Kultūra
Mūzika un deja

“Vajag arī ko atstāt sev un laikam.” Saruna ar Paulu Dambi0


Pauls Dambis: “Es arī kolēģiem skaņražiem neieteiktu, ka visu laiku visu vajag tikai pārdot. Vajag arī ko atstāt sev un laikam.”
Pauls Dambis: “Es arī kolēģiem skaņražiem neieteiktu, ka visu laiku visu vajag tikai pārdot. Vajag arī ko atstāt sev un laikam.”
Foto: Karīna Miezāja

Komponists, pedagogs, ērģelnieks, diriģents un mūzikas publicists PAULS DAMBIS (dz. 1936) 25. februārī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves svinīgā ceremonijā saņems Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu mūzikā.

Klasiskās mūzikas cienītājiem Pauls Dambis zināms kā plaša žanru diapazona komponists, viens no pazīstamākajiem mūsdienu latviešu klasiskās mūzikas skaņražiem, komponējis operas, vokāli instrumentālos darbus, kora dziesmas un ciklus, kā arī vokālo kamermūziku.

“Kad lietus un vēji sitas logā”, “Fronte tēva pagalmā”, “Šahs briljantu karalienei”, šīs ir tikai dažas no 22 filmām, kurām skaņradis sarakstījis mūziku. Gandrīz tikpat daudz Pauls Dambis rakstījis arī teātra izrādēm.

“Esmu gana atskaņots un gandarīts,” mūsu sarunā teic pats komponists.

Dambja kungs, 2006. gadā saņēmāt “Lielo Kristapu” par mūziku filmai “Kanta kaps”. Jums piešķirts arī Triju Zvaigžņu ordenis, kuru saņēmāt kopā ar Valsts prezidenta Pateicības rakstu par mūža ieguldījumu mūzikā. Bet Lielo mūzikas balvu, ja nemaldos, līdz šim neesat saņēmis nevienā kategorijā…

P. Dambis: Jā, tā ir. Ir bijušas dažādas citas balvas, bet Lielā mūzikas balva man tagad piešķirta pirmo reizi. Bet nu jau ar šo ziņu esmu samierinājies.

Man nekad nav bijusi īpaša vēlme plātīties un publiskoties.

Mīlu dzīvot savā pasaulē.

Bet vai komponists vispār var dzīvot un tikt atskaņots bez zināmas publicitātes?

Bet, protams! Tādu piespiedu publiskošanos izjutu astoņdesmitajos, kad biju Komponistu savienības priekšsēdētājs, tad vienmēr vajadzēja dižoties. Bet ja visu ņem pie sirds un dara nopietni… Tas bija smags laiks, kas atstāja arī savu iespaidu.

Taču, par darbu publicitāti runājot, ja izpildītājmāksliniekiem tavs skaņdarbs būs pie sirds, mūziķu vidē aizies tāpat. Kad septiņdesmitajos kopā ar Imantu Lešinski un Māri Čaklo bijām Kanādā, dzejnieku tajā sabiedrībā jau bija ievedusi Velta Toma, bet mana mūzika vairāk bija zināma tikai no nosaukumiem.

Starp citu, Lešinskim tas bija pēdējais izbrauciens no Latvijas, pēc tam viņš aizmuka uz Ameriku. Un kopā ar mums bija arī kāds “žurnālists”, kas sēdēja maliņā, piesarcis kā ķirsis. Tādi pavadoņi jau tolaik bija.

Un tad vēlāk rīkot manus autorkoncertus Amerikā interese radās Ņujorkas latviešu korim un tā mākslinieciskajam vadītājam, diriģentam un komponistam Andrejam Jansonam, kurš ļoti aktīvi nodarbojās ar latviešu mūzikas ieviešanu tajā kontinentā.

Vai šodien latviešu mūzika ir tik plaši pazīstama pasaulē, kā tā būtu pelnījusi?

Pēdējā laikā – jā. Bet šī izlaušanās prasīja daudzus gadus.

Un lielākais pārsteigums, ka to veicināja dāmas – kā tagad Gundega Šmite.

Man prieks par mūsu komponistēm, jo mūsu skaņrades neraksta sievišķīgu mūziku, bet viņu darbi ir ļoti eiropeiska, vīrišķīga mūzika, un viņas, paldies Dievam, nav feministes. Kas bija agrāk? Lūcija Garūta, pēcāk Paula Līcīte, un viss. Ilgu laiku tukšums. Tad nāca Selga Mence, kura pēcāk izaudzināja ļoti daudzus citus jaunus skaņražus.

Selga Mence ir jūsu audzēkne, tāpat kā Leons Amoliņš, Ilona Breģe, Valdis Zilveris… Varam priecāties, ka pēdējos gados klasiskā mūzika tautā ir cieņā, piemēram, Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts jau tagad izpirkts, ka zāle lūst.

Jā, par spīti tam, ka pops ar saviem bezgala piezemētajiem tekstiem nosit interesi par mūziku vispār. Jaunieši pa ielu staigā ar austiņām, nopietno mūziku tā neviens neklausās. To var baudīt mājās klusumā, mierā, nevis skrienot vai braucot ar velosipēdu.

Turklāt pops ir ārkārtīgi agresīvs, mēģina izspiest jebkādu citu konkurējošu mūziku,

kas gan ne vienmēr, par laimi, izdodas, jo ir tādas personības kā Vasks un Perts, kas panāk pretējo, un daudzi no austiņklausītājiem sāk nākt uz klasiskās mūzikas koncertiem.

Pēdējā laikā sākam apjaust, ka dārgs ir ne tikai televizors vai itāliešu dīvāns, bet nepieciešamība paskatīties arī augšup, ielūkoties un ieklausīties Visumā.

Pirms pāris gadiem izdevniecība “Musica Baltica” laida klajā nošu grāmatu ar saulainu un krāšņu vāku kā ziedošu pļavu “Trīs dziesmu cikli jauktajam korim” ar jūsu “Jūras dziesmām”, “Ganu balsīm” un “Danču dziesmām”. Lai atainotu Rundāles gana balsi, Bārtas gana balsi un Kabiles gana balsi, tie pakalni un lejas laikam jāizstaigā…

Pirmie un spēcīgākie folkloras iespaidi gūti vēl Zinātņu akadēmijas ekspedīcijās studentu gados Latgalē. Pirmo reizi sastapos ne tikai ar man galīgi nesaprotamo – latgaliešu valodu –, bet arī ar mūziku, kas uz mani ārkārtīgi spēcīgi iedarbojās.

Kārsavā pie pašas Krievijas robežas vēl dzīvoja latvieši, vecas māmuļas, kas bija dziedājušas vēl Melngailim. Kārsava, Ludza – mans tā laika areāls, kur staigāju apkārt, tvēru, uzsūcu, radīju.

Viendien Ludzā četras sievas, kad jau bija noskandējušas man lēveni dziesmu, pēkšņi iedziedājās tādā negaidītā četrbalsīgā saskaņā, emociju gammā … Kā zibens spēriens! Sapratu, ka esmu nonācis pasaulē, kur nav ne apakšas, ne augšas, ne malu, ne sānu, nekādu robežu, kur vienkārši peldu, baudu, ka tieši te ir mūzikas sirds. Tajā iespaidā arī radās manas pirmās kora kompozīcijas “Kūko dzeguzīte” un “Vakars nāca”.

Tā ir viena no nedaudzajām jūsu kordziesmām, kas atskaņotas Dziesmu svētkos. 1998. gadā “Vakars nāca” izskanēja latviešu diriģentes no Anglijas Lilijas Zobens lasījumā.

Jā, viņa arī ir viena no tām, kas manas dziesmas popularizēja Anglijā, tāpat kā Andrejs Jansons Amerikā. Arī tepat tuvāk, Eiropā, ik pa laikam nejauši izdzirdu, ka tas vai cits koris ārpus Latvijas atkal nodziedājis kādu manu dziesmu.

Kad 2012. gadā Milvokos notika latviešu Dziesmu svētki Amerikā, turienes latvieši jauktā kora “Ogre” diriģentam Jānim Zirnim lūguši, lai koris nodzied tieši jūsu 42. psalmu, dziedātāji ņēmušies ne pa jo­kam, jo nav noslēpums, ka jūsu dziesmas grūti izdziedamas.

Es jau rakstu profesionāliem dziedātājiem, taču kordiriģents Jānis Zirnis ir fenomenāls savā aizrautībā, pieder retajiem, kam varu pilnībā uzticēties. Viens no maniem mīļākajiem koriem ir arī viņa vadītā “Ausma”, kurai, kā sācis rakstīt, tā rakstīju arvien grūtāk un grūtāk…

Atklāti sakot, varbūt tāds grēks man piemīt.

Ļoti cenšos izstrādāt tautasdziesmas materiālu, lai tas būtu mans,

lai tā nebūtu tautasdziesmas apdare, bet oriģinālmūzika. Un tad ir diezgan grūti iekausēt tautasdziesmas intonācijas manā domāšanā, muzikālajā fantāzijā. Tā ir sintēze, kur neviens nav zaudētājs. Es neatņemu tautasdziesmai tās vērtību, skaistumu, necenšos arī izpušķot kā daža laba komponista tautasdziesmu apdarēs, kas ir tik krāšņas, skaistas, ka ir tikai apdares, tur paša komponista filozofijas nav klāt.

Pašam jau gan grūtāk spriest, bet, dzīvojot ārpusē, muzikologs un vijolnieks Joahims Brauns pirmais vācu presē atļāvās runāt par jauno folkloras vilni, piesaucot igauni Veljo Tormisu, lietuvieti Bražinski un Dambi… Bijām trijotne, kura lauzās laukā no klasicisma sprosta, un pamazām jaunais vilnis aizlocījās pa visu savienību.

Bet atgriežoties pie “Jūras dziesmām” – cikls veltīts tiem, kas bēga prom no Latvijas laivās, palika jūrā, sava veida rekviēms bāleliņiem, kas vairs nepārnāks. Starp citu, “Jūras dziesmas” to radīšanas laikā Kultūras ministrija neiegādājās. Tās pirmo reizi oficiāli izdeva tikai jūsu nule minētajā krājumā.

Un šobrīd, kad nav nekādu politisku aizliegumu un ierobežojumu, cik pavērts ir komponista ceļš pie klausītājiem?

Nesen uzrakstīju trīs solo dziesmu ciklu klavierēm, balsij un klarnetei “Kuršu gadarak­sti”. Mazliet izmantoju dainas. Dziesmas ir par pēdējiem mežabrāļiem, kuri cīnījās Kurzemes mežos vēl piecdesmitajos gados.

Jau kopš padomju laikiem bieži eju uz toreizējo Filharmoniju jeb tagadējo Lielo ģildi, kur arvien notiek interesanti koncerti. Un pretim Lielās ģildes ieejai ir tāds gaitenītis, kas pa trepītēm ved uz augšu, kur tagad atrodas kāds plānošanas birojs. Bet agrāk tā vieta piederēja padomju pretizlūkošanas “brālībai”.

Vēl tur ir tāda iebrauktuvīte, vārti, kas vienmēr bija ciet, un neliels pagalms.

Cik man stāstīts, tajā kravas mašīnā ieveda sagūstītos mežabrāļus. No turienes ārā neviens neiznāca. Tagad par toreizējiem notikumiem maz liecību, diemžēl pie tām durvīm nav pat piemiņas plāksnes. Pianistei Agnesei Egliņai un viņas radošajiem domubiedriem pērnā gada 11. novembrī sanāca jauks atskaņojums Radio studijas koncertzālītē.

Bet ar pasūtinājumiem jābūt uzmanīgam, jo naudas Valsts kultūrkapitāla fondam ir pavisam maz.

Koris vai diriģents nevar turp aiziet un darīt zināmu, ka, lūk, pasūtīs skaņdarbu. Dambis nav tā zvaigzne, par kuru tur sacīs – jā, maksāsim, droši rīkojieties. Tur arī ir sava veida mākslinieciski ekonomiskā politika. Un tas ir saprotams.

Saistītie raksti

Bet es daru savu darbiņu. Ja kādu skaņdarbu paņem, ļoti labi. Pie diriģenta Māra Sirmā un Valsts akadēmiskā kora “Latvija”, arī pie diriģenta Jāņa Zirņa ir vir­kne dziesmu, par kuru eksistenci Valsts kultūrkapitāla fondam nav pat jausmas, tāpat kā par daudziem instrumentāliem darbiem.

Savā laikā Kaspars Putniņš ar Radio kori atskaņoja manas “Eņģeļu dziesmas” pēc Dantes “Dievišķās komēdijas”… Bet es par atlīdzību tik dikti neuztraucos. Galvenais, lai izpildītājiem patīk, lai viņiem būtu gandarījums. Un nevar jau gaidīt, lai katrs izpildītājs pieprasītu kompensāciju par skaņdarbu. Es arī kolēģiem skaņražiem neieteiktu, ka visu laiku visu vajag tikai pārdot. Vajag arī ko atstāt sev un laikam.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.