Kamēr Straupes tirgus iziet pasaulē, Rīgas slovfūdisti šķiet pieklusuši. 10
“Pēdējos četrus gadus esam bišķīt nobremzējušies, bet neesam aprakti,” atzīst šīs kustības Latvijā aizsācējs un daudzinātājs, arī Rīgas biedrības vadītājs šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Viņa rosināts, darbu uzsāka pirmais tirdziņš Berga bazārā, kas vienulaik pulcējis pat ap 60 veselīgās pārtikas ražotāju.
Patlaban “Slow Food” tirgotāju produkcija Rīgā nopērkama Kalnciema kvartāla sestdienas tirgū, kurā viņiem ierādīta sava aleja. “Parasti uz vietas ir ap desmit tirgotāju,” stāsta kvartāla pārstāve Una Meiberga. Līdzīgi kā Straupē arī šeit apgrozās vidēji divi līdz trīs tūkstoši apmeklētāju. Piektdienās tirdzniecība norit pie iepirkšanās centra “Sky&More” un veikala “Sky” Ulmaņa gatvē. Ideja tiek popularizēta, arī apciemojot Latvijas skolas, taču lielākam uzrāvienam rīdziniekiem pietrūkst tik darbīgu sievu kā Straupē, nosmej M. Rītiņš. 30. aprīlī Rīgas biedrības dalībnieki pulcēsies Baltezerā uz sanāksmi pie šefa, lai apspriestu nākotnes plānus. Rītiņam padomā uzticēt organizācijas vadību jaunam censonim – pavāram Dāvim Kancānam. Viņa uzdevums “piecelt biedrību kājās”, atjaunojot saikni starp vadību un dalībniekiem un īstenojot idejas, tajā skaitā, par jauna tirgus izveidošanu “ar citādu atmosfēru” Skanstes ielas rajonā.
Uz tirgu – pēc kūkām
Pirmais pavasara tirgus Straupē, kas notika aprīļa sākumā, izdevies kupli apmeklēts, tirgotāju vien ap pussimts sanākuši. Braucēji straumēm plūst uz stāvlaukumiem, pieviļ tikai tā segums – saulīte nav paspējusi nožāvēt dubļus. Pie atjaunotās staļļa ēkas izlikti galdiņi – omulīga vieta, kur iedzert kafiju un nogaršot kādu našķi. Te piesēdusi cēsniece Ieva Vētra, kas kopā ar trīs meitām un četriem mazbērniem tirdziņā pirmo reizi. Atbraukušas gan intereses dēļ, gan pēc atraitnīšu stādiem un slavenajām Aijas kūkām – esot vienīgā vieta, kur bijis jāstāv rindā. Tirgus pārsteidzis ar vērienu un atrašanās vietu, jo atrodas nevis pilsētā, bet lauku nomalē.
Vija Gēme no Amatciema ir pastāvīga tirgus apmeklētāja, kas dod priekšroku mazajās zemnieku saimniecībās audzētajam. “Šeit var izbaudīt atmosfēru, mierīgi pastaigāt, visu apskatīt un nogaršot. Tas tuvina pircēju, kas pats nenodarbojas ar lauksaimniecību, audzētājiem un ražotājiem,” viņa spriež.
Riekstiņu ģimene no Rīgas pastāsta, ka ieradušies, ziņkāres dzīti un nav vīlušies. Salīdzinot ar Kalnciema kvartāla tirgu, šeit cenas zemākas un autiņu ērtāk novietot.
Arī citi apmeklētāji slavē Straupes tirdziņa plašumu, patīkamo noskaņu un preču daudzveidību, taču, jautāti par “Slow Food” zīmolu, plecus vien parausta. Vai nav kaut kas saistīts ar Mārtiņu Rītiņu, attop viena pircēja.
Straupes tirgu lielākoties apmeklē tuvāko pilsētu iedzīvotāji no Limbažiem, Cēsīm, Siguldas un Valmieras, tā 2015. gadā aptaujā sava maģistra darba vajadzībām noskaidrojusi R. Vasile. Visiecienītākā produkcija ir dārzeņi, gaļa, maize, kūkas un augļi. Uz jautājumu, kāpēc viņi to iegādājas, populārākā atbilde – tāpēc, ka garšīga un vietējā, veselīgums un zemāka cena nav būtiskākie iepirkšanās kritēriji. Iespējams, ka ar vārdu “vietējs” tirgus apmeklētāji saprot arī veselīgu un bioloģiski audzētu pārtiku, taču šāds priekšstats var būt maldīgs, norāda R. Vasile.
Tirgotāji apgalvo, ka pircēji pamazām kļūstot zinošāki. “Arī mēs viņus audzinām, runājamies, dodam nogaršot savu preci,” stāsta priekulnieces Ilga Cābule un Aija Gobiņa, kuru īpašais piedāvājums ir pašu audzēts fizālis. Sākušas pirms desmit gadiem savam priekam, taču, pateicoties Straupes tirdziņam, kā pašas saka, tikušas saulītē. Priekuļu fizāļus atzinīgi novērtējis arī Valtera restorāns Rīgā.
Pie blakus galda godā celtas kaņepes, sākot no jau pazīstamās auksti spiestās eļļas un staka, ko tautā mēdz saukt arī par kaņepju sviestu, līdz tādam jaunumam kā kaņepju piens. Valdis Vēveris, zemnieks no Mežotnes pagasta, aicina to nogaršot un paskaidro, ka šodien esot pirmais publiskais iznāciens. Par vērtīgo sastāvu šaubu neesot – kaņepes ir superprodukts –, taču, lai pienu pildītu pudelēs un tirgotu, vēl jāizstrādā tehnoloģiskais cikls. Pircēju izglītošanu Zemgales zemnieks uzskata par savu misiju. “95% Latvijā vēl neapzinās kaņepju vērtību, virsroku ņēmusi masu kultūra, cīsiņi, picas un makdonalds. Esmu šeit, lai iedzīvinātu kaņepju lietošanu ikdienā.”
