Rojs Puķe dalās pieredzē par kibermobingu: “Visriebīgākos komentārus raksta pieaugušas tantes un onkuļi. Ar bērniem un mazbērniem” 137
Kulinārijas blogeris Rojs Puķe (citiem labāk zināms kā Pipars) savā “Facebook” kontā dalījies ar pārdomām un novērojumiem par bulingu , cilvēku, īpaši sociālo tīklu lietotāju, dabu virtuālajā vidē un savu personīgo pieredzi, kas ar šīm jomām saistīta.
Viņš pauž cerību, ka kāds, izlasot viņa ierakstu, paskatīsies uz sevi no malas un sapratīs, kur slēpjas problēmas, kas tikai vēršas plašumā, saknes.
R.Puķe raksta: “Par maniem matiem un cilvēku laimi. Šodien TV3 runāja, ka skolās ievieš speciālo programmu bulinga novēršanai. Man liekas, ka šajā programmā jāiesaista arī vecāki un jāmāca arī viņiem. Bērni mācās no vecākiem, kaimiņiem, vecvecākiem un tāpēc viņi tā dara jau tālāk. Es uzgāju vienu eksperimentu, kur istabā stāvēja lelle, sēdēja bērni un ienāca pieaugušais un sāka sist un spert lellei. Bērni darīja tieši to pašu attiecībā pret lelli. Cita bērnu grupa un pieaugušais samīļoja lelli, iedeva buču un paglaudīja. Kā jūs domājat, ko darīja bērni? Pareizi! Bērni arī mīļoja lelli un deva tai bučas. Neviens (!) bērns lellei neiesita. Bērni nepiedzimst ar naidu sirdī. Viņi nezina to, ka pasaule ir slikta. Viņiem to iemāca apkārtējie – lamāties, spert, sist, apsaukāties.
Es jau esmu pieradis, ka man visriebīgākos komentārus raksta pieaugušas tantes un onkuļi. Ar bērniem un mazbērniem. Vienu no pretīgākajām vēstulēm man uzrakstīja sākumskolas skolotāja (!). Un man toreiz bija 15 gadu. Es nevaru iedomāties, ka es vakarā apsēžos pie datora un rakstu Montai, ka viņai ir drausmīga frizūra, Zanei – nav balss, Samantai – līkas kājas un Kristapam – lai pakaras. Es mēģinu iedomāties, kā tas notiek? Kā ienāk prātā cilvēkam rakstīt Roberto? man? Zutim? Kariņam?
Viņš uzvelk maiku, iepļauj aliņu, piesēžās pie datora, saraksta komentārus un tad, vakarā, iekāpj gultā un domā: Super! Šodien ļoti produktīva diena! Uzrakstīju pieciem lai nošaujas, vēl diviem par balsi un dejošanas prasmēm. AA, vēl tam tur ierakstīju, ka viņš ir pediņš un šitai, ka viņai ir nošļukuši pupi. Var mierīgi gulēt! Arlabunakti!
Es gribu saprast – ko jūs gribat panākt ar šo komentāru? Ko jūs domājat es izdarīšu?
Vai man dieniņ, Sarmīte no Pupuriem uzrakstīja, ka man mati jānogriež. Rīt par nodzīšu uz nullīti, lai viņai izpatiktu. Un Līga no Ogresgala uzrakstīja, ka kaucmindietes tā zupu nekad nevārīja. Un es dzēšu savu blogu, Instagramu, pārtaucu visas sadarbības un raudādams velku lauru lapu no tās nepareizās zupas, jo 1923. gadā tā nedarīja.
Es tiešām nevaru iedomāties, ka Vaira Vīķe-Freiberga vakarā pie vakariņu galda berzē rociņas un dalās ar kungu Imantu cik viltus profilu izveidoja un cik komentāru Tiktokā un FB ierakstīja un tad viņi sacenšas, kurš tad vairāk preteklības ir sarakstījis. Un tas, kurš zaudē, visu nākamo nedēļu mazgā traukus.
Vai tomēr tie ir ar dzīvi neapmierināti cilvēki?
Es tāpēc arī dalos ar šo cilvēku ierakstiem, jo viņi jau kaut ko gribēja pateikt ar to komentāru. Un droši vien kaut ko ļoti svarīgu! Kaut ko pat svarīgāku par izlasītu grāmatu, bērnu samīļošanu, zvanu mazbērniem, vakara tēju vīram vai sievai, izceptiem cepumiem vai vēl vienu apli apkāŗt mājai ar suni.
Tāpēc, ja jums mani mati tik ļoti traucē dzīvot savu dzīvi un jums šķiet svarīgāk par visu uz pasaules man to paziņot, lūdzu! Paldies par tām minūtēm, ko jūs man veltāt, jo nav jau nekā cita svarīgāka jūsu dzīvē, vai ne?”
