Roberts Zīle: Neredzu nekādu loģiku tam, ka ASV varētu pamest NATO 0
Autore: Marta Dzintare
Saruna ar Eiropas Parlamenta viceprezidentu Robertu Zīli.
Latvijas un Eiropas politiskajā dienaskārtībā svarīgākais jautājums šobrīd ir drošība. Pēc Minhenes drošības konferences sākās liela Eiropas līderu rosība, tika kalti apņēmīgi plāni, kā Eiropai parādīt savu spēku. Kas notiek ar Eiropas drošības stiprināšanas plāniem?
Viena no galvenajām atziņām ir, ka joprojām ir svarīgi sadarboties ar ASV. No ASV puses nav ziņu, ka tā grasītos pamest NATO. Neredzu nekādu loģiku tam, ka tas varētu notikt. Tas būtu pretēji ASV kā globālas lielvalsts interesēm. NATO virspavēlnieks ir ASV ģenerālis Kristofers Kavoli, kuram šogad beidzas pilnvaru termiņš, un nav pazīmju, ka ASV grasītos atdot šo amatu kādai citai valstij. Tā noteikti ir laba ziņa, kas norāda, ka ASV plānos nav mazināt savu lomu NATO.
Cita lieta, ka Eiropai ir, tā teikt, jāsapūš vaigos un jāizmanto savi resursi, lai tā kļūtu ne tikai par ekonomisku, bet arī par militāri nozīmīgu spēku pasaulē. Eiropas kopprodukts ir vairākas reizes lielāks nekā Krievijai, arī iedzīvotāju ir vairāk. Taču ir nepieciešama politiskā griba un sabiedrības domāšanas maiņa, jo līdz šim Rietumeiropā valdīja noskaņojums, ka karš uz rietumeiropiešiem neattiecas. Ir jābūt nepārprotamam Eiropas līderu, Vācijas, Francijas, vēstījumam: ja Krievija uzbruks, būs pretuzbrukums tās teritorijā. Aizsardzības jomā Eiropai joprojām ir jāveic lieli mājasdarbi gan politiskā, gan industriālā līmenī.
Bijušais Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis ir teicis, ka nedrīkstam cerēt uz labāko, ir jārīkojas tā, it kā Trampa-Putina pakts jau būtu noticis.
Padomāsim – kāpēc lai ASV gribētu noslēgt paktu ar autoritāro Krieviju, kas turklāt sadarbojas ar tādām autoritārām un ASV naidīgām valstīm kā Ziemeļkoreja un Irāna? Arī ar Ķīnu ASV attiecības ir sliktas, un, ja vēl ASV pārtrauktu sadarbību ar Eiropu, tādā gadījumā tā pati sevi iedzītu stūrī un padarītu sevi vājāku. Es neredzu nekādu loģiku, ka šāda veida ģeopolitiskā attīstība varētu notikt.
Ir saprotams, ka cilvēki uztraucas par Trampa publiskajiem paziņojumiem. Taču ir jānodala publiskā retorika, kas lielākoties domāta ASV iedzīvotājiem, no tā, kas patiesībā notiek ASV administrācijā un kādi ir tās reālie soļi.
Ko paredz “ReArm Europe” plāns?
Tas ir Eiropas Komisijas piedāvājums, kā stiprināt Eiropas aizsardzības industriju. Svarīgi uzsvērt, ka šim plānam nav neviena eiro jaunas papildu naudas. Tie ir aizņēmumi vai nu ar mazākām procentu likmēm Eiropas Savienības kopējā aizņēmumā, vai arī katra valsts var aizņemties atsevišķi, bet ar lielākām procentu likmēm. Tiek arī mīkstināti budžeta deficīta noteikumi, proti, militārajiem izdevumiem varēs četrus gadus pēc kārtas palielināt izdevumus par 1,5 % no IKP ārpus Eiropas Komisijas noteiktajiem budžeta deficīta kritērijiem. Šobrīd 16 valstis ir pateikušas, ka to darīs, bet to vidū no piecām ekonomiski lielākajām Eiropas Savienības valstīm ir tikai Vācija. Tas nozīmē, ka ir lielas Eiropas valstis, kas nevēlas ieguldīt papildu naudu savu militāro spēju stiprināšanā.
“ReArm Europe” plāns ir solis pareizajā virzienā, taču patiesi solidārs risinājums būtu, ja valstīm, kurām ir vislielākais apdraudējums no agresīvām kaimiņvalstīm, būtu nevis jāaizņemas nauda, bet tiktu piešķirti granti, kas nebūtu jāatmaksā, tāpat kā tas bija Covid-19 krīzes laikā.
Vai ir paredzēts kāds īpašs atbalsts Eiropas Savienības austrumu robežas stiprināšanai?
Darbs pie robežas stiprināšanas notiek jau sen, un labā ziņa ir tā, ka kohēzijas politikas fondu līdzekļus turpmāk varēs lietot elastīgāk, tajā skaitā robežas stiprināšanai. Tā nebūs jauna nauda, bet tiek atviegloti nosacījumi tās tērēšanai. Turklāt projekti var tikt finansēti pat līdz 100 procentiem no šo fondu naudas.
Prieks, ka nesen Eiropas Parlamenta Budžeta komitejas pārstāvji viesojās Latvijā un apmeklēja arī Latgali un Grebņevas un Vientuļu robežkontroles punktu. Eiropiešu kolēģiem bija iespēja arī emocionāli sajust, ko nozīmē dzīvot tik tuvu Krievijas robežai. Lai gan parlaments viens pats nelemj Eiropas Savienības finansiālos jautājumus, tur izšķiroša ir valdību pozīcija, tomēr politiskais spiediens no parlamenta puses jāizdara, cik vien var. Tāpēc ir jāsadarbojas ar līdzīgi domājošiem politiķiem un jārūpējas, lai mūsu reģiona intereses tiek pietiekami labi aizstāvētas.
Tas, protams, ir labi, ka Eiropas nauda ir pieejama, bet vai Latvija pratīs to efektīvi izmantot?
Ja skatāmies, kā Latvijai veicas ar Atveseļošanas un noturības mehānisma un kohēzijas politikas fondu līdzekļiem, tad diemžēl Latvijai ar Eiropas investīcijām neiet tik raiti kā citām valstīm. Gandrīz visos rādītājos atpaliekam. Ir muļķīgi neizmantot iespējas, ko izmantot citi. Tā ir Latvijas ministriju atbildība. Latvijā ir radīta smagnēja sistēma darbam ar Eiropas fondiem. Šī pārspīlētā birokrātija ir jāsamazina. Ir pēdējais laiks saņemties un aktīvi izmantot Eiropas sniegtās iespējas. Īpaši tas attiecas uz “Rail Baltica”, kas ir stratēģiski svarīgs projekts arī militārās mobilitātes kontekstā.
Esat uzsvēris, ka Zaļajam kursam jābūt saprātīgam, bez pārspīlējumiem. Kas šobrīd notiek ar likumdošanu saistībā ar Zaļo kursu? Vai tā mainās?
Ir lēni soļi, kas parāda, ka Zaļā kursa noteikumi kļūs pragmatiskāki. Piemēram, Atmežošanas regula ir apturēta līdz 2026. gada 1. janvārim. Šī regula ietekmē daudzas nozares, ne tikai mežu nozari. Arī automobiļu rūpniecības nozarē būs izmaiņas, un, visticamāk, nāksies pārskatīt iekšdedzes dzinēju aizliegumu jaunajām mašīnām no 2035. gada.
Enerģētikas samitā Londonā Eiropas Savienības politiķi pauda vēstījumu, ka nākotne ir zaļā enerģija. Savukārt ASV uzskata, ka centieni samazināt fosilo kurināmo izmantošanu ir “kaitīgi un bīstami”, jo tie ierobežo enerģijas piegādi un palielina atkarību no Ķīnas. Kādu jūs redzat enerģētikas nākotni Eiropā?
Tramps un republikāņi jau priekšvēlēšanu laikā teica, ka jaunais zaļais ir melns, ar to domājot naftu. Tas ir pārspīlēti, bet skaidrs, ka fosilos kurināmos ātri izskaust neizdosies. Taču vajadzētu vismaz atbrīvoties no kaitīgākajiem fosilajiem kurināmajiem, proti, akmeņoglēm. Labā ziņa, ka attieksme pret kodolenerģiju elektrības ražošanā uzlabojas. Interesanti, ka, ja sarēķina visa cikla emisijas – izejvielu ieguvi, būvniecību, darbību, uzturēšanu un utilizāciju –, kodolenerģija rada mazāk izmešu nekā, piemēram, enerģija, kas iegūta no saules paneļiem. Protams, uzbūvēt kodolelektrostaciju ir dārgi, un rodas radioaktīvie atkritumi. Bet kopumā es uzskatu, ka, tehnoloģijām attīstoties, kodolenerģijai nākotnē būs svarīga loma.
Galvenā problēma ar saules, vēja un ūdens enerģiju ir tas, ka tā ir nestabila. Kad spīd saule, pūš vējš un ir pietiekams ūdens daudzums, enerģijas ir daudz, bet pie nelabvēlīgiem apstākļiem enerģijas daudzums strauji samazinās. Tad, lai uzturētu vienmērīgu elektrības daudzumu, jāpieslēdz bāzes jaudas, ko var regulēt pēc nepieciešamības. Latvijā bāzes jaudas nodrošina divas TEC spēkstacijas, kas ražo elektrību ar dabasgāzi.
Ja runā par vēja enerģiju, mums Latvijā jāattīsta jaudas tik, cik ir nepieciešams pašu patēriņam, bet nav saprātīgi atļaut sabūvēt ģeneratorus ārvalstu investoriem, kas elektrību pārdos citur, paši nopelnīs, bet Latvijai vienīgais ieguvums būs degradēta vide.
Bieži apmeklējat Latvijas skolas. Kādi jums ir iespaidi pēc šīm tikšanās reizēm?
Priecājos, ka Latvijā ir gudri un patriotiski jaunieši. Jā, daudzi no viņiem vēlas redzēt pasauli, mācīties ārzemēs, bet tas nav nekas slikts, jo liela daļa pēc tam atgriežas Latvijā un liek lietā savu ārzemēs gūto pieredzi. Galvenais ir nepazaudēt savas saknes, latviskumu. Aizbraucot uz citām valstīm, bieži vien vēl labāk var novērtēt Latvijas priekšrocības. Daba, plašums, svaigs gaiss, kvalitatīva pārtika, kultūras pasākumu daudzveidība – ne visur Eiropā šīs lietas ir tik pieejams kā pie mums. Šobrīd Latvijas politiķu svarīgākais uzdevums ir stiprināt Latvijas drošību un īstenot demogrāfijas atbalsta pasākumus. Ja Latvijā dzīvot būs droši, dzims daudz bērnu, tad ar Latvijas un latviešu nākotni viss būs kārtībā.
Materiāls sagatavots ar Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas finansiālu atbalstu.
