Kad palīdzība nozīmē arī ziņošanu par vardarbību – ārstu loma pacientu aizsardzībā vardarbības gadījumos 0
Zvērināta advokāte, RSU Asociētā Profesore, Karina Palkova
Ik dienu Latvijas ārstniecības iestādēs ieiet simtiem pacientu. Daži no viņiem cieš no gripas, citi – no sirds slimībām, bet ir arī tādi, kuru sāpes ne vienmēr ir redzamas. 2024.gadā Latvijā reģistrēti vairāk nekā 7000 ģimenes konflikti, kuros cieš ne tikai sievietes un bērni, bet arī vīrieši un seniori. Taču vardarbība nav tikai redzamas traumas – tā var būt kliegšana, draudi, kontrole, emocionāla manipulācija, pat aprūpes atteikšana.
Latvijas Satversmes 95. pants ikvienam garantē tiesības uz cieņpilnu un drošu dzīvi, un ārsti kļūst par pirmajiem, kas šo drošību var aizsargāt. Ne vienmēr policija ir pirmais, pie kā vēršas upuris. Bieži vien pirmais uzticamības punkts ir – ārsts. Un ārstniecības iestādei šādos gadījumos ir pienākums ne tikai nodrošināt ārstniecību, bet izveidot sistēmu, kas nodrošinātu likumam atbilstošu ārstu ziņošanu par vardarbības gadījumiem.
Likuma skaidrs uzdevums – pasargāt
Saskaņā ar Ārstniecības likuma 56.¹ pantu, ja ārstniecības iestādei ir pamatotas aizdomas, ka pacients cietis no vardarbības, tai ir jārīkojas nekavējoties – ne vēlāk kā 12 stundu laikā jāziņo Valsts policijai. Tas attiecas gan uz pieaugušiem, gan bērniem.
Ja pacients ir nepilngadīgs, ārstniecības iestādei ir jāziņo ne tikai par acīmredzamu vardarbību, bet arī gadījumos, kad ir aizdomas pa to, ka pacients cietis no pienācīgas aprūpes un uzraudzības trūkuma vai cita bērnu tiesību pārkāpuma. Un šeit svarīgs ir katrs novērojums – bērna izskats, uzvedība, pat klusums vai bailes runāt.
Ar šo likumu ārstniecības iestādēm uzlikt par pienākumu norosināt to, lai iestādēs ietvaros katrs ārsts saskaroties ar pacientiem, kas cietuši no vardarbības zinātu kā rīkoties, lai pasargātu pacientu.
Ko nozīmē “pamatotas aizdomas”?
Ārsti nav tiesneši. Viņiem nav jāpierāda noziegums. Bet, ja ir pazīmes, kas liecina par vardarbību – tās jādokumentē, jānovērtē un jāziņo. Īpaši tas attiecas uz bērniem. Bērni bieži klusē, īpaši, ja varmāka ir vecāks vai ģimenes loceklis. Bērns var nestāstīt, bet viņa ķermenis un uzvedība runā. Vecuma nepiemērota uzvedība, zilumi, nolaidība, panikas lēkmes, bailes no konkrētiem cilvēkiem – tas viss var būt signāls ārstam.
Vardarbības veidu dažādība – izaicinājums ārstiem
Ārstiem vardarbības gadījumu ziņošanas pienākuma izpilde praksē nav vienkārša. Vardarbība ne vienmēr izpaužas kā redzami miesas bojājumi. Bieži tieši emocionālā, psiholoģiskā vai seksuālā vardarbība atstāj smagākās un grūtāk pamanāmās sekas. Ārstiem jāspēj saskatīt pazīmes, kas var būt netiešas un ne vienmēr uzreiz saprotamas. Tas prasa ne tikai profesionālu sagatavotību, bet arī augstu ētikas un empātijas līmeni. Vienlaikus ārstam jāprot sabalansēt pacienta tiesības uz konfidencialitāti ar pienākumu ziņot gadījumos, kad ir apdraudēta viņa veselība vai dzīvība.
Kad ārstam ir tiesības nodot pacienta datus policijai – un kad nav?
Likums uzliek par pienākumu ārstam ziņot par vardarbības gadījumiem. Taču, sabiedrībā joprojām valda neskaidrība par to, kad ārstniecības iestāde drīkst sniegt Valsts policijai informāciju par pacientu, īpaši – bez viņa piekrišanas. Jāuzsver, ka pacienta personas datu aizsardzība un ārstniecības noslēpums ir ne tikai juridiskā rakstura jautājums, bet arī viens no ārstniecības profesionālās ētikas pamatiem. Taču ir izņēmumi, kas ir skaidri definēti likumā.
Pacienta aizsardzība – galvenais ziņošanas mērķis
Ārstniecības likuma 56.¹ pants paredz ārstniecības iestādes pienākumu ziņot Valsts policijai, ja pacientam ir pamatotas vardarbības pazīmes. Tas jādara pēc savas iniciatīvas, negaidot oficiālu policijas pieprasījumu. Šī tiesību norma ir izņēmums no ārsta pienākuma saglabāt konfidencialitāti, taču tas ir izņēmums, kas balstīts uz paša pacienta drošības un veselības, dzīvības aizsardzību.
Tātad, ja ārsts ziņo par vardarbību, tas nav “datu izpaušanas” vai profesionāla noslēpuma pārkāpums. Tā ir dzīvības un pamattiesību aizsardzība, ko paredz gan Latvijas likumi, gan starptautiskās konvencijas.
Ko par to saka Augstākā tiesa?
Augstākās tiesas 2020. gada 6. novembra spriedumā (SKA-41/2020) skaidrots, ka Kriminālprocesa likuma 369. panta otrās daļas 3. punkts noteic ka Kriminālprocesa uzsākšanas iemesls var būt ārstniecības personas vai iestādes ziņojums par traumām, slimībām vai nāves gadījumiem, kuru cēlonis varētu būt noziedzīgs nodarījums. Taču, tiesas ieskatā tas nav uzskatāms par pietiekamu pamatu, lai ārstniecības persona pati no sevis sniegtu pacienta datus policijai. Tas ir tikai vispārīgs regulējums. Konkrēto rīcību pamato tieši Ārstniecības likuma 56.¹ pants, kas skaidri norāda: ārstniecības iestādei jāziņo, ja pastāv pamatotas aizdomas par vardarbību, un tikai šādos gadījumos tā drīkst arī nodot personas datus.
Augstākā tiesa arī uzsvēra, ka gadījumā ja ārstniecības personas sniedz informāciju par pacientu tādiem mērķiem, kas nav saistīti ar ārstniecību, tas ir būtisks privātās dzīves ierobežojums. Tāpēc šādam lēmumam ir jābūt likumīgi pamatotam, skaidri formulētam un paredzamam.
Tas nozīmē, ka ārsts nedrīkst ziņot policijai par pacienta veselības stāvokli jebkurā aizdomu gadījumā vai, piemēram, pēc paša ieskatiem, ja vardarbība nav konstatējama vai pierādāma. Ziņošana ir pieļaujama tikai tad, kad ir konkrētas pazīmes, ka pacients ir cietis no vardarbības, un tikai tad, ja tas tiek darīts pacienta aizsardzības nolūkā. Ārsta rīcībai šādos gadījumos jābūt profesionālai, rūpīgai un dokumentētai.
Ārstniecības personām uzticētā informācija par pacienta veselību ir viens no visdziļākajiem privātuma aspektiem, taču šī konfidencialitāte nevar kļūt par klusēšanas zvērestu situācijās, kad pacienta dzīvība, veselība vai cieņa ir apdraudēta. Ziņošana par vardarbību nav nosodāma informācijas nodošana – tā ir juridiski pamatota un cilvēktiesību principos balstīta rīcība, kas aizsargā visneaizsargātākos sabiedrības locekļus.
