Sankciju dubultā seja: Chatham House brīdina par cilvēktiesību risku 0
Londonā bāzētais politikas institūts Chatham House jaunākais pētījums “Understanding and improving sanctions today” (2025) atklājis, ka sankcijas, kas paredzētas kā instruments pret autoritāriem režīmiem, bieži vien nesasniedz mērķi un rada blakusefektus, kas var smagi ietekmēt iedzīvotāju cilvēktiesības.
Institūts nule kā publicētajā pētījumā akcentē — sankcijām ir potenciāls būt efektīvam ārpolitikas instrumentam, taču tikai tad, ja tās tiek ieviestas ar padziļinātu sagatavošanos, konsekventu mērķtiecību un rūpīgu uzraudzību. Tās nedrīkst izmantot spontāni vai bez konteksta.
Pēc ziņojumā rakstītā, formāli sankcijas tiek ieviestas, lai vājinātu konkrētus režīmus, apturētu kara finansēšanu vai piespiestu ievērot starptautiskās tiesības. Tomēr pētījumā uzsvērts, ka praksē bieži tas ierobežo “parasto” cilvēku ikdienas dzīvi – sākot no zālēm un pārtikas, līdz pieejai starptautiskiem finanšu pārskaitījumiem.
Autori Christopher Sabatini un Lydia Isard uzsver, ka sankciju humanitārā ietekme bieži ir nepietiekami izvērtēta. Sankciju režīmi kavē palīdzības organizāciju darbu, sarežģī humāno preču importu un ierobežo banku iespējas apstrādāt maksājumus pat tad, ja runa ir par pārtiku vai medikamentiem. Rezultātā lielākais slogs gulstas uz tiem, kuriem jau tāpat ir vismazāk resursu – slimniekiem, bēgļiem, cilvēkiem ar zemiem ienākumiem.
Vēl viens būtisks aspekts – sankcijas dažkārt rada pretēju efektu. Tās nevis veicina demokrātiskas pārmaiņas, bet gan palīdz autoritārajiem režīmiem veicināt propagandu: “Rietumi soda tautu, nevis valdību.” Tas palielina neuzticēšanos starptautiskajai kārtībai un dod režīmiem iespēju nostiprināt kontroli, atsaucoties uz ārēju ienaidnieku.
Chatham House iesaka vairākus uzlabojumus:
•Precīzāk mērķētas sankcijas, kas vērstas pret konkrētiem uzņēmumiem, kuri, piemēram, atbalsta un finansē karu, nevis sankcionēt veselu ekonomikas nozari.
•Humāno izņēmumu skaidra definīcija, lai pārtika, medikamenti un palīdzība neaizķertos birokrātiskos filtrus.
•Pastāvīgs dialogs ar NVO un palīdzības sniedzējiem, kuri vislabāk redz, kā sankciju mehānismi ietekmē cilvēku ikdienu.
•Regulāra sankciju ietekmes izvērtēšana, iesaistot neatkarīgus ekspertus, lai laicīgi pamanītu negatīvās sekas un koriģētu pieeju.
Autori uzsver – sankcijām nedrīkst būt tikai simboliska nozīme. Tām jābūt daļai no plašākas stratēģijas, kas apvieno diplomātiju, dialogu un atbalstu sabiedrības attīstībai. Pretējā gadījumā sankciju politika riskē kļūt par instrumentu, kas aizskar to pašu vērtību, ko rietumi publiski sola aizstāvēt – cilvēktiesības.
