Glābt māti vai bērnu? Soctīkos izvērtusies vētraina un emocionāla diskusija 0
Diskusija sociālajā tīklā “Thread” izraisījusi spēcīgas emocijas un dažādus viedokļus – ko izvēlētos sieviete, ko vīrietis, ja dzemdībās nāktos izšķirties starp mātes un jaundzimušā dzīvību?
Sociālajos medijos kāda lietotāja uzdeva skarbu, bet eksistenciālu jautājumu: “Ja dzemdībās ārsts pasaka, ka jāglābj vai nu māte vai dzimstošais bērns. Ko jūs izvēlētos (sieviete no mātes skatapunkta un vīrieši no tēva skatapunkta?)”
Šis pavediens kļuva par sāpīgu, bet vajadzīgu diskusiju, kurā desmitiem cilvēku dalījās ar saviem uzskatiem, pieredzi un emocijām.
“Maniem trīs bērniem nav jāzaudē mammu”
Viena no diskusijas dalībniecēm atklāti raksta: “Es izvēlētos, lai glābj mani, jo maniem trīs bērniem nav jāzaudē mammu… un viņus neviens tā nekad nemīlēs kā es.”
Šis komentārs atgādināja daudziem, ka vecāku lēmumi bieži balstās jau esošajā ģimenē – bērnos, kuri jau ir šajā pasaulē un kuru dzīvi pārrakstītu mātes zaudējums.
“Vīrs nevar to uzņemties”
Vīriešu viedokļi bija dažādi, bet viens komentētājs pauda konkrētu skatījumu: “Domāju, ka tādi gadījumi nevar būt, vīrs nevar to uzņemties, jo jebkurā situācijā viņš jutīsies vainīgs visu mūžu. Tas defaultā jau pēc kaut kāda protokola jāuzņemas slimnīcai. Vismaz man tā liekas.”
Šis komentārs izgaismo arī vīriešu emocionālo stāvokli šādās situācijās, kur lēmums, lai arī teorētiski “tēva rokās”, realitātē nes milzīgu emocionālo nastu.
“Tāda kārtība – glābj sievieti”
Vēl kāda sieviete uzsvēra, ka jautājums nemaz nav jāuzdod, jo atbilde esot skaidra: “Neuzdod tādu jautājumu, glābj vispirms sievieti. Tad, kad es biju laimīgi sašūta un varēju ar pilnu sparu žēloties, priekš kam esmu izglābta, jaukās māsas pēc visiem iespējamiem mierinājumiem beigās teica: tāds algoritms, tu drīksti nožēlot visu, ko gribi, bet mediķi nedrīkst citādi rīkoties.”
Šeit parādās arī reālā medicīniskā prakse, ka ārsti vadās pēc protokoliem, kas paredz glābt dzīvotspējīgāko, visbiežāk – māti.
“Es nešaubīgi atdotu savu dzīvību”
Tomēr ne visas sievietes izjūt šo protokolu kā vienīgo pareizo ceļu. Kāda komentētāja raksta ar dziļu pārliecību: “Pareizi laikam ir teikt, ka mātei un bērniņam bez mammas nekāda sapņu bērnība nebūtu… bet tik un tā, ja man kā mammai pajautātu, vai glābt mani vai bērnu, es nešaubīgi atdotu savu dzīvību.”
Šāds upurēšanās gars daudziem šķiet cildens un instinktīvs, bet citi atgādina par realitāti pēc tam.
“Es sev pati 1. vietā”
Vēl kāda sieviete uzsvēra savu prioritāšu skaidrību dzīvē: “Katram, protams, savi uzskati un redzējums uz dzīvi, bet es dzīvoju pēc principa: es sev pati 1. vietā, tad nāk mans partneris/vīrietis, tad nāk bērni. Mans vīrietis dzīvo ar tieši tādu pašu skatījumu. Tāpēc jāglābj māte.”
Šis komentārs izraisīja pretrunīgas emocijas, taču arī atgādināja, ka vērtību hierarhijas cilvēkiem ir dažādas, un tās jārespektē.
Kāpēc šādas diskusijas ir vajadzīgas?
Lai arī šādas situācijas reālajā dzīvē ir reti sastopamas, tās rosina domāt par dzīves prioritātēm, vērtībām un emocijām, kas saistītas ar dzemdībām, vecākiem un medicīnu. Diskusija, kas sākās ar vienu smagu jautājumu, izvērtās par dziļu, patiesu sabiedrības spoguli.
