Saksofons, klavieres un ērģeles tiešsaistes koncertos 0
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas svinības vēsturiskā notikuma trīsdesmitgadē aizvadītas pieklusināti.
Tāpat kā citi svētku notikumi, uz virtuālo telpu pārcēlās arī tradicionālais latviešu kino maratons 4. maijā, un zīmīgi, ka šīgada programma pretstatā “Nameja gredzenam”, “Dvēseļu putenim” vai “Laika tiltiem” sniegusi visnotaļ kritisku ieskatu Latvijas nesenās pagātnes un tagadnes realitātē, par ko liecina Brigitas Eglītes dokumentālā lente “Sestā diena”, Jāņa Ābeles ekranizācija Jāņa Joņeva romānam “Jelgava’ 94” un – pāri visam – Jura Poškus spēlfilma “Kolka Cool”.
Tiesa, šāda izlase vismaz manā skatījumā patriotismu nekādi nemazina, un tas pats attiecas arī uz daudz abstraktāku mākslu – mūziku, ko pirmssvētku dienās un arī 2020. gada 4. maijā pārstāvēja divi koncerti kā turpinājums jau iepriekš aizsāktajiem tiešsaistes priekšnesumu cikliem.
VEF Kultūras pilī notiekošās programmas “Come prima” ietvaros 30. aprīlī uzstājās saksofonists Oskars Petrauskis un pianists Raimonds Petrauskis, savukārt 4. maijā Latvijas Radio 3 “Klasika” cikla “Viens pats studijā” koncerts pirmoreiz notika ārpus Radio ēkas, žurnālistei Intai Zēgnerei dodoties pie ērģelnieces Vitas Kalnciemas uz Rīgas Domu.
Taču vēl pirms tam – muzikāla pusstunda ar brāļiem Petrauskiem, viņiem atskaņojot mūziku, kas, pēc pašu interpretu domām, varētu klausītājus iedvesmot krīzes situācijas laikā.
Un te nu man ir atšķirīgs viedoklis, kas, protams, neizslēdza vienu no šādas tiešraides vērtīgākajiem pienesumiem – VEF Kultūras pils Lielās zāles akustiski šaubīgās telpas apstākļos interneta pārraide klausītājiem deva jūtamu pretimnākšanu.
Tas tad arī palīdzēja uztvert uzstāšanās labākās iezīmes: Oskara Petrauska spēlē saksofons divos dažādos reģistros skan savstarpēji kontrastainā tembrālā kolorītā, abus rakursus vienojot brīvam elpojumam, noslīpētai skaņas kontrolei un vizuļojošai emociju gammai; Raimonda Petrauska sniegums aicināja ieklausīties krāšņākos klavieru akordos un saistošākos harmoniskos atradumos; pēc visai pieticīgā skaņdarbu tematiskā pieteikuma turpmākie risinājumi regulāri izvērtās aktīvās un priecējošās saksofona improvizācijās.
Cits jautājums par repertuāru un pašas programmas jēgu. Viena koncerta ietvaros Gija Kančeli, Komitass, Maikls Džeksons, Intars Busulis, Ēriks Ķiģelis, Ēriks Ešenvalds un piedevām vēl latviešu tautasdziesma, tāpat kā iepriekšminēto autoru darbi, pašu interpretu aranžējumos – un šāds sajaukums parasti neliecina ne par ko labu.
Jāteic gan, ar vienu negaidītu pārsteigumu, jo “Laika dziesmiņa” šādā interpretācijā izrādījās patiesi rosinoša, bet Ērika Ķiģeļa periods grupai “Līvi” jau arī bija pats labākais.
Kas attiecas uz visu pārējo – vai bija vērts no Gijas Kančeli daiļrades nospēlēt divus īsus motīvus, no garīgās mūzikas meistara Komitasa – otršķirīgo miniatūru “Aprikožu koks”, un tā tālāk, to vēl piesārņojot ar lētiem sintezatora efektiem?
Un kādēļ no daudzskaitlīgās Ešenvalda daiļrades vajadzēja izvēlēties tieši korim rakstīto “O salutaris hostia”?
Vai tad latviešu mūzikā trūkst oriģināldarbu saksofonam un klavierēm? Un ja nu tomēr, tad tādus jāaicina uzrakstīt.
Arī 4. maija programmas translācija pirmām kārtām deva iespēju iepazīt to, kas publikai parasti paliek tikai nojaušams.
Te varēja uzzināt, cik būtiska loma ir ērģelnieka asistentam – šajā gadījumā Lienei Andretai Kalnciemai –, noskaidrot pāris zīmīgas detaļas par Rīgas Doma ērģelēm, un ne tikai dzirdēt, bet arī skaidri redzēt, cik patiesībā sarežģīts ir solistes Vitas Kalnciemas izvēlētais repertuārs.
Ne velti vairāki šo skaņdarbu autori – Aivars Kalējs, Ādolfs Ābele, Alfrēds Kalniņš – paši ieguvuši respektējamu ērģelnieku reputāciju, un Vita Kalnciema nebūt neatpaliek – viņas priekšnesumā tādi virtuozi opusi kā Aivara Kalēja tokāta par Jāņa Mediņa kora dziesmu “Tev mūžam dzīvot, Latvija” un Alfrēda Kalniņa variāciju par Jāņa Kalniņa tēmu “Lai līgo lepna dziesma” fūga un fināls izskanēja vienlīdz precīzi un aizrautīgi, savukārt Ādolfa Ābeles “Atmiņu dārza”, Lūcijas Garūtas “Meditācijas” un Imanta Zemzara klavierdarba “Patiesība” transkripcijas lasījumos lirisks jūtīgums un filosofiska apcere izgaismojās trijos dažādos variantos.
Klāt vēl Marģera Zariņa “Ugāles sarabanda” no svītas “Kurzemes baroks”, Jāņa Norviļa korāļapdare “Cēli kā dzimtenes dievnami” un Jāņa Mediņa “Parafrāze par Alfrēda Kalniņa tēmu”, un arī šajās interpretācijās tembrāla daudzveidība apvienojās ar muzikālās domas dziļumu.
Ja nu kāda koncertpro-gramma spēj aizkustināt patriotiskā ziņā, tad Vitas Kalnciemas izvēle tam būtu ideālam tuvs piemērs.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka Alfrēda Kalniņa variācijas noteikti vērts atskaņot pilnībā, un arī Aivara Kalēja tokāta izceļas ar māksliniecisku piepildījumu.
Arī tādēļ, ka lakoniskajā svētku programmā bija pārstāvēta tikai neliela daļa no latviešu ērģeļmūzikas bagātībām, kuras veidojuši arī Romualds Jermaks un Pēteris Vasks, Tālivaldis Ķeniņš un Andris Dzenītis. Šo un vēl citu autoru partitūras Vita Kalnciema katrā ziņā spētu iedzīvināt augstā radošā kvalitātē.
