Foto – Shutterstock

Sieviete, kas nekad nepiedos: “Man tika atņemta bērnība, jo man bija jārūpējas par cilvēku, kuram vajadzēja rūpēties par mani” 46

“Kura ir māte un kura meita šajās attiecībās? Tas ir jautājums, ko manā jaunībā man bieži uzdeva ģimene, draugi un pat pilnīgi svešinieki. Jautājums, uz kuru dažreiz man bija grūti atbildēt,” ar savu skaudro stāstu “Metro” dalījusies kāda sieviete.

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 30
Kokteilis
“Tāds mīlestības putekļu mākonis mūs ir apņēmis…” Sējānu pāris dalās laimē, atgriežoties mājās ar jaundzimušo meitiņu
Kokteilis
FOTO. No politiķiem par aktieriem: mākslīgais intelekts nosaucis 5 latviešu politiķus, kuri uz skatuves justos kā zivis ūdenī
Lasīt citas ziņas

“Redziet, mana māte bija alkoholiķe, un man tika atņemta bērnība, jo man bija jārūpējas par cilvēku, kuram patiesībā vajadzēja rūpēties par mani,” viņa norāda.

“Manā 11. dzimšanas dienā mani vecāki izšķīrās, un mēs ar māti pārcēlāmies uz nelielu ciematu Anglijas dienvidrietumos. Tur sākās īstās problēmas. Ik pa laikam redzēju savu tēti, bet tikai tad, kad mamma gribēja no viņa uzturlīdzekļu naudu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Mana māte dzēra diezgan daudz – katru dienu. Viss izvērtās diezgan ačgārni – es kļuvu par to, kas rūpējās par ēdienu, lai būtu tīras drēbes un tiktu uz skolu. Šķita, ka viņa nekad par to neuztraucās,” viņa atceras.

“Kamēr biju skolā, saņēmu zvanus, lai nāku pēc mātes un aizvedu viņu mājās, jo viņa bija pārāk piedzērusies, lai varētu par sevi parūpēties.”

Ar to vien nepietika, sieviete stāsta: “Viņa arī bija vardarbīga pret mani. Es nebiju sliktāka par jebkuru citu tāda vecuma bērnu, taču viņa mani sita par ļoti maznozīmīgām lietām, piemēram, nepatikšanām stundās. No vienas puses, es viņu ienīdu un gribēju, lai viņa pazūd no manas dzīves, bet, no otras puses, viņa joprojām bija mana māte, un tāpēc es jutu, ka man kā viņas meitai ir kaut kāds nepareizs aprūpes pienākums.”

“Situācijas pasliktinājās, kad man palika 12 gadi,” atceras sieviete. “Kāds vecāks vīrietis drīz vien kļuva par ‘ģimenes draugu’. Viņš redzēja, ka esmu neaizsargāta, un sāka mani seksuāli izmantot; mana māte zināja, kas notiek. Viņa absolūti neko nedarīja, lai to apturētu. Viņa zināja, ka viņš man dod naudu galvenokārt par seksuālām darbībām, un tā kā tā viņai bija dzēriena nauda, viņa izvēlējās ignorēt notiekošo. Viņa vienkārši tukši pajautāja, cik daudz naudas man ir, un tad vienkārši atņēma to no manis.”

“Viņa vēroja, kā tas mani lēnām iznīcināja. 14 gadu vecumā es lietoju narkotikas un iekļuvu visādās nepatikšanās. Es sāku neiet uz skolu un tā vietā dzēru, lai mazinātu sāpes par to, kas ar mani notiek. Es sāku pārvērsties par savu mammu.”

Sieviete uzsver: “Tad, kad man bija 15, es sāku cīnīties. Man tas bija apriebies – tā zemā un nevērtīgā sajūta. Tas, ka jutos kā viņa.”

“Kādu dienu viņa mani izdzina no mājas”

“Draugi man teica, ka šīs nav normālas mātes un meitas attiecības un ka man no viņas ir jātiek prom, lai kaut ko mainītu savā dzīvē.”

Reklāma
Reklāma

“Kādu dienu viņa mani izdzina no mājas pēc milzīga strīda. Viņa bija piedzērusies iepriekšējā vakarā un teica šausmīgas lietas par mani. Man nebija, kur iet, tāpēc dažus gadus pavadīju uz dīvāna pie dažādiem draugiem vai sliktākajā gadījumā – guļot parkā. Tas bija grūti. Es prātoju, vai man nevajadzētu vienkārši norīt savu lepnumu un doties mājās, bet tad es atcerējos sāpes, ko viņa lika man pārdzīvot.”

“Es nolēmu viņu turēt rokas stiepiena attālumā un koncentrējos uz izdzīvošanu. Es būtībā biju bezpajumtniece, un man bija jākoncentrējas uz savas dzīves sakārtošanu.”

Kad man palika 18 gadi, es pārcēlos uz sieviešu kopmītni un sāku veidot savu dzīvi. Es dabūju darbu naktsklubā un sāku vairāk domāt par sevi. Es gribēju kārtīgi nostabilizēties, iegūt labu darbu un dzīvesvietu,” viņa stāsta. “Galu galā es dabūju darbu veikalā un sāku normāli pelnīt. Beidzot es jutu, ka lietas ap mani patiešām mainās.”

“Bet, kad pēc pāris gadiem piedzima mana māsa, es atkal sāku justies piesieta pie savas mātes, jo zināju, ka mana māsa varētu piedzīvot to, ko es bērnībā. Attiecības ar māti nebija risinājums, tāpēc es pārliecinājos, ka saziņas līmenis ir minimāls un runāju ar viņu tikai par savu māsu. Mana māsa pavadīja savu bērnību audžuģimenē un ārpus tās; lai kā es gribēju uzturēt attiecības ar viņu, tik bieži pārvietojoties, mēs nevarējām satuvināties.”

“Viņš bija šausmās par to, ka kāds, kuru viņš mīlēja, tik ilgi klusībā cietis”

Dzīvē viss pavērsās pavisam citādi, kad sieviete satika savu pašreizējo vīru: “Aptuveni tajā pašā laikā, kad man bija 19, es satiku savu tagadējo vīru. Viņš nāca no stabilas vides un ļoti labi ietekmēja mani. Mans vīrs kopumā bija šokēts par lietām, ko man nācās pārdzīvot, taču es lielāko daļu paturēju sevī.

Viņš man parādīja, kas ir normāla dzīve, piemēram, aizveda mani uz zoodārzu pirmo reizi un nopirka man drēbes, kurās nebija caurumu.”

“Man joprojām zvanīja cilvēki (gan mani, gan viņas draugi), sakot, ka mana mamma ir krogā piedzērusies un ka man nāksies ar viņu tikt galā. Bet es no tā izvairījos. Es viņiem teicu nē, es nebiju viņas aprūpētājs un man bija sava dzīve. Es biju tik dusmīga uz viņu… Ja vien mana mazā māsa nebūtu pakļauta riskam, es viņu vienkārši ignorētu… ”

“Pēdējo reizi savu mammu klātienē redzēju pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad piedzima mans pirmais dēls. Kopš tā laika viņai nav bijis nekāda sakara ar mazdēliem. Es to esmu apzināti uzturējusi, jo, kamēr manā ķermenī ir elpa, viņi netiks pakļauti šāda veida indei.”

“Pēc 13 gadiem, 27 gadu vecumā, pēcdzemdību depresijā pēc mana otrā bērna piedzimšanas, man beidzot izdevās pastāstīt savam vīram par to, kas ar mani notika. Es paskaidroju, ka pret mani ir izturējies vardarbīgi vīrietis, un mana māte zināja un neko nedarīja. Bija tik grūti atrast vārdus, ko viņam pateikt, bet es zināju, ka tas ir jādara, jo tas bojāja manu garīgo veselību un ļoti ietekmēja to, kas es esmu kā personība.”

“Viņš bija šausmās par to, ka kāds, kuru viņš mīlēja, tik ilgi klusībā cietis. Viņš apsolīja, ka izvedīs mani cauri sāpēm un ciešanām un sniegs man nepieciešamo palīdzību, lai pārvarētu savu šausmīgo bērnību. Tagad, kad to zināja kāds cits, es jutos atvieglota. Daži jautātu, kāpēc es tik ilgi atliku, lai viņam kaut ko pateiktu, bet es jutu tik lielu kauna un vainas apziņu. Es baidījos, ka tas mainīs to, kā mans vīrs uz mani skatās.”

“Man bija jāatbrīvo sevi, lai dzīvotu tādu dzīvi, kādu vēlējos”

Tagad mēs ar māti vispār nerunājam. Es ar viņu pārtraucu uzturēt kontaktu tieši pirms pandēmijas, kad viņa piezvanīja policijai, pastāstīja, ka bērnībā esmu cietusi no vardarbības, un aizsūtīja viņus uz manu māju. Es viņiem pastāstīju, kas ar mani noticis, un viņi man jautāja, vai es nevēlos iesniegt sūdzību par vardarbību. Es atteicos. Biju samierinājusies ar to, tāpēc man šķita, ka manai ģimenei tas nebūs risinājums.”

“Es skaidri pateicu, ka nevēlos ar viņu vairs neko darīt. Es viņu uzreiz bloķēju visos sociālajos medijos, bloķēju arī tālruņa numuru un tagad ar viņu vairs nerunāju,” stāsta sieviete. “Par laimi, mana māsa tagad ir pietiekami veca, lai pati veiktu savas dzīves izvēles. Un tagad, kad viņa ir pieaugusi, mums ir ļoti cieša un īpaša saikne, par ko esmu ļoti pateicīga.”

“Mana dzīves misija ir audzināt savus bērnus tā, kā būtu vēlējusies uzaugt es. Nevar noliegt, ka man joprojām ir dienas, kurās ir grūti, jo katrai meitenei taču vajag savu mammu, vai ne? Es pieņēmu grūtu lēmumu, lai viņa manā dzīvē nebūtu, taču tas bija pareizais.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.