R. D.: – Ļoti labs citāts. Rainis – domātājs joprojām ir aktuāls, viņš redz lietas un notikumus it kā no kosmosa, lielos vēzienos, attīstībā. Viņa lolotā doma par nācijām un valodām kā dzīviem organismiem nenovecoja. Jā, mūsu laikā vairākas valodas un tautības pārstāja eksistēt, un tas ir ārkārtīgs zaudējums planētai un cilvēcei. Skaitliski nelielām tautām jādomā, kā saglabāt senču mantojumu, valodu un sevi pašus kā veselumu, kā dzimtās zemes un dabas neatņemamu daļu. Saglabāt Latviju, Rainis par to zināja un runāja, nozīmē atbildību par visiem, kas dzīvo šajā zemē. Par visiem! Citādi uzdevums kļūtu neizpildāms.

A. S.: – Rainis šeit piedalās diskusijā, kas viņa laikā bija aktuāla, bet atstāstīt 19. gadsimta nacionālisma ideju vēsturi un Raiņa novietojumu tajā es šeit neņemos. Eiropas Savienības ideju nevajadzētu novērtēt par zemu. Skaidrs, ka tas ir eksperiments, bet šaubos, vai Eiropa varēja atļauties mūsdienu globālajā pasaulē to atlikt. Tā nav tikai ekonomiska ideja, bet arī humānisma un kultūras ideja, ja aizņemos Raiņa izmantotos jēdzienus, – līdz šim nekur nav izdevies nevardarbīgi apvienot daudzas dažādas valstis, kurā katrā ir sava valoda un kultūra. Esmu pārliecināts, ka Rainim vismaz Eiropas Savienības ideja būtu patikusi, lai gan droši vien ne veids, kā tā ikdienā darbojas.

I. B.: – Raiņa laikā boļševikiem vispār bija tieksme neievērot nacionālās pretrunas. Un ko redzam mūsdienās? Austrumeiropā ir nacionālisma uzplaukums, kamēr vienlaikus notiek globalizācijas procesi. Skaidrs, ka ES ir veidojums, kas stāv pāri katrai atsevišķai valstij. Protams, ka iznāk pretruna, jo mēs vēl gribētu nacionāli attīstīties, bet esam iesaistījušies globālos procesos. Patiesībā pasaule mūsdienās vispār ļoti strauji mainās. Rainis šos procesus saredzēja, saprata – viņš bija ļoti gudrs cilvēks –, bet viņš arī ļoti novērtēja nacionālas valsts ideju, vienlaikus skaidri saprotot, ka valsts sastāv, ja tā varam izteikties, no ļoti dažādiem slāņiem.

V. M.: – Laikā, kad Rainis rakstīja šos vārdus, viņš bija dziļi iegrimis domās par valsts attīstību, par federatīvo principu, par sociālistu partiju nostādnēm. Viņš bija pietiekami pārliecināts sociālists, lai domātu “mūžīgā progresa” kategorijās. Bet arī pietiekami intuitīvs dzejnieks, lai saprastu, ka reti kas no laicīgās pasaules izrādās “mūžīgs”, kur nu vēl vienmēr vienā “pareizā” virzienā vests. Ja nu ko, tad pēdējie notikumi ES liecina, ka cilvēcei un atsevišķām tautām vienmēr jācenšas kā Antiņam sasniegt virsotnes, kaut gan lejupslīdēšana ir neatņemama ceļa sastāvdaļa, uz smailēm tiecoties.

RAINIS (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, 11. 09. 1865. – 12. 09. 1929.)

Dzimis Dunavas pagasta Varslavānos, bērnību pavadījis tēva nomātajās pusmuižās Tadenavā, Randenē, Berķenelē, Vasiļovā, Jasmuižā.

Studējis jurisprudenci, no 1891. gada laikraksta “Dienas Lapa” redaktors.

1893. gadā iesaistījās sociāldemokrātiskajā kustībā “Jaunā strāva”. 1897. gadā apcietināts un izsūtīts uz Slobodsku. Trimdā top Raiņa pirmā luga – komēdija “Pusideālists” – un dzeju krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”.

1905. gada sākumā kopā ar Aspaziju emigrē uz Šveici, kur 1906. gadā apmetas Kastanjolā (tagad Lugāno).

Trimdā top nozīmīgākās Raiņa drāmas un savdabīgākie dzejoļu krājumi – “Klusā grāmata”, “Ave sol!”, “Zelta zirgs”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Pūt, vējiņi!”, “Spēlēju, dancoju”, dramatiskā poēma “Daugava”; 1917. gadā kļūst par Latviešu komitejas Šveicē priekšsēdētāju.

1920. gadā atgriežas Latvijā; tiek ievēlēts Satversmes sapulcē (1920. gadā) un Saeimā (1922., 1925., 1926. gadā); divas reizes kandidē uz Valsts prezidenta amatu – 1920. un 1927. gadā;

1926. – 1928. gadā – izglītības ministrs; Dailes teātra līdzdibinātājs un pirmais direktors, Nacionālā teātra direktors, Strādnieku teātra goda priekšsēdētājs, LU Goda biedrs.

Notiks konference par literatūras un varas attiecībām

Šā gada 1. un 2. maijā, atzīmējot Raiņa un Aspazijas 150. jubileju, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notiks starpdisciplināra konference “Starp patiesību un varu: rakstnieku dažādās lomas Eiropas vēsturē”.

Tā veltīta autoru un valsts varas attiecībām, kā arī jautājumam par to, kāda ir literatūras loma un ietekme nāciju identitātes un kolektīvo atmiņu veidošanās procesā.

Pasākumā uzstāsies literatūras un kultūras pētnieki, vēsturnieki, rakstnieki un mediju profesionāļi no desmit pasaules valstīm (tostarp no ASV, Igaunijas, Krievijas, Somijas, Šveices, Vācijas).

Lai diskutētu par rakstnieku dažādajām lomām 20. un 21. gadsimta vēsturē, kā arī par to, ko nozīmē būt rakstniekam globālajā un digitālajā pasaulē, divās konferences dienās uzstāsies starptautiski atzīti rakstnieki, vēsturnieki, politikas, kultūras un literatūras pētnieki – Vita Matīsa (ASV/Latvija), Mārtiņš Kaprāns (Latvija), Eva Eglāja-Kristsone (Latvija), Jāns Undusks (Igaunija), Sofi Oksanena (Somija), Lerijs Vulfs (ASV), Viktors Jerofejevs (Krievija) un citi.

Rainis par politiku:

“Neprasīt no dzimtenes vairāk, nekā viņa spēj dot. Mēs neesam tik progresīvi un attīstīti kā tauta. Mēs neesam arī tik dziļi sirsnīgi, kā man un mums liekas.”

“Esmu izpildījis savu politisko pienākumu: devis Latvijas ideju, līdzi darbodamies praktiskā politikā, esmu panācis to, ka partija atzinusi Latvijas valsti kā patstāvīgu un sākusi līdzi strādāt uzbūves darbu, atzīdama koalīcijas ideju. [..] Arī visa nacionālā ideja novesta līdz galam, viņai jāuzbūvē nacionāla valsts, iekarota nu viņa ir. Nacionālai idejai nu jārāda, ko viņa spēj dot tautai kā organizācijas līdzeklis cilvēces lietā.”

“Mani grib izēst, atkal nonicina pilsoņi, jo es sociālists, bet sociālisti atkal nicina tādēļ, ka pilsoņi nicina, jo tie viņiem autoritāte.”

Avots: Raiņa dienasgrāmata 1920.-1929. gads // Kopoti raksti 25. sējums: R: Zinātne, 1986. gads