Neskartību glabā mākslinieciski 3
Ieva Bulduros ir apguvusi apstādījumu plānošanu un floristikas prasmes, un viņa uz gravas iekārtošanu raugās profesionāli. Bērni un vīrs, rādot saimnieces veikumu, lepni saka: – Mamma mums ir māksliniece. – Uģis savu radošo būtību izpauž, veidojot celiņus, laukumus, kopjot upi.
Reizēm abiem pat rodas mazi ķīviņi, kur atstāt dabu pilnīgi neskartu, kur mazliet iejaukties, kur piefrizēt, kur īstā vieta kādam objektam. Saimnieki atzīst, ka pats grūtākais ir saglabāt robežu starp dabas neskartību un sakoptu, atpūtai tīkamu vidi. Sākumā mēģinājuši izkopt lielāku platību, taču daba daļu strauji ņēmusi atpakaļ. Tad sapratuši, ka dabai pretoties nevar – tikai saudzīgi sadzīvot.
Grūti pretoties arī dažādu dārza preču piedāvājumam, jo daudzas lietas, ieejot veikalā, šķiet tik glītas. Piemēram, reiz ļāvušies kārdinājumam un iegādājušies skaistus lukturīšus, izkāruši un secinājuši – nē, šajā vidē tie ir svešķermenis – un ņēmuši vien nost.
Saimnieki iedrošina darboties arī citus, kas vēlas darīt kaut ko neparastu. – Kad sākām īstenot savus sapņus un darboties skaistuma un dabas labā, gluži negaidot radās dažādas iespējas, lai varētu izsapņoto paveikt. Cilvēki ir gatavi piedalīties darbos, ja redz pozitīvu rezultātu, ja redz, kur paliek ieguldītais darbs vai līdzekļi. Piemēram, vietējais kokapstrādes uzņēmums palīdz ar materiāliem, jo kāpņu atjaunošanai vien tie vajadzīgi visu laiku. Līdz ar šo vietu esam ieguvuši daudz draugu un atbalstītāju. – Pastaigu dārzu iecienījuši arī apkārtnes skolu audzēkņi, jo te var apvienot pastrādāšanu, izkustēšanos un pikniku.
Fantāzijas sūnās un ūdenī
Ja dārzā vēlas saglabāt dabas klātbūtni, arī mazajām arhitektūras formām, dažādiem dizaina elementiem saimnieki iesaka izmantot dabas materiālus. Pašiem un ciemiņiem patīk Ievas veidotie floristikas darbi. Gar celiņu atsevišķās vietās izvietotas gan puķu kompozīcijas, gan meža radības – stirniņas, alnis, mežacūku ģimene. Visu veidojumu pamatā ir rūpīgas skices, pēc kurām top metāla karkasi, kam apkārt smalkāks siets. Ap tiem Ieva tin sūnas. Kārtu pa kārtai, līdz iegūta vajadzīgā forma. Sūnu skulptūras saglabājas ilgi, tās var atstāt dārzā visu gadu. Mitrumā pat kļūst sulīgi zaļas, jo šāds kažociņš turpina dzīvot. Jaunākais darbs ir lielais alnis, kam drīzumā taps draudzene. Veidojumi tīk arī meža radībām, un daži tos pat izvēlas savai mājvietai. Putniņi pamanās sūnu objektos ierīkot ligzdiņas un izauklēt bērniņus.
Ieva vairs nemeistaros zirnekļus – šādi radījumi ar visu tīklu jau bijuši, bet dažiem bērniem no tiem ir paniskas bailes.
Gar upes malu starp akmeņiem vīd vēl kādi Ievas veidojumi – ūdensģīmji. Vispirms viņa uzpūš vēlamā izskata seju no celtniecības putām, sīkās detaļas veido no plastilīna. Gatavam uzlej ģipsi. Kad forma sacietējusi, tajā ieklāj starpslāni un lej cementa masu. Jāatceras, ka atlējums būs spoguļattēls pirmajam veidojumam. Ūdensgaru sejas mitrumā strauji apsūbē, apaug ar aļģēm, iekļaujoties akmens krāvumos. Bērniem prieks, ja pēkšņi izdodas kādu saskatīt! Interesanti, ka dusmīgākās, nīgrākās sejas izpelnās lielākas ovācijas nekā mīlīgās.
