Roberts Zīle: Šī valdība ir ideoloģisks kokteilis 0
Septembra beigās ZZS balsojums Saeimā par Stambulas konvencijas denonsēšanu iezīmēja izteiktu nestabilitāti valdības koalīcijā. Kāds ir jūsu skatījums, kas šobrīd notiek ar valdības stabilitāti?
Ir skaidri redzams, ka valdībai sastrādāties kļūst aizvien grūtāk, arī sabiedrības vērtējums valdības darbam ir ārkārtīgi zems. Paskatīsimies, kas ir šī valdība. Tas ir salikums, kas veidojies, pateicoties Krišjāņa Kariņa un Aivara Lemberga popularitātei iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, kas kopā savāca vairāk nekā 40 procentu vēlētāju balsu. Viņi abi bija savu partiju premjera amata kandidāti. Šobrīd abi šie līderi vairs nav politiski aktīvi. Kariņš, lai arī ir kļūdījies savā darbībā, ir izmests no paša partijas, kamēr partija turpina “sēdēt” uz Kariņa nopelnītajām balsīm. Lemberga loma ZZS nav skaidra, bet viņš noteikti nevēlas redzēt ZZS ar sliktu rezultātu nākamajās vēlēšanās.
Daļa atbildības jāuzņemas arī Edgaram Rinkevičam, jo prezidenta vēlēšanu iznākums faktiski noveda pie šīs valdības izveides. Tas bija politiskais tirgus, kurā JV piedāvājums bija – jūs (ZZS un Progresīvie) atbalstāt mūsu prezidentu, mēs jūs paņemam valdībā. Taču jau no sākuma bija skaidrs, ka efektīvi strādāt būs grūti, jo šī valdība ir ideoloģisks kokteilis.
Ja pēc budžeta pieņemšanas šī valdība izdomās sevi gāzt un nebūs iespējams sastādīt jaunu darboties spējīgu valdību, valstī iestāsies politiskā krīze, varas vakuums. Šādā situācijā loģiskākais risinājums būtu prezidenta rosināta Saeimas atlaišana un ārkārtas vēlēšanas, kas atspoguļotu vēlētāju gribu.
Stambulas konvencijas aktualizēšana šobrīd saistīta ar taktiskiem manevriem no pozīcijas un daļas opozīcijas. NA savā pozīcijā vienmēr ir bijusi konsekventa, mēs vienmēr esam bijuši pret Stambulas konvenciju, bet ne jau mēs šo jautājumu atkal izcēlām dienaskārtībā. Sliktie reitingi ir sabiedējuši ZZS un JV, šīs partijas saprot, ka nespēs atkārtot tik labus rezultātus, kādi tām bija iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, tāpēc tagad partijas cīnās par pašsaglabāšanos, atgriežas pie savām ideoloģiskajām saknēm, lai uzlabotu savu tēlu vēlētāju acīs. Tāpēc tik milzīga uzmanība ir pievērsta Stambulas konvencijai.
Tas liek atcerēties par Konstantinopoles (tagadējās Stambulas) krišanu 1453.gadā, kuras laikā, kā leģenda stāsta, varasvīri strīdējās galvenokārt par reliģiskām tēmām, tajā skaitā par eņģeļu dzimumu noteikšanu, kamēr apkārt noritēja karš un piesaistītais karaspēks nespēja nosargāt Konstantinopoli. Paralēles ar šo vēstures faktu, manuprāt, ir aktuālas gan Latvijai, gan Eiropas Savienībai kopumā.
Par iespējamo Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas jūsu kolēģis EP Mārtiņš Staķis no “Progresīvajiem” saka, ka par šo jautājumu viņam esot jākaunas no kolēģiem EP un konvencijas pretinieki esot Kremļa naratīvu nozombēti dīvainīši. Arī JV pārstāvji iebildumos pret konvenciju saskata “Kremļa roku”.
Neesmu izbrīnīts par Staķa kā Zaļo grupas pārstāvja izteikumiem, jo viņu grupai ir divi galvenie politiskie “karogi” – Zaļais kurss un LGBT kopienas interešu aizstāvība. Vairums kolēģu, ar ko man sanāk komunicēt, nav pat pamanījuši, ka mums Latvijā ir tāda aktualitāte. Kas vairāk uztrauc –
šķiet, ka diemžēl Latvijas valdošo partiju pārstāvji pārkāpj nerakstīto principu – savas valsts iekšējās problēmas nekad nenest uz āru risināšanai Briselē vai Strasbūrā, un nekautrējas pat apmelot savus politiskos konkurentus Latvijā.
2014.gadā īsi pirms Latvijas pirmās prezidentūras ES Padomē ietekmīgas veselības nozares arodbiedrības rakstīja vēstules man un citiem EP deputātiem, ka mums EP vajadzētu pacelt jautājumu, ka Latvija nemaz nav nopelnījusi vadīt ES Padomi, jo pati nespēj atrisināt problēmas valsts veselības nozarē. Jau toreiz teicu, ka nekad, ne pie kādiem nosacījumiem es necelšu neslavu savai valstij, un mana nostāja vienmēr ir bijusi stingra šajā jautājumā.
Balsojums par Stambulas konvenciju Saeimā ir ideoloģisks balsojums, kas parāda, ka Latvijas politiķu vairākums atbalsta konservatīvās vērtības. Latvijai ir tiesības gan iestāties, gan izstāties no konvencijām, tāpat kā tas bija ar Otavas konvenciju. Protams, ka valsts uzdevums ir novērst vardarbību, bet to var darīt ar nacionāla līmeņa likumiem. NA pozīcija atspoguļojas deklarācijā par vardarbības novēršanu, kuru Saeima nesen apstiprināja. Savukārt pārmetumi, ka visi, kas neatbalsta konvenciju, ir Kremļa ietekmē – tie ir meli un ne pārāk inteliģents veids no Progresīvo un JV puses, kā diskutēt par šo jautājumu.
Vai varētu izveidoties cita valdība līdz vēlēšanām?
Ja šī valdība kritīs, tad tā lielā mērā būs prezidenta rūpe, jo viņa loma pie šīs valdības izveidošanās bija liela. Kādas būtu alternatīvas? Ja atmetam Rosļikova partiju, tad cits Latvijai pieņemams vairākums, neiekļaujot nevienu no šī brīža valdības partijām, nemaz nesanāk.
Viena alternatīva varētu būt tā saucamā tehniskā valdība ar bezpartejisku premjeru, kur vienojas par valstij svarīgiem pamatjautājumiem, ko risināt, bet neviena partija nevar nodarboties ar savas partijas programmas īstenošanu. Šāds scenārijs neved uz pilnīgu laimi, kā to liecina Itālijas pieredze, kas to ir darījusi divas reizes ar bezpartejiskiem premjeriem Monti un Dragi, bet var radīt zināmu stabilitāti līdz vēlēšanām.
Vēl viens variants – redzot, ka bez Kariņa vēlētāju balsīm nevar sastādīt valdību, tiek veidots četru partiju bloks (NA, AS, ZZS, JV), sadalot atbildības sfēras proporcionāli vienādās daļās, bet ne JV vadībā, jo viņi savu resursu ir izsmēluši.
Tas, kā valdība strādā, tā galvenokārt ir JV un ZZS atbildība, un viņiem tas ir jārisina.
Par drošību runājot, Krievija ir atbildīga par globālās navigācijas sistēmu traucējumiem aviosatiksmē, un tas ietekmē teju 40 procentus lidojumu Eiropā. Tāpat civilajai aviācijai draudus rada dronu izmantošana lidostu tuvumā. Jūs vadījāt EP delegāciju Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas (ICAO) asamblejā Kanādā. Kā starptautiskā sabiedrība risina aviācijas drošības jautājumus?
Šāda asambleja notiek reizi trijos gados. Šogad priekšplānā bija aviācijas drošības jautājumi, savukārt vides un aviācijas radīto emisiju tēmas aizvirzījušās otrā plānā un zaudē politisko aktualitāti. ICAO apstiprina, ka Krievija ir vainojama GPS signāla traucējumos un rīko uzbrukums aviācijas navigācijas sistēmām (t.s. “jamming” un “spoofing”), ICAO fiksējusi tūkstošiem šādu incidentu. Diemžēl pret šādiem hibrīdkara uzbrukumiem nav ātra risinājuma, politisko sviru ir maz un tās ir vairāk deklaratīvas. Arī pati industrija strādā pie tehnoloģiskiem risinājumiem, taču tas prasa gadus. Turklāt aviācijā saskaras civilā un militārā joma, kas padara valstu un industrijas sadarbību smagnēju un uzliek zināmus ierobežojumus. Piemēram, militārie izgudrojumi, lai cīnītos pret GPS traucējumiem, varētu tikt izmantoti civilajā aviācijā, taču ir risks, ka notiek informācijas noplūde un šīs tehnoloģijas nonāk pie Rietumu pasaulei nedraudzīgām valstīm.
Vai kopumā Eiropas gaisa telpa vērtējama kā droša?
Jāpiebilst, ka aviācijas terminoloģijā angliski atsevišķi izdala “security” jeb ārējos drošības apstākļus, piemēram, terorismu, GPS traucējumus, un “safety” jeb lidojuma drošumu, kas nozīmē lidmašīnu tehnisko stāvokli, personāla kompetenci un tamlīdzīgi. “Safety” jomā Eiropa ir toņa noteicēja, Eiropā lidojumu drošums ir augstā līmenī. Ik pa laikam tiek arī atjaunots ES Aviācijas drošības aģentūras “melnais saraksts”, kurā tiek iekļautas trešo valstu aviokompānijas, kuras nedrīkst lidot Eiropas telpā, ja tās neatbilst drošuma prasībām. Taču arī Eiropa saskaras ar jauniem izaicinājumiem, kas rodas tieši no “security” aspekta, un par šiem ārējās drošības apdraudējumiem Eiropā nav vienas atbildīgās institūcijas. Bet domāju, ka tam tiks atrasts risinājums.
Šajā ICAO sesijā notika arī Padomes vēlēšanas, kurās balsoja 193 dalībvalstis. Neskatoties uz Krievijas centieniem atgūt vietu ICAO Padomē, kuru tā zaudēja pirms 3 gadiem, Krievijai tas tomēr neizdevās. Slēgtais balsojums notika vairākās kārtās, un nevienā Krievija netika ievēlēta. Krievijai bija vismazākais balsu skaits no visām pretendentēm. Tā ir laba ziņa, kas parāda, ka to valstu loks, kas ir gatavi sadarboties ar Krieviju, ir kritiski mazs.
Jūs kopā ar lietuviešu kolēģi Petras Auštrevičius izstrādājat EP Militārās mobilitātes ziņojumu, kas analizē Eiropas spēju pārvietot, izvietot un atbalstīt militārās vienības pāri valstu robežām. Esat ticies ar daudziem jomas ekspertiem. Kādi ir galvenie secinājumi?
Militārās mobilitātes ziņojums parādīs Eiropas Parlamenta pozīciju pret Eiropas Komisijas gatavotajām izmaiņām aizsardzības likumdošanā, kas prasīs novērst tās nepilnības, kas traucē pārvietot militāro tehniku Eiropā. Ir jautājumi, kas saistās ar lielām naudām, proti, ir jāstiprina tehniskā kapacitāte, ceļi, tilti. To nevar uzreiz atrisināt, bet ir jāsāk kaut kas darīt. Vieglāk risināma problēma ir lielā birokrātija, militārajiem konvojiem šķērsojot dalībvalstis. Piemēram, lai brigāde pārvietotos pa sauzemi no Francijas uz Rumāniju, ievērojot visas birokrātiskās procedūras, ir vajadzīgas 30 dienas. Vēl viena problēma – Zaļā kursa dēļ ES vairs netiek ražoti lokomotīvju dīzeļdzinēji, nenotiek arī pētniecība šajā jomā. Taču mums Austrumeiropā ir daudz dzelzceļa līniju, kuras nav elektrificētas. Turklāt kara gadījumā elektrotransports var tikt paralizēts, ja tiek bojātas elektroapgādes sistēmas. Līdz ar to militārās mobilitātes uzlabošanā darāmā ir daudz.
Vai izdosies vienoties par darāmajiem darbiem, ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās nostājas militāro tēriņu jomā? Piemēram, Spānija negrasās tērēt 5 procentus aizsardzībai, par ko saņēmusi Trampa pārmetumus, ka Spāniju varbūt vajagot izslēgt no NATO.
Jā, ir valstis, kas ir skeptiskas par militarizēšanos un cenšas duālās infrastruktūras uzlabošanu izmantot nevis militārajās, bet tīri biznesa interesēs. Piemēram, kad vadīju EP Transporta komitejas izbraukuma sēdi Spānijā, Aragonā, spāņi rādīja kartes ar it kā duālās nozīmes NATO transporta koridoriem, taču tie beidzās pie Vācijas un Polijas robežas, kur beidzas spāņu galvenie eksporta tirgi. Spāņi bija manāmi apmulsuši, kad vaicāju, vai tad aiz Vācijas – Polijas robežas beidzas NATO? Taču kopumā deputātu vairākums Eiropas Parlamentā ir pragmatiski noskaņoti un domāju, ka atbalstīs militārās mobilitātes ziņojumā paustās pozīcijas.
Spānijas nevēlēšanās pietiekami palielināt aizsardzības izdevumus, protams, kaitē attiecībām ar ASV, taču ir gana daudz Eiropas līderu, kas spēj veidot labas attiecības ar ASV, piemēram, Itālijas premjere Džordža Meloni vai Somijas prezidents Aleksandrs Stubs. Stuba un Somijas delegācijas nesenā vizīte Baltajā namā bija perfekta! Viņi vienojās par plašu sadarbību, kā arī Somijas žurnālisti uzdeva svarīgus jautājumus par drošību, uz ko Tramps atbildēja – protams, ka ASV aizstāvēs Somiju kara gadījumā. Somijas sadarbība ar ASV ir piemērs, no kā eiropiešiem mācīties.
Varētu salīdzināt Eiropu ar sportistu, kurš ir sapratis, ka vairs nevar būt čempions nevienā disciplīnā, jo ir pārāk izlaidies, pārāk sliktā formā. Bet vajag nomierināties, nekrist izmisumā un darīt to, ko var izdarīt. Varbūt nevajag būt čempionam, bet vajag atgriezties normālā sportiskā formā, lai spētu par sevi pastāvēt. Jā, Eiropa gribēja būt līderis zaļajā jomā, jā, Eiropa neuztvēra gana nopietni aizsardzības jautājumus. Tagad ir laiks atmest globālās līderības centienus, sadarboties ar transatlantiskajiem partneriem, vienlaikus stiprinot savu ekonomiku un aizsardzības spējas.
