ir speciālisti, kas strādā nudien izcili.
– Sarunas sākumā teicāt, ka jūsu profesijā svarīgākais ir ieraudzīt paredzamo rezultātu.
– Viens no maniem vaļaspriekiem ir ultravieglā aviācija. Nav iespējams lidot, ja tu nevari iepriekš ieraudzīt, kur būsi pēc piecām sekundēm un ko darīsi pēc minūtes. Ķirurģijā – tas pats. Tā ir profesionalitāte. Te nav runa par tehnisku prasmi izdarīt griezienu, ielikt skrūvi, sašūt asinsvadu – lielākā māksla ir spēja paredzēt rezultātu un pēc tam to īstenot. Piemēram, sejas žokļa onkoloģijā mums ir pasaules līmenis, kur galvenais kritērijs ir izdzīvošana un dzīves kvalitāte. Bērnu iedzimtās patoloģijas – mūsu dakteris Dzintars Ozols dara to, ko nekur Skandināvijā nedara. Un, kad viņš ir Vācijā, pie viņa nāk konsultēties. Visi perifēro nervu bojājumi – motociklisti, kas norāvuši nervus kaklā, kam rokas kļuvušas paralizētas – es šo jomu apguvu Singapūrā. To visu mēs darām pasaules līmenī. Tas ir fakts. Un vēl ir parastā mikroķirurģija, viss, kas jāpiešuj. Un arī rokas problēmas – nospiesti nervi, reimatoidie artrīti, savilktie pirksti – milzīga nozare. No īpašiem gadījumiem – man ir viens puisītis, kam sēklinieks piešūts, arī dakterim Tihonovam tāds ir. Nu bet bērniem pirksti – tas ir regulāri: truši nokož, durvis nocērt.
– Piešūt vai amputēt – kā tiek pieņemts lēmums?
– Klasiska situācija: zemnieks ir sadragājis pirkstu zem domkrata. Rudens, pļaujas laiks, katra minūte dārga. Ja tas ir rādītājpirksts, labāk to nogriezt nekā mēģināt savākt šķembas un likt tās kopā, jo cilvēkam vajag iespējami ātri atgriezties darbā. Bet, ja tas ir, piemēram, vārtsargs vai gleznotājs, pirksts ir jāglābj.
– Jūs strādājat kopā arī ar onkologiem.
– Gan ar onkologiem, gan ar neiroķirurgiem, gan ar traumatologiem ortopēdiem un urologiem. Dažādu operāciju rezultātā jebkurā ķermeņa daļā var izveidoties caurums. Mēs to saucam par defektu. Cilvēks nevar dzīvot ar caurumu galvā vai vēderā. Mūsu pienākums ir šo caurumu aizvērt.
– Onkologs vai traumatologs ortopēds pats nevar to izdarīt?
– Onkologs precīzi zina, kā izņemt ļaundabīgās šūnas, mūsu uzdevums ir paveikt pārējo. Kolēģis Kalvis Pastars ir pusi sejas atjaunojis, lai cilvēks varētu atgriezties dzīvē. Tas ir ne vien saglabātas dzīvības, bet arī dzīves kvalitātes jautājums.
– Un kā ir ar krūts rekonstrukciju pēc onkoloģiskām operācijām? Tai taču arī vajadzētu būt iekļautai valsts apmaksāto pakalpojumu klāstā.
– Plastisko ķirurgu asociācija jau četrus gadus cīnās par to, lai tā būtu. Gluži tāpat kā cilvēkam, kam nozāģēta kāja, tā arī sievietei, kam amputēta krūts, tās atjaunošana ir dzīves kvalitātes lieta. Ja sieviete ierēdne to nesaprot, viņa nav sieviete. Ja vīrietis ierēdnis to nesaprot, viņš nav vīrietis. Diemžēl patlaban Latvijā par šādu operāciju pacientēm ir jāmaksā pašām.
– Sāpes un cerības ir jūsu ikdiena. Kurš spiediens ir smagāks – saskare ar cilvēku traģēdijām vai attiecības ar ierēdņiem?
– Katrā ziņā – otrs. Papīri, dokumentācija, inspekcija pēc inspekcijas, pārbaude pēc pārbaudēs, sertifikātu revalidācijas. Ja mazā plaukstas operācija aizņem no piecpadsmit līdz divdesmit minūtēm, bet dokumentācijas sakārtošana prasa pusstundu, kaut kas nav kārtībā ar sistēmu. Sistēma ir kļuvusi par pašmērķi. Medicīnā daudz kas no instrumenta ir kļuvis par pašmērķi.
– Kas palīdz izturēt?
– To, vai būšu izturējis, varēšu pateikt pēc gadiem divdesmit.
– Vai atliek laiks personiskai dzīvei?
– Es apzināti izrauju laiku personiskai dzīvei. Apzināti. Mēs ar sievu vēl nesen par to runājām. Kad gatavojos eksāmeniem ASV, sēdēju pie grāmatām dienu un nakti, nekam citam nebija laika. Sievai vienubrīd šķita, ka esmu sajucis prātā. Tagad zinu, ka tā nedrīkst. Medicīna nedrīkst kļūt par daļu no tavas personības. To stāstu arī rezidentiem: nedrīkst sevi identificēt ar darbu. Pats no tā beidzot esmu atbrīvojies. Un ieguvējs esmu ne tikai es, bet arī mani pacienti.
– Kur satikāties ar Eliju?
– Esam klasesbiedri. Garajā starpbrīdī vedu uz “Ainavu”, tas mūsu pirmais restorāns, tur viņu ar bulciņām cienāju par savu sanitāra algu.
– Jau skolas laikā strādājāt?
– Jā, no 9. klases. Katru dienu pēc skolas gāju uz slimnīcu četras stundas strādāt. Un tad vēl bija dežūras. Tā mana mediķa dzīve jau kopš skolas sola sākās. Bet tas nav pareizi, laiks jāsadala pa prioritātēm.
– Kas tagad ir jūsu prioritāte?
– Ģimene. Lielā meita izaugusi, savā dzīvē, dēls nesen apprecējās. Mums ir vēl divi adoptēti bērni, kam diemžēl ir nopietnas veselības problēmas.
– Kāpēc nolēmāt adoptēt?
– Šķita – ja jau mums tik labi un viegli aug bērni, būtu jauki pieņemt arī kādu grūtdieni. Tagad draugi saka – varējāt taču paši radīt. Bet mēs gribējām palīdzēt. Sākumā nolēmām pieņemt puisīti, taču mums saka – viņam ir mazā māsiņa, ņemiet abus. Tuvi radi mums bija uzdāvinājuši zemi laukos, uz vecas mājas pamatiem tur uzcēlām jaunu, tā, lai katram bērnam būtu sava istaba. Un tad pēkšņi viss iegrozījās citādi. Neviens nebija mums pateicis, ka bērniem ir iedzimta slimība. Tagad daļu laika viņi pavada mājās, daļu – psihiatriskajā klīnikā.
– Vakar dzirdēju līdzīgu gadījumu – vecāki, kas adoptējuši meitenīti, nav brīdināti, ka viņa ir psihiski slima. Tagad ģimene ir uz sabrukuma robežas. Savam bērnam neatliek laika. Īstenībā nekam vairs neatliek laika un arī naudas, jo adoptētais bērns ir agresīvs, parastā skolā mācīties nevar, un arī privātā skolā neviens viņu negrib ņemt. Vai tā ir tāda kā sistēma?
– Diemžēl jā. Pazīstam vairākas ģimenes, kam ir līdzīgi stāsti. Arī mēs vienu brīdi bijām uz šķiršanās sliekšņa. Mums ar mīļo sievu, kas man ir tuvāka un dārgāka par visu, gandrīz izjuka ģimene. Es vienkārši nespēju noticēt tam, ko viņa man stāstīja, līdz beidzot vienā brīdī pats to ieraudzīju. Kad sapratu, kas notiek, raudāju kā mazs puika. Viņiem ir emocionāli defekti, ko nevar izārstēt. Viņi neizjūt ne pieķeršanos, ne līdzjūtību, ne vainas apziņu. Bet mēs viņiem esam pieķērušies. Mēs mīlam viņus, kaut arī skaidri saprotam, ka viņi nekad mums neatbildēs ar to pašu.
– Paldies, ka uzticējāt šo stāstu. Saprotu, ka jums abiem ar Eliju tas ir milzīgs pārbaudījums…
– …un arī milzīga garīga izaugsme. Bet viegli tas nav.
– Jā, tomēr sistēma, kas jūs un vēl citus šādā situācijā nostādījusi, ir amorāla.
– Tā tas ir. Pirms desmit gadiem man prātā nenāca, ka mūsu dzīve var šādi iegrozīties.
– Ko jums nozīmē Lieldienas?
– Tā ir dzīvības uzvara pār nāvi. Lielākie svētki un svarīgākais notikums. Ja Kristus būtu tikai skolotājs, kā daudzi to tagad mēģina teikt, viņš būtu ļauns skolotājs, jo būtu sniedzis par sevi nepatiesu liecību. Bet, ja viņš patiešām ir augšāmcēlies, mums ir cerība. Šo cerību nevar iemācīt, izstāstīt vai iedot otram. Katrs to var saņemt kā dāvanu. Kā personisku pieredzi. Augšāmcelšanās vēsts piešķir jēgu itin visam. Tas ir vienīgais, kas ļauj izturēt.
Uzziņa:
1985. gadā Gaiļezera slimnīcā tika izveidota vienīgā specializētā Mikroķirurģijas nodaļa Latvijā. Gadu gaitā ir mainījušies gan slimnīcas, gan arī mikroķirurģijas struktūras nosaukumi, nemainīgs palicis fakts – Rīgas Austrumu universitātes klīniskās slimnīcas telpās izvietotais Mikroķirurģijas centrs ir vienīgais Latvijā, kur mikroķirurģiskās operācijas tiek veiktas 24 stundas diennaktī.
Uzziņa:
Plastiskās ķirurģijas trīs apakšnozares:
• rekonstruktīvā mikroķirurģija,
• rokas jeb plaukstas ķirurģija,
• estētiskā ķirurģija.
Rekonstruktīvā mikroķirurģija nodarbojas ar funkciju un izskata atjaunošanu, kamēr estētiskā ķirurģija – ar izskata uzlabošanu.
