Romāns Meļņiks: Latvijā joprojām nav skaidras sistēmas, kuras nevalstiskās organizācijas un kāpēc valstij būtu jāfinansē
0
Plašu ažiotāžu raisījis premjera Andra Kulberga publiski paustais pārsteigums, ka no valsts budžeta tiek finansēta nevalstisko organizāciju piedalīšanās tautas viedokļu paušanā politiķiem Memoranda padomes ietvaros. Vieni sašutuši, ka tādējādi valsts it kā uzpērk sabiedrības viedokļa paudējus, otri, gluži pretēji, pārmet, ka bez šāda finansējuma pie lēmumu pieņēmējiem nonāks vien lielo uzņēmēju organizāciju balss, jo tikai tās spēj pašas apmaksāt savu pārstāvju darbu.
Abām pusēm ir sava taisnība. Taču pati diskusija aizēno daudz būtiskāku problēmu – Latvijā joprojām nav skaidras sistēmas, kas vispār nosaka, kuras nevalstiskās organizācijas un kāpēc valstij būtu jāfinansē.
Pašlaik vienā juridiskajā kategorijā atrodas pilnīgi atšķirīgas organizācijas. Vienas sniedz sabiedrībai būtiskus pakalpojumus. Citas pārstāv konkrētu sabiedrības grupu, piemēram, pacientus, cilvēkus ar invaliditāti vai uzņēmējus. Vēl citas apvieno kādas jomas profesionāļus un ekspertus. Un ir arī biedrības, kas izveidotas galvenokārt projektu īstenošanai vai šauru interešu aizstāvībai. Likuma priekšā tās visas ir vienādas biedrības.
Šķietami par kvalitātes filtru vajadzētu kalpot sabiedriskā labuma statusam, tomēr praksē tas šo funkciju nepilda.
Sabiedriskā labuma formulējumu iespējams atrast gandrīz jebkurai biedrībai, savukārt pats statuss laika gaitā kļuvis par birokrātisku procedūru ar plašām atskaišu prasībām. Tas vairs neļauj secināt, ka organizācija tiešām pārstāv plašākas sabiedrības intereses vai mazāk aizsargātas grupas.
Arī Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memorands nav šāds filtrs. Memorandu var parakstīt gandrīz jebkura organizācija, savukārt Memoranda padomē ievēl pašas organizācijas. Tas rada jautājumu, vai tiek ievēlēti tie, kas patiešām pārstāv nozīmīgu sabiedrības daļu, vai vienkārši tie, kuriem ir vairāk domubiedru un labāks kontaktu tīkls. Formāli sistēma nodrošina pilsonisko dialogu, taču nav pārliecības, ka tā vienmēr nodrošina plašākās sabiedrības interešu pārstāvību.
Tas nenozīmē, ka valsts nedrīkst finansēt nevalstisko sektoru. Gluži pretēji. Ir organizācijas, kuru darbs demokrātiskā valstī ir nepieciešams. Piemēram, tās, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti, pacientus, daudzbērnu ģimenes vai citas grupas, kurām pašām nav pietiekamu resursu savu interešu aizstāvībai. Valsts nevar sagaidīt, ka šīs organizācijas spēs uzturēt profesionālu ekspertīzi tikai no biedru naudām.
Taču finansējumam nevajadzētu būt piesaistītam organizācijas nosaukumam vai labām attiecībām ar konkrētu ministriju. Tam jābalstās skaidros, iepriekš noteiktos kritērijos.
Eiropas Savienībā šāda pieeja jau pastāv. Eiropas Komisija finansē nevis konkrētus nosaukumus, bet organizācijas, kas atbilst noteiktiem kritērijiem – tās apvieno plašu biedru loku, pārstāv visu attiecīgo nozari vai sabiedrības grupu, nodrošina demokrātisku pārvaldību, finanšu caurskatāmību un profesionālu kapacitāti. Ja kritēriji vairs netiek izpildīti, finansējums netiek piešķirts. Ja rodas cita organizācija, kas tos izpilda labāk, tā var pretendēt uz šo finansējumu.
Līdzīgu principu vajadzētu ieviest arī Latvijā.
Vispirms būtu jānošķir dažādi nevalstisko organizāciju veidi. Vieni kritēriji nepieciešami pakalpojumu sniedzējiem, citi interešu pārstāvības organizācijām, vēl citi profesionālajām asociācijām. Nevar pēc vieniem noteikumiem vērtēt retro automobiļu klubu un organizāciju, kas pārstāv desmitiem tūkstošu cilvēku ar invaliditāti.
Otrkārt, jāievieš objektīvi pārstāvniecības kritēriji. Cik biedru organizācija apvieno? Vai tā pārstāv visu nozari vai tikai nelielu grupu? Vai tās pozīcijas tiek demokrātiski saskaņotas ar biedriem? Vai tai ir profesionāla kapacitāte izvērtēt likumprojektus un sagatavot argumentētus priekšlikumus?
Treškārt, interešu pārstāvības finansējumam jābūt neatkarīgam no ministrijām. Pretējā gadījumā vienmēr pastāvēs aizdomas, ka organizācijas baidīsies asi kritizēt savu finansētāju. Valsts var finansēt sabiedrības interešu pārstāvību, taču tai nevajadzētu pirkt sev ērtu viedokli. Finansējums jāpiešķir konkursā uz vairākiem gadiem pēc iepriekš zināmiem kritērijiem, nevis atkarībā no tā, vai organizācijas paustais viedoklis sakrīt ar ministrijas nostāju.
Jādomā arī par mazajām organizācijām. Daudzviet Eiropā pastāv mehānismi, kas nodrošina nelielu pamatfinansējumu organizācijas darbības uzturēšanai – telpām, administrēšanai, vismaz viena darbinieka atalgojumam. Tas ļauj organizācijām nepazust starp projektu konkursiem un neveicina situāciju, kad izdzīvo tikai tās, kurām ir personiski kontakti vai visveiksmīgākie projektu rakstītāji.
Jāpārskata arī valsts deleģēto pakalpojumu sistēma. Daudzos gadījumos konkrēti pakalpojumi gadiem ilgi tiek deleģēti vienai organizācijai bez skaidras konkurences vai objektīviem atlases kritērijiem. Tas mazina caurskatāmību un bieži vien liedz cilvēkiem izvēlēties sev piemērotāko pakalpojuma sniedzēju. Ja valsts apmaksā pakalpojumu, cilvēkam pēc iespējas vajadzētu būt iespējai izvēlēties starp vairākiem kvalificētiem sniedzējiem, nevis tikai vienu.
Bija savulaik ideja ļaut iedzīvotājiem noteiktu daļu no samaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa novirzīt pašu izvēlētai nevalstiskajai organizācijai. Ideja šķiet pievilcīga, taču arī tai ir trūkumi – visvairāk iegūtu organizācijas ar vislabākajām komunikācijas un mārketinga iespējām, nevis obligāti tās, kuras veic sabiedrībai nozīmīgāko darbu.
Tieši tāpēc valstij tomēr jāuzņemas atbildība par skaidras un caurspīdīgas finansēšanas sistēmas izveidi. Demokrātijai ir vajadzīgas spēcīgas, neatkarīgas un profesionālas sabiedrības interešu pārstāvības organizācijas.
Taču tikpat svarīgi ir panākt, lai nodokļu maksātāju nauda tiktu piešķirta pēc saprotamiem un visiem vienādiem noteikumiem, nevis vēsturisku tradīciju, personisku kontaktu vai politiskas labvēlības dēļ.
Varbūt Memoranda padomes skandāls izrādīsies noderīgs tieši tādēļ, ka beidzot piespiedīs nevis strīdēties par atsevišķām organizācijām, bet sakārtot sistēmu kopumā. Jo jautājums nav par to, vai nevalstiskās organizācijas būtu jāfinansē. Jautājums ir – pēc kādiem principiem.
