Laiku kopā pavadām – gan divatā, gan visi kopā. 2
Televizors, dators un telefons – ierobežotā daudzumā. Es esmu tā, kura neļauj sēdēt ilgstoši. Skolā apmeklē dažādus pulciņus, ko pats izvēlējies.
Vīra nostāja – es nezinu ko darīt, tiec pati galā (jāpiebilst, ka ne ar vecākajiem, ne jaunāko nekad vīrs īpaši nav auklējies, ieturējis neitrālu, vienaldzīgu pozīciju).
Rezultātā es pati naktīm neguļu, galva sāp, īpaši pēc tādiem vakariem, kad kārtējo reizi esmu nosaukta par cūku, esmu sākusi dzert bērnam domātos nomierinošos līdzekļus. Nepalīdz necik, acīmredzot, pārāk personiski to visu uztveru. Esmu mēģinājusi pagriezt muguru un aiziet, bet tad skandāls ievelkas līdz pat divpadsmitiem naktī un nākamā dienā nevar piecelties, ārdās, ka uz skolu neies, gribot gulēt, utt., tāpēc tomēr padodu to, ko prasa un apsedzu pirms gulētiešanas, tad aiziet gulēt savlaicīgi.
Vai tiešām jāķeras pie padomju laika audzināšanas metodēm, kad jebkurus kašķus un necieņas izrādīšanas ārstēja ar pēriena palīdzību?
Šobrīd nožēloju to, ka tomēr palaidu skolā savu gada beigu bērnu. Pašai likās, ka viss ir kārtībā un arī audzinātājas bērnu dārzā teica, ka viss kārtībā, un bērns gatavs skolai. Ja būtu paredzēju, ka šādi viss var mainīties, divu domu nebūtu – otru gadu sagatavošana, jo tagad ir redzamas, ka tieši emocionālā puse ir vājā vieta. Neprot viņš savas dusmas savaldīt, adekvāti reaģēt,” tā problēmas ar bērnu atklāj kāda mamma.
Situāciju komentē Dr.psych. Airisa Šteinberga:
“Situācija ir sarežģīta, tomēr cerams, ka dažas pārdomas varētu lasītājai palīdzēt.
1. Pirmais iespējamais cēlonis ir tas, ka problēma radusies trešajam un jaunākajam bērnam – no vienas puses vecākiem viss jau ir pazīstams, pašiem stresa mazāk. No otras puses, prasības pret bērnu it kā atbilstošas, tajā pašā laikā bērnam visi apkārt esošie brāli, māsas un pieaugušie ir stiprāki, varošāki, gurdāki utt., un jaunākajam nav nekādas iespējas vecākos bērnus, vēl jo vairāk pieaugušos, “noķert”.
Reizēm ne fiziski, ne psiholoģiski. Un pēkšņi tāda pati situācija arī skolā – ja ne jaunākais klasē, tad viens no jaunākajiem – un atkal tas pats sasprindzinājums, mēģinot līdzināties pārējiem. Pat, ja spējas ir atbilstošas, sasprindzinājums ir liels – līdzināties citiem, vēlme izpildīt prasības. Rezultātā ir paaugstināts stress.
2. Stress ir sasprindzinājums, kuram kādā brīdī ir jāizlādējas – un pēc situācijas apraksta, šķiet, ka izlāde notiek mājās uz mammu. Tas nav ļaunums, kas bērnam liek lietot sliktus vārdus, tas ir stress, kuram tā vai citādi ir jānāk uz āru.
